31 decembris 2011

Karavīra maizīte 4

Partizānu svinīgais solījums
Es, Latvijas nacionālais partizāns, svinīgi apsolos ievērot Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienības statūtus un statūtu pamatā dotās instrukcijas, pavēles un paklausīt bez ierunām saviem priekšniekiem.
Es apsolos būt pret visiem taisnīgs, ievērot Latvijas likumus un visus man uzticētos pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas,par godu Dievam un manai dzimtenei - brīvai, neatkarīgai Latvijai.

Iepriekšējās Karavīra Maizītēs uzdevums bija ar mašīnām izbraukt visus dotos punktus, jāmeklē fantastiski izlocīti koki, gada skaitļi uz pieminekļiem, likām svecītes mūsu varoņu kapos, mērcējām kājas Tīreļpurvā, sildījāmies pie ugunskuriem un nakšņojām zemnīcās. Šoreiz viss bija mierīgāk. Zupa tapa virs lielākā Baltijas partizānu bunkura, kurā notika mājasdarba apspriedes, tradicionālas zupas ēšana un dziedāšana.

Mājasdarbs - savākt informāciju par mūsu varoņiem - parastiem latviešu zemniekiem un dezertieriem, kuri devās mežā, lai pretotos Padomju okupācijai, bēga no sarkanā terora, spridzināja sliedes, lai Vaņkas neizlaupītu dzimteni, vilka karogus pat uz pāris stundām pagasta namos. Diemžēl, reti kuram bija izpildīts mājasdarbs.

27 decembris 2011

Karsti CSN jaunumi, kas skar velobraucējus

Tvitters ir interesanta lieta, kura atmaksājas vairāk nekā es to būtu domājis. Še ir @Divritenis paziņojums, kuru palīdzēja izplatīt @VeloRiga.

Numurs. Esošais likums un papildinājums treknrakstā. viegli lasams komentārs.

2. Gājēju un pasažieru pienākumi
"17. Pārvietoties pa ietvi, gājēju ceļu, gājēju un velosipēdu ceļu vai nomali, izmantojot skrituļslidas, skrituļdēļus u.tml. sporta vai atpūtas inventāru, atļauts, ja tas netraucē pārējos gājējus. Šķērsot brauktuvi ar minēto inventāru atļauts ar ātrumu, kas nepārsniedz gājēju pārvietošanās ātrumu." Ar sporta inventāru var braukt pāri gājēju pārejai ar tādu pašu ātrumu, kā līdzcilvēki. 


6. Ceļu satiksmes regulēšana
"57. Luksofora signāls ar cilvēka siluetu, velosipēda simbolu vai cilvēka siluetu un velosipēda simbolu attiecas tikai uz gājējiem un velosipēdu vadītājiem. Šo noteikumu 224.punktā minētajā gadījumā, kad velosipēda vadītājs šķērso brauktuvi pa regulējamu gājēju pāreju, viņam jāievēro gājējiem paredzētā luksofora signāls. Zaļais signāls atļauj kustību, bet sarkanais - aizliedz." Velobraucēji ar divriteni var braukt pāri gājēju pārejām, ievērojot gājējiem paredzētu signālu, ja nav velosipēda signāla.
"75. Signāls ar gaismas virzienrādītāju vai ar roku jārāda laikus savlaicīgi pirms manevra sākuma un jāpārtrauc tūlīt pēc tā pabeigšanas (signāla rādīšanu ar roku var pārtraukt tieši pirms manevra). Signāls nav jārāda, ja tas var maldināt citus ceļu satiksmes dalībniekus."


22. Papildu prasības velosipēdu un mopēdu vadītājiem
"224. Velosipēdu un mopēdu vadītājiem pa ceļu atļauts braukt vienā rindā iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai. Tālāk uz brauktuves atļauts izbraukt, tikai lai apbrauktu, apsteigtu vai apdzītu vai ja braukšanai attiecīgajā virzienā ir iekārtota atsevišķa braukšanas josla, kā arī šo noteikumu 229.punktā minētajos gadījumos, lai nogrieztos pa kreisi vai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā. Netraucējot gājējus un citus ceļu satiksmes dalībniekus atļauts braukt pa nomali, bet velosipēdu vadītājiem - arī pa ietvi, kā arī šķērsot brauktuvi pa regulējamām gājēju pārejām. Braucot pa ietvi velosipēda vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas neapdraud ceļu satiksmes drošību, bet šķērsojot brauktuvi pa regulējamu gājēju pāreju - ar ātrumu, kas nepārsniedz gājēju pārvietošanās ātrumu, pie kam velosipēda vadītājam pirms gājēju pārejas šķērsošanas laicīgi jāsamazina braukšanas ātrums." Mainīja definīciju. Atļāva braukt ar divriteni pa ietvi ar ātrumu, kas nepakļauj cilvēkus briesmām, pāri gājēju pārejām ar tādu pašu ātrumu kā gājējiem.


230. Velosipēdu vai mopēdu vadītājiem aizliegts: 
230.4. vest ar velosipēdu pasažierus, ja tas nav izgatavots speciāli šim nolūkam, izņemot bērnus ar aizsprādzētu aizsargķiveri vecumā līdz septiņiem gadiem, ja ir iekārtoti papildu sēdekļi un droši kāpšļi kāju atbalstam.
"230.6. braukt ar velosipēdu pa ceļu, ja tam blakus atrodas velosipēdu ceļš." Tikai pielika klāt "ar velosipēdu."
"PapildVelosipēdu, kas izgatavoti pasažieru pārvadāšanai un tiek izmantoti komercpakalpojumu sniegšanai, izmantošanas nosacījumus un kustības maršrutu, izvērtējot tā sabiedriskās nepieciešamības un drošības kritērijus, nosaka attiecīgā pašvaldība." ?


Twitter ziņas zibenstaka / Aktuālie CSN / MK dokuments ar visām izmaiņām

19 decembris 2011

Annija Londondrija - sieviete ar vēju matos.

Annija, pēc iesaukas Londonderija (Londonderry), piedzima 1870. gadā Rīgā, ebreju ģimenē, un bērnībā ar vecakiem emigrēja uz ASV, kur kļuva par trīs bērnu māti.

Vienu dienu divdesmit četrus gadus veca Annija izgāja ārā ar divriteni, lai tikai pēc 15 mēnešiem atgrieztos mājās kā pirmā sieviete, kura apceļoja apkārt zemeslodei ar pieciem tūkstošiem ASV dolāru. Annija savu ķermeni un divriteni pāvērta par reklāmu stendiem.

14 decembris 2011

Gremdējoties atmiņā par Cēsu pili.

Cēsu viduslaiku pils ir viena no izcilākajām un labākajām viduslaiku pilīm Latvijā celta ap 1218. gadu. Tajā pilī, tāpat kā Cēsis, pēdeo reizi biju pirms diviem gadiem, kad tikko uzsniga sniegs. Pils parks izskatījās fantastiski pat dziļā rudenī. Trāpījāmies tieši pirms Lāčplēša dienas, kad visa Cēsu pilsēta bija smuki izrotāta ar sarkan-balt-sarkanajiem karogiem.

Diemžēl bildes tikpat ka nav saglabājušās no visa pasākuma, taču atmiņā vienmēr paliks šaurais cietums, kurā līdām caur šauru lūku un nolaižamajām trepēm. Torņa velves, skats uz Cēsu baznīcu no torņa un uzpītā alus kaste, ko meistari centās atdarināt no alus pirmssākumiem Latvijā, stūrī, kur glorificē Cēsu alu. Visas interesantās sajūtas pastiprināja iedotās laternas, ar kurām nācās klīst pa pils tumšākajiem nostūriem.

Kopā, pēc visas dienas kad visas Cēsis tika apskrietas krustām šķērsam, šī daļa bija patikamākā un atmiņā paliekošākā. Prieks, ka Latvija var lepoties ar tādām vietām, kuras analogu tikpat kā nav ārpus Eiropas.

Vairāk par pili šeit:
Wikipedia - latviešu, angļu;
pilis.lv par pili;

24 oktobris 2011

ViA Kāju Rallijs '11 - 2.diena

Pēc vairāk kā mēneša demotivācijas perioda, beidzot izdevies nopublicēt arī šo rakstu  par ViA Kāju Rallija otro dienu. Raksts gan bija tapis jau nedēļu pēc pasākuma, bet dažādu apstākļu un jau pieminētās demotivācijas dēļ, tā arī netika publicēts. Tāpēc jāatvainojas lasītājiem par pārāk ilgo kavēšanos un ceru, ka tas vairs neieilgs tik lielos apmēros... Novēlu līksmi lasīšanu...

ViA Kāju Rallijs 2011 – 2.diena
Pirmā lieta, ko no rīta pamanīja izdzīvojušie, bija Ozo pazušana. Tika izteikti dažādi minējumi par to, kur viņš ir pazudis un vai viņš atgriezīsies, taču eksperti lika domāt, ka viņu turpmākajā pasākuma daļā vairs dzīvu neredzēt, jo tieši tas pats esot noticis pagājušajā gadā. Tā nu, daudz nedomājot, tika ieņemti galdiņi alus sētā pie kioska, kur izdzīvojušie saņēma savu rīta alus devu skaidrākai domāšanai. Pavisam drīz Briedis un Gids Gideons bija ķērušies pie „īstu vīru putras” vārīšanas, kura turpat tika palaista pa riņķi un lēnām iztukšojās, pazūdot izsalkušo vēderos. Kad putra bija apēsta, atlikušie dalībnieki veica skaitīšanos un kopbildes uzņemšanu.

01 oktobris 2011

Man arī ir ko teikt par ViA Kāju ralliju

Tas bija interesanti. Kopš kāju rallija jau mēnesis pagāja, taču tikai tagad visa in formācija ir nogulsnējusies manā apziņā. Pasakuma organizatoriskais līmenis varēja tikt vairāk piedomāts, tā ka es biju vienīgais ar katliem, makgaivereni, kurināmām vēlēšanu biļetenēm un mīklainu nojausmu kur jādodās. No rīta, kā izskatījās, vairāki cilvēki mani pieņēma, kā de facto īgno gidu/barvedi. Šis ir mans pirmais masveida pārgājiens, kurš beigās izvērtās pat samērā veiksmīgs. Tiku arī kronēts par Gidu Gideonu. Nav jau tā, ka neizbaudīju pasākumu, taču arī nenoliegšu, ka varēja būt savādāk. Izdevās arī atrast cilvēkus, ar kuriem arī turpmāk būtu interese piedalīties pārgājienos. Par dabu un improvizēto maršrutu - "piedzīvojums ir tad, kad nezini kas notiks tālāk!" Vairāk par pasakumu var lasit Brieža pārspīlēti smalki aprakstītā apdzejojumā. Jāpiemin, ka mans stāsts krietni vien atšķirtos no Brieža versijas.

Kāju Rallijs at EveryTrail


Ko es secināju no ši pasākuma:

  • Alkohols tiešām nav tas labākais draugs pārgājienu laikā. (taču pamosties ar vienu alus kausu no rīta ir lieliski)
  • Vienmēr atradīsies kāds, kurš būs kā uz baznīcu atnācis. (jārēķinās, ka, iespējams, būsi vienīgais kuram būs)
  • Dabas baudīšanai troksnis ir lieks.
  • Skriet pa priekšu ir muļķīgi, jo beigās tāpat būs jāgaida atpalicēji. 
  • Var gadīties, ka pie uguns iekūršanas tiek pielaisti klāt neīsti tam piemēroti cilvēki.
  • Makgaiverene nav labāka par jauniem apaviem.
  • Cilvēki var uzticēties indivīdam, kuru redz pirmo reizi, pat nav oblāti jāpazist visi.

19 septembris 2011

Spītējot dzīves ciklam jeb ViA Kāju Rallijs - 1.diena


Autors: Jānis Briedis

Prologs:
Tiem, kas nezin, ViA Kāju Rallijs ir ikgadējs pasākums kurš notiek Vidzemes Augstskolas studentu starpā un to organizē RNP (Rallija Nedomājošā Padome) sadarbībā ViA/SA un citiem jautrību garantējošiem grupējumiem. Šī gada maršruts bija Strenči – Brenguļi –Valmiera un moto „Spītējot dzīves ciklam”. Kāpēc? Jo tiem, kas neiet Kāju Rallijā visticamāk nāksies iziet pretējā virzienā: pabeidzot augstskolu (ja paveiksies) Valmierā, pēc tam uz ballīti Brenguļos, pēc kuras viņi nokļūs Strenčos uz narkoloģisko. Domājams tas arī izsaka visu. Patīkamu lasīšanu.

15 septembris 2011

Atskats uz 21.Latvijas Vienības braucienu


Autors: Jānis "Briedis"

4.septembris. No rīta ierodamies Siguldā un diezgan ātri izdodas atrast vietu, kur noparkot busu, lai sāktu gatavoties braucienam. Tā kā man šis bija pirmais Vienības brauciens, tad bija diezgan interesanti noskaidrot, ka norit šis tautu vienojoāis velobrauciens.
Tiem, kuri nezin: Vienības velobrauciens ir patriotisks pasākums kura sākums meklējams Ulmanlaikots, kad to iedibināja Kārlis Ulmanis. Padomju laikā protams šis tautu vienojošais pasākums tika nolīdzināts tāpat, ka citas lietas, kas varēja rosināt uz tautas brīvības izpausmēm un radošā gara attīstību. Par laimi šis pasākums ir atdzimis pirms vairakiem gadiem ar exprezidenta Karļa Ulmaņa palīdzību un nu mums ir iespēja reizi gadā nobraukt par Latviju.
Skats uz aizmuguri stāvot starta koridorā
Tā nu tika reģistrācijas teltī iegūts numurs, partikas talons putrai pēc finiša un čupiņa ar reklāmas bukletiem. Kad pēdējā sagatavošanās veikta un LV karogs velo aizmugurē piestiprināts, ir arī pienācis laiks doties uz starta koridoru. Tā kā mans numurs bija 4906, tad arī nācās ieņemt starta koridoru netālu no beigām. Neilgi pēc iekārtošanās savā starta koridorā tika noņemtas lentas, kas atdala dažādus numurus starta koridorā un visi braucēji saplūda vienā masā, kura lēnām ik pa laikam pavirzījās uz priekšu tuvāk startam par pāris metriem.

Skats uz priekšu stāvot starta koridorā

Pats biju izvēlējies tautas distanci ~38km garumā. Pienākot zīmīgajam laikam 13.15 tālumā atbalsojas kāda skaņa, ziņojot, ka ir sācies starts. Mazliet žēl, jo gribēju dzirdēt to slaveno Kārļa Ulmaņa runu, kas dzirdama katru gadu šajā pasākumā, taču tas nekas, jo gan jau, ka katru gadu tiek atskaņots viens un tas pats. Dažas minūtes un braucēju pūlis no kliba gliemeža tempiem uzņēma lēna maratonista ātrumu, lai pietuvotos starta vietai, caur kuru braucēji palielinot ātrumu plūda, kā upe. Izņemot pirmo līkumu ieraudzīju savu draudzeni, kura izbrīnā paspēja tikai acis nobolīt, bet nepaspēja uzņemt bildi (nu nekas, varbūt finišā).  Braucienam turpinoties, un lēnā garā tuvojoties Vidzemes šosejai, garām lielos tempos panesās persona, kura man no mugurpuses izskatījās pēc slēpņotāja vārdā Dainiss. Izlēmu arī daudz nebremzēt un lavierējot starp citiem braucējiem sāku uzņemt ātrumu, taču īpaši tālu netiku, jo atdūros pret sastrēgumu, kurš bija radies no pirmā kritušā. Puisis gulēja uz zemes novietots sānu pozā un nekustējās, kamēr divas meitenes viņu pieskatīju un uzmundrināja, gaidot medicīnisko palīdzību. Uzbraucot uz Vidzemes šosejas sākās pirmais “deserts” (apzīmējums, ko lietošu saistībā ar nogāzi uz leju, kur braucot nav jāminas, bet ātrums ir pamatīgs) lejā uz Lorupes gravu. Pa ceļam redzēju pirmos nelaimīgos, kas bija stājušies malā ar pārdurtām riepām. Par laimi man nekādas ķebeles brauciena laikā neradās.
Lēnām manevrējot garām citiem braucējiem, iznāca panākt triandēma velosipēdu uz kura trīs puiši bija ērti iekārtojušies un nodrošināja pārējiem braucējiem muzikālo pavadījumu ar tumbām, ko vilka ratos aiz sevis.

Nobildējis interesanto braucamrīku, uzņēmu ātrumu un turpināju braukt uz priekšu. Diezgan drīz garām panesās neliela “čūska” ar velosportistiem, kuriem uz kādu laiku iesēdos astē. Kad viņi no manis atrāvās, bija jau pienākusi “Sēnīte”, kur neapstājoties dzirdīšanas punktā pabraucu garām un veicot manevru 150grādu pargiezienā uz Murjāņiem nonācu pie nākošā “deserta” - kalna no “Sēnītes” un Rāmkalnu tiltu pār Gauju. Pēc šī “deserta” nācās mazliet pasvīst, jo tālāk uz priekšu sākās neliels slīpums pret kalnu apmēram 2-3km garumā. Kad tas bija pieveikts, tālāk ceļš uz Raganu bija mierīgas ar dažiem ne pārāk lieliem kāpumiem un kritumiem. Pa ceļam varēja redzēt lietas, ko citi braucēji bija pazaudējuši: viena dekoratīvā ķivere (tāda, kurā var iestiprināt alus bundžu, ar trubiņu, ko sūkt dzērienu), saulesbrilles un protams braucienā visbiežāk pazaudēto objektu, kuru redzēju uz ceļa mētājamies ļoti daudzās vietās – velosipēda ūdens pudeli. Kad Ragana bija sasniegta, pagrieziens tālāk veda uz Turaidas pusi. Pēc neilga ceļa gabala parādījās vēlviens dzirdināšanas punkts kuram es arī pabraucu garām ātrumu nesamazinot.
Dīvaini, ka uz šosejas varēja redzēt visdažādākos braucējus: bērnus, kurus vecāki pieskata un māca iekļauties kopējā plūsmā, gan zīdaiņus, kuri sēžot uz velosipēda krēsliņa aiz tētiem ar ieplestām acīm vēro pasauli, gan meitenes, kas varbūt ikdienā velosipēdu neaiztiek, pensionārus, kuri parāda savu mīlestību pret Latviju pieturoties pie veselīga dzīvesveida, profesionālus sportistus, kuri pēc skata liekas, ka ietrāpījušies nepareizajā distancē, velobraucējus neprofesionāļus, kas izstaro patriotisko garu un protams neiztikt bez tiem, kas izceļas uz pārējo fona ar interesantiem tērpiem un atraktīvām idejām.
Tā nu apcerot, ko rakstīt šajā ierakstā, es pietuvojos nākošajam dzirdināšanas punktam, kurā es gan šoreiz piestāju, jo gribējās dikti iemalkot to dārgo vitamīnu suslu, ko sportisti parasti lieto un kuru šeit pasniedza. Ātri ielējis rīklē glāzītes saturu es saķu skatīties, kur ir miskaste, kur to iemest, bet tikpat ātri secināju, ka miskaste ir tur, kur tu savu glāzīti nometīsi. (Lai piedod zaļās domāšanas cilvēki, bet es savu glāzīti nometu pie pārējās čaukstošās masas uz zemes, tāpēc ka drūzmēšanās būtu bijusi bezjēdzīga, jo viņi tāpat dabūja to visu savākt). Sākot braukt tālāk, un lēnām uzņemot apgriezienus, redzēju, ka tālākos 30 metrus pēc šī dzirdināšanas punkta asfalts bija nosnidzi ar baltajām plastmasas glāzītēm. Pēc šiem 30 metriem bija augļu dalīšanas punkts, kur tika doti banāni un citi augļi un kā par humoru, arī nākošie 30 metri bija nosēti ar banānu mizām. Tālāk atkal ceļš bija raits ar visiem Latvijas skaistajiem klajumiem un kalniņiem. Vienā brīdī bruacu garām kādam pavecākam kungam, kurš noteikti ir sportists, jo tas bija ierakstīts viņa sirsnīgajos vaibstos. Es viņam teicu: „Jums izskatās, ka riepa caura...” uz ko viņš atbildēja: „Zinu!Jau no Sēnītes!” Es mazliet nobrīnījos, bet viņš redzēdams manu izbrīnu teica: „Nestāšos jau tāda sīkuma dēļ malā, jānobrauc taču ir!” Šajā brīdī izjūtot milzīgu cieņas uzplūdu pret šo cilvēku es nedaudz pieliecu galvu un uzsaucot „Nu tad par Latviju!” atvadījos un minos tālāk uz priekšu. Garām paskrēja vēl daži līkumi un melnie burti uz baltās zīmes liecināja ka esmu ticis jau līdz Turaidai. Ātrs telefona zvans, lai paziņotu fotogrāfam kur esmu un gad gaidīt un tad jau arī brauciena lielākais „deserts” bija klāt. Domājams, ka visi zin to stāvo, skaisto un viegli līkumoto ceļu no Turaidas parka ieejas līdz autostāvvietai pie Gūtmaņalas. Tas arī bija tas deserts. Sākot ripot no kalna lejā man radās iekšējs žēlums, ka nav spidometra, lai redzētu cik ātri es lidoju, taču varu būt pārliecināts, ka tur esošo ātruma ierobežojumu 40km/h es noteikti pārsniedzu. Bremzes es nemaz netaisījos izmantot. Es gribēju to izbaudīt. Adrenalīnam šalkojot manās asinīs, es manvrēju no vienas joslas uz otru cenšoties pie šī ātruma nepalikt brauktuves malā kas varētu beigties ar ļoti sāpīgu, ja ne fatālu, lidojumu nost no ceļa. Katru reizi, kad mainīju joslu man nācās iekrampēties sava braucamrīka stūrē, jo plaisas starp joslām kurā katrā mirklī varēja izsist man stabilitāti. Tādu adrenalīna pilnu minūtei es ripoju pa šo „desertu” nespējot pēc tam saprast vai tā bija pasaulē labākā šokolādes kūka, vai izcils itāļu tiramisu. Protams kalna beigās nācās bremzēt, lai ātrumā neielidotu kādam aizmugurē, taču diezgan ātri izdevās izmanevrēt starp citiem braucējiem un doties uz kaloriju dedzināšanu pēc ši sātīgā „desertiņa”. Tuvojoties Siguldas „Golgātai” (kalnam, kurš ved no Gaujas tilta uz Siguldas spieķu parku) jau sagaidīja atbalstītāju pūļi uz kuru stiprinājuma saukļiem atbildēju ar saucienu: „Par Latviju!”
Briedis ar pēdējiem spēkiem tizli uzsmaida kamerai
Pavisam drīz jau bija iespēja izmantot visus braucamrīka piedāvātos pārnesumus (Paldies Dievam, ka iepriekšējā dienā biju nomainījis ritenim visu ritošo daļu), jo lielāko brauciena daļu es biju pavadījis minoties augstākajā pārnesumā, vai drusku zemāk. Tad nu pienākot „Golgātai” es pamazām pārgāju līdz pat pašam mazākajam pārnesumam. Tiem kas nekad nav minušies pret šo kalnu varu pastāstīt, ka tas ir ļoti grūts uzdevums, kuru nav iespējams pārvarēt, ja velosipēds nav pilnā tehniskajā kārtībā. Pūļa mīšanās ātrums bija ~5km/h, bet spriedze milzīga, līdz ar to nokāpt no braucamrīka būtu bijis kauns un negods, tāpēc arī tupināju savu ceļu augšup pa šo mocīu ieleju. Tuvojoties kalna augšai ieraudzīju draudzeni, kura šoreiz gan paspēja uzņemt bildi (kā nu neuzņemt, ja pārvietojas 5km/h). Tiekot augšā bija vairs palikuši pēdējie goda 50 metri, kurus tad arī godam nobraucu un pēdējos metros ar uzvarā paceltām rokām. Finišs, pīkstiens sistēmā un drīz pēc finiša koridora kaklā tika uzkārta medaļa par finišēšanu. Vēl daži metri un rokā tiek iespiesta minerālūdens pudele un sulas saldējums. Turpat arī gaidīja Aleksis, lai kopīgi dotos pēc nopelnītās putras.
Putra un tēja bija tieši tas, ko organisms prasīja, tāpēc jau pēc dažiem mirkļiem iestājās pilnīgs atlābums, kuru pēc tam ar mokām un treknu krūzi kafijas nācās pārvarēt, lai tiekot uz Valmieru varētu savas mantas uznest uz kojām. Citiem varu tikai ieteikt, jo kā var labāk parādīt rīcību mīlestībā pret Latviju, ja ne nobraucot ar sirdi un dvēseli pa skaistajām Latvijas ārēm...

09 septembris 2011

Pārdomas pēc Gaujas Nacionālā Parka pārgājiena

Nu jau esam atpūtušies un pietiekami domājuši par to, ko ieguvām no šī pārgājiena. Šeit būs pāris atklāsmes pie kurām nonācām pēc pārgājiena Gaujas Nacionālajā Parkā.

Tas nav pirmais šī parka apmeklējums un noteikti nav pēdējais, jo pāris dienās apskatīt un dokumentēt visu tur notiekošo nemaz nevar. Bez visa Latvijas dabas skaistuma, Gaujas un brīnumiem tur notiek arī dažādi pasākumi, kurā sev solījos vismaz vienā ierasties.

06 septembris 2011

Paskaties uz skaisto Latviju un priecājies par to!



"Tev ir vajadzīgi īpaši apavi pārgājieniem, un arī mazliet īpašas dvēseles."


No rīta, pēc VA ballītes, diezgan operatīvi pagatavojām vīrišķīgo četru graudu putru un, pēc tās notiesāšanas, ātri uzmetām pārgājiena maršrutu lidz Cēsīm. Daudz slēpņu pa ceļam nav, taču laba daļa esošo ir īpaši un pārgājiens solījās būt fantastisks.


Mūsu ceļš nejauši sakrita ar LātEst veloceļu, pa kuru arī turpinājām pārvietoties. Ceļš iet diezgan interesanti - pāri privātīpašumiem, kurus saimnieki sargā no riteņbraucējiem ar auklām un elektriskajiem ganiem, brīžiem, ceļš ir "velo-" titula vērts, taču pārsvarā tā segums ir dubļainas saknes un ceļa malas rotā atkritumi. Kā spriedām ar Jāni, veloceļam nebūtu ne vainas, ja vien cilvēki cienītu savu apkārtni, zemi un citus, kā arī padarītu to draudzīgāku riteņbraucējiem, jo tajā ir sastopamas Latvijas dabas pērles ne tikai veloceļa platumā, bet arī izņemot līkumu, var redzēt fantastiskus skatus, izpeldēties Gaujā, tikt līdz klintīm un, pa ceļam vākt dabas labumus.

05 septembris 2011

Raunis kosterings un viens vienīgs latvāņu lauks

Rīta sauli neaizredza neviens mākonis. Mēs tikāmies pie Zinātņu akadēmijas un devāmies ceļā uz Runis upi, ar kosteringu nodarboties slēpņošanas ietvaros.


Nedaudz pirms lielā pasākumu iegriežamies Ādama avotus paskatīties. Itkā avots nav nekas īpašs Latvijas dabai, taču šis avots, apvienojoties vairakiem avotiem krīt lejup no kalna uz klints un veidojas vairāki ūdenskritumi - tas izskatās tiešām iespaidīgi. Ūdens garšo "pēc spaiņa" liela dzelzs satura dēļ, ar ko arī ir izskaidrojama strauta gultnes rudā nokrāsa. Diemžēl tāds skaistums atrodas privātīpašumā.


Kosterings ir fiziska aktivitāte kurā perona(-s) pārvietojas gar klinšainu ūdens tilpni, piemēram, upi, jūru, ezeru u.c. Šīs aktivitātes ietvaros personai iesējams nākas pārvietoties ne tikai gar tilpni,bet arī šķērsot to un kāpt klintīs. Reāli tas ir pārgājiens pa upi. Cilvēkiem patīk visādu muļķību dalīt smakakās vienībās.

16 augusts 2011

Kā nepazaudēt dokumentus ceļojot

Nekā. Ja pazaudēji - pazaudēji, pats vainīgs. Vajadzēja sargāt savas mantas labāk. Taču ko var darīt lai nesanāk kā mums Norvēģijā, kad divi piedzīvojumu meklētāji 2 stundas pirms lidmašīnas aizlidošanas pazaudēja viens otru un sanāca tā, ka pases palika pie viena cilvēka un biļetes pie otra? Diezgan interesanti sanāca arī ar GPS, kuram mistiskā kārtā pazuda visa ievadītā informācija. Ne gluži aizlidot, ne gluži pierādīt savu identitāti, ne kādu slēpni atrast. Nu tad šoreiz pastāstīsim kā nepazaudēt sevi, savus dokumentus ceļojumu laikā un pasargāties no "Identitātes zagļiem."

10 augusts 2011

Par ceļošanu ar twitter un kāpēc tas var būt noderīgs

Priekšvārds: Es vienmēr biju skeptisks pret šo pakalpojumu un neatbalstu nekāda veida online ekshibicionismu un paranoidāli uztveru šāda tipa portālus. Kā nekā - ja vēlies rakstīt - dari to plaši, nevis niekojies ar gandrīz īsziņas garuma piezīmēm.

Bet tas viss mainījās...

31 jūlijs 2011

Atskaite par Nakts Braucienu 2

Pagājušajā gadā notika Mežoņparka nakts veloevents par kuru mēs noklusējām. Šogad tas notika jau atkal, tikai zem cita nosaukuma un par šo gan mums būs ko stāstīt!

Pagājušajā gadā Mežoņparka nakts veloeventā piedalījāmies komandā ar Elhanu, Briedi, Kārumnieku un Nevienu. Sadalījāmies divās grupās sekmīgākai uzdevuma izpildei - Neviens-Briedis un Elhana-Kārumnieks. Savācām visas vērtības, kopistiski tikāmies uz piestātnes, izskaitļojām aptuveno virzienu un devāmies. Beigu vietā nebijām pēdējie.Šogad pasākums izvērtās krietni vien gaumīgāks.

29 jūlijs 2011

Ieskats stopēšanā, jeb daži padomi, ko der zināt.

Autors: Jānis Briedis

"Lai arī kur tu dotos, dodies tur ar visu savu sirdi"
Konfūcijs


Tipiskais stopētājs

Pāris dienas atpakaļ biju aizstopējis līdz Liepājai un atpakaļ. Tā nu dodoties uz Rīgu atpakaļceļā man radās doma, veidot šo rakstu.

Ikvienam reiz dzīvē reiz ir gadījies sastapties ar stopēšanu jeb īkšķošanu, kā to sauc pieredzējuši stopētāji. Vai tas būtu bijis pašam stāvot uz ceļa ar paceltu īkšķi, vai uzņemot kādu ceļotāju savā mašīnā vai vienkārši redzot, kā cilvēki stāv ceļa malā ar uzrakstu rokās cenšoties nokļūt mājās. Pašam pirmā saskarsme ar to radās bērnībā, kad braucot kaut kur kopā ar tēvu, laiku pa laikam tika uzņemts kāds ceļotājs mašīnā. Laikm jau tā arī radās pirmie priekšstati par šo nodarbi.

19 jūlijs 2011

Pārdomas par Opencaching

"Visam ir jābūt vienkāršam, taču ne vienkāršākam."
/A. Einšteins

Opencaching ir Garmin projekts padarīt slēpņošanu vienkāršāku un pēc iespējas atvērtāku, bez jebkādiem vietnes izmantošanas ierobežojumiem un reklāmām. Jaunos slēpņus apskata un palīdz uzturēt paši slēpņotāji, kā arī koordinātu un apraksta aplūkošanai nav nepieciešama reģistrācija. Šeit rakstu savas pārdomas un pieredzi ar Opencaching un salīdzinu ar visiem ierasto Geocaching.com. Šim rakstam iemesls ir paša domu sakārtošana, apskaidrošana citiem un kritikas apstiprināšana vai apgāšana. 

11 jūlijs 2011

Eseja par manu pieredzi slēpņošanā. 500 slēpņa jubilejas raksts.

"Visur un vienmēr ceļojiet nevis atpūtas vai izklaidēšanās nolūkā, bet lai kautko mācītos, redzētu un saprastu, lai no ceļojuma iegūtu ne tikai skats, bet arī gars, sirds un prāts. " /šeit

"Tūkstoš jūdžu celojumam jāsākas ar vienu soli." /Laodzī

Ar slēpņošanu mani iepazīstināja Jānis "Briedis" un piereģistrējos es 2009. gada 17. janvāri. Protams, divi ar pusi gadu un 500 slēpņi kontā nav tas ātrākais laiks kā slēpņot, taču es nesteidzos un pārāk fanātiski arī nelasīju katru slēpni aiz katras notekcaurules. Tikpat labi mans piecsimtais slēpnis varēja būt netālu esošie slēpņi bez jebkādas vērtības.

10 jūlijs 2011

Neviena 500. slēpņa jubileja: Vecā Daugavgrīvas pils

Daugavgrīvas artilērijas pulka
nozīmīte
Vakar biju centies iekarot pāris Ādažas slēpņus, taču neveiksmīgi - vai nu labi noslēpts, vai doties prom negatavi cilvēki traucē. Tad šodien skatoties kartē nolēmu neskatīties tuvākās apkārtnes ārpus Rīgas - Salaspili, Berģiem, Garkalni un pamanīju vienu interesantu pussalu un zaļu kasti tā vidū - ilgi nedomādams devos turp, jo man patika nosaukums un spriežot pēc komentāriem slēpnim bija jāizveršās jubilejas slēpņa vērtam. Sapakojis ūdeni, aptieciņu, nazi, arhitektu zīmuli un GPS devos ceļā.

07 jūlijs 2011

Pirmās palīdzības aptieciņa

Nekad nevar paredzēt kas var notikt kādā tālākā izgājienā prom no cilvēku acīm, tāpēc arī katram ceļotājam ārpus pilsētas ir jābūt mazai, vieglai aptieciņai neparedzētiem gadījumiem.

Aptieciņu galvenais mērķis ir palīdzēt izdzīvot, novērst veselības pasliktināšanos un uzsākt atveseļošanos cietušajam cilvēkam vai līdzcilvēkiem. Protams, pirmās palīdzības aptieciņai ir jābūt mazai, vieglai un ērti pārnēsājamai lai tā netraucētu izbaudīt aktivitātes dabā, taču ir jābūt arī funkcionālai. Aptieciņai nav obligāti jābūt mitruma izturīgai, jo medicīnas preces pēc noklusējuma parasti nāk hermētiski iepakotas. Īpašas vajadzības hermetizēt nav, ja vien nedodaties pie ūdens. Šoreiz apskatīsim mūsu aptieciņu un tās sastāvdaļas!

06 jūnijs 2011

Ceļotāju diena 2011

Šajās dienās ceļotāji no visas Latvijas sarosās un apmeklē Ziemeļkurzemi, kur katru gadu notiek arvien vērienīgāki ceļotāju svētki. Tiek apmeklēts Kolkas rags, gidu un vietējo iedzīvotāju pavadībā tiek apmeklētas Ziemeļkurzemes teikām apvītās vietas, tiek apskatīti vēsturiskie notikumi un gluži vienkārši - tiek ceļots pašmāju dabā!

05 jūnijs 2011

Diena pirms Ceļotāju dienas geopasākuma

"Labam ceļotājam nav fiksētu plānu un viņš nav tendēts uz ierašanos."

Jau iepriekš solīju papildināt mūsu stāstus ar bildēm un papildus informāciju par piedzīvoto. Šī ir pirmā daļa. Iepriekš nepublicēju Ceļotāju dienas piezīmes, jo nemaz nebija daudz par ko atskaitīties, par to pastāstīsim nākamajā rakstā.

Spuņciema vidusskola
Pirmais apskates punkts bija Spuņciema vidusskola. Tikšana līdz skolai nav tik vienkārša - abās malās atrodas privātīpašumi un tieši pretī neuzceltajai skolai atrodas ūdenstornis, kas tikai bojā skatu uz diezgan iespaidīgu celtni. Pati celtne vēl labi saglabājusies, taču to paguva papostīt vietējā jaunatne. Ēkas interesantākā daļa ir tornis, kas kalpo vairāk dekoratīvam mērķim, nevis praktiskam.

04 jūnijs 2011

Rīga - Roja - Dundaga

Izdomāju, ka šis raksts kalpos par atskaites punktu mūsu šodienas piedzīvojumam un objekti tiks aprakstīti nākamajos rakstos pēc mūsu atgriešanās mājās.

Šis rīts sākās loti mierīgi ar Rīgas zīmes apmeklējumu pirms tālā brauciena. Drīz jau nokļuvām pie pirmā kaut cik ievērojama apskates objekta - Spuņciema skola, tiesa, līdz galam nepabeigta, taču tas mums netraucēja tikt līdz tās augstākajam punktam un pavērot dižo Babītes ezeru!

Tālāk mūsu ceļš veda uz vairākām dabas takām, no kurām bija pat ļoti lieliskas līdz dubļu vannai. Redzējām arī dažādas putnu vērošanas vietas un meklējām kur var izpeldēties, taču tagad jau iekūrām uguni apmetnes vietā un iesim gulēt bez peldes.

Tā kā šodien visu dienu pavadījām pie jūras,tad rīt pēc pasākuma domājam apceļot Kurzemes vidu. Tagad cepsim desas un vārīsim konservus, rīt jau ceļotāju diena!

02 jūnijs 2011

Uz adatas gala


 Autors: Jānis Briedis

29.maija vakars. Kuldīga. Īsi pirms desmitiem izeju laukā un secinu, ka ārā valda pilnīgs bezvējš un skaidras debesis, jeb, savādāk – perfekts laiks saulrietam no Adatas. Ilgi nedomādams, savācu visu, kas nepieciešams - ūdeni, velosaslēgu, pieres lukturi, austiņas un jau pēc dažām minūtēm ripinājos Adatas virzienā sacenšoties ar sauli.

01 jūnijs 2011

Lielais Orientēšanās brauciens – „Piebalgas skati”


Speciālkorespondents Jānis Briedis atsūtīja savu jaunāko piedzīvojuma aprakstu. 

Tiem, kas nezin:
AutoFotoOrientēšanās.lv diezgan regulāri organizē sacensības, kas saucās Lielais Orientēšanās brauciens jeb LOB, kas parasti ved cauri Latvijas zināmākajām un mazāk zināmajām vietām ar mērķi tās ne tikai atrast un redzēt, bet arī obligāti nofotografēt iekļaujot sevi kadrā. Protams sacensību gars ir liels un pārvietošanās tempi arī ir graujoši (Garāmgājējam tas visbiežāk izskatās tā: „Piebrauc mašīna, izlec 2-3 cilvēki, pieskrien pie pieminekļa nofotografējas, un tikpat ātri pazūd mašīnā, kas ļoti strauji uzņemot ātrumu dodas tālāk)”. Neizpaliek arī maršruta plānošanas un citas atrakcijas, kuras tiek veiktas cenšoties iekļauties dotajā kontrollaikā pie reizes mēģinot atrast pēc iespējas vairāk punktu. Ja ir parādījusies interese par pasākumu, tad www.autofotoorientesanas.lv ir iespējams atrast sacensību nolikumu.

30 maijs 2011

Biķernieku trases garums

Vienmēr interesēja cik ir kopgarums un dažādu posmu garums Biķernieku trasei. Tik daudz tur būts kopš bērnības, cik daudz laika nav pavadīts un cik apļus jebkurā virzienā un visos iespējamos virzienos nav braukts, taču nekad nezināju cik tad īsti ir gara šī trase. Vikipēdija saka, ka autotrase ir 3.662km, bet vai tas tiešam ir tā?

Šodien, izmantojot ļoti zinātnisku metodi kopā ar mūsdienu advencētām tehnoloģijām izmērīju trases garākā ceļa un dažu atsevišķu posmu garumu. Šī ir ļoti svarīga ziņa ar nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas zinātnē un vēsturē!

23 maijs 2011

Dari pats: Laika pareģošana

"Slikti laika apstākļi vienmēr izskatās sliktāki skatoties caur logu"
/autors nav zināms

Tātad, šeit es uzskaitīšu vairākas pazīmes pēc kurām var noteikt tuvākajā laikā gaidāmos laika apstākļus - pēc mākoņiem, debesīm, rasas, dzivniekiem u.c. Protams, ar to nevarēs aizvietot profesionālus laika pareģojumus, taču tagad tu vienmēr varēsi orientēties tuvākajos laika apstākļos skatoties apkārt! Šīs metodes ir ļoti vecas un vairākām paaudzēm un tautām visapkārt zemeslodei pārbaudītas un diezgan precīzas.

Briedis Vs Brikšņi jeb kā Briedis Kuldīgas pusē slēpņoja

Raksts no TTK komandas kautrīgā dalībnieka Jāņa (Briedis). Diemžēl smagas alkohola intoksikācijas ietekmē tapis stāsts nav tas daiļākais un pareizākais, taču salaboju cik vien ļāva vakara mundrums. Bildes ņemtas no Googles, jo oriģinālbildes gājušas bojā ugunsgrēkā.

11 maijs 2011

Aplis gar Sauriešiem

"Neej tur kur ved ceļš, ej tur kur tā nav un atstāj taku."

Nevarēju nosēdet mierā visu dienu un nolēmu izbraukt uz vēl neapmeklētām vietām, kuras ir nosacīti netālu. Izvēlētais ceļabiedrs bija pārāk aizņemts un solījās uzzvanīt kad būs brīvāks, taču mājās atrasties saulainajā dienā it nemaz negribējās un pirmo reizi devos viens pats nelielā izbraucienā. Paņēmu visu nepieciešamo - GPS, divriteni, foto aparātu, karavīra aptieciņu, uzpildīju blašķi un devos ceļā.

07 maijs 2011

Bagāža un tās aizsardzība

Šajā rakstā tiks uzskaitīti punkti, kuri palīdzēs Jums parūpēties par savas bagāžas drošību no lidostas līdz pat ceļojuma beigām. Šos punktus sastādīju pēc savas un man pazīstamo ceļinieku pieredzes dažādās pasaules valstīs. Galvenais ir atcerēties, ka jo mazāk bagāžas, jo mazāk problēmu un vairāk piedzīvojumu. Jāņem vērā, ka tūristu somas ir pat ļoti pievilcīgs ieguvums garnadžiem, jo tajās var atrasties diezgan daudz dārgas ierīces un īsto Jūsu mantas tīkotāju nevar apturēt nekas, taču, likt apdomāt, vai tik lieli pūliņi attaisnos ieguvumu, gan visticamāk samazinās vēlmi piesavināt tieši tavu somu.

06 maijs 2011

Ceļš pēc CITO - Liepāja - Rīga

Nav Pulverkalni, bet vismaz
Nākamajā dienā pēc CITO, apskatījāmies Pulverkalnus ("Latvijas Tranzita pulvera fabrika" Anno 1922), kuri savulaik bija svarīga pulvera rūpnīca, kuru iznīcināja PSRS 1940. gadā. Kaut arī tagad Pulverkalnos mitinās pelējums, putekļi, tukšums un daži vietējie bezpajumtnieki, mums sagādāja lielu interesi izstaigāt Ulmaņlaikos tik svarīgo ražotni.


18 aprīlis 2011

[CITO atskaite] Trash hunt in Liepāja

Ierodoties notikumu vietā ar pusstundu nokavēšanos, redzam vairākas rindas ar slēpņotāju mašīnām virs kurām griežas milzīgais vējdzirnavu ventilators, gar demilitarizētiem fortiem plūst cilvēku bari un pulcējas pie reģistrēšanās vietas no kuras skan līksma padomju laiku mūzika. Izrādās, neko nebijām nokavējuši un devāmies uz skanošo reģistratūru.




25 marts 2011

Kā pārvērst atvaļinājuma piedzivojumā

Dzīve ir vai nu drosmīgs piedzīvojums vai nekas.
/Amerikas rakstniece Helēna Kellere

Lietuva, augstākā kāpa, 2010
Vienmēr, cilvēki, kuriem ir ko pastāstīt, ir krietni vien interesantāki par tiem, kuriem nav. Paklausoties lielo vīru mēlēs, kādas vien blēņas netika sastrādātas pat padomju režīma laikā, interesantajos piedzīvojumu stāstos un citos aizraujošos notikumos, kuros iekļuva pat netīšām, vienmēr nāk iedvesma pašam kaut ko tādu piedzīvot un izbaudīt īsta azarta sajūtu un doties savās gaitās.



09 marts 2011

Way to the styx

Šodien ienaca slepena ziņa no specialkorespondenta Brieža. Sis dokuments tiek publicēts pēc viņa lūguma.

tvaika traktora info
Lūdzam visus, kas šo lasīs, ņemt vērā to, ka visi zemāk pieminētie notikumi nenotika, vietas un to nosaukumi ir izdomāt un jebkāda sakritība ar reāli eksistējošiem cilvēkiem ir nejauša sakritība.

17 februāris 2011

Neliels izbrauciens Ķekava - Iecava - Bauska

"Katra jūdze ir divas ziemā"

Ļoti jauku izbraucienu veicām, kuras laikā apskatījām un izpētījām mums tik labi nepazīto Bausku un Iecavu un tās apkaimi. Arī šī atskaite nebūs īpaši spilgta, taču, ir lietas, kuras atstāja neaizmirstamu iespaidu!

28 janvāris 2011

Tehniskas dabas paziņojums

Turpmāk šī emuāra adrese būs http://piedzivojumu.stāsti.lv, līdz ar to mainīsies arī RSS adrese.
Arī turpmāk tiks vēstīts par mūsu kompānijas lielākajiem piedzīvojumiem, iespējams, arī pa kādam noderīgam domu graudam, ir doma arī par pāris rakstiem angļu mēlē.
Šo emuāru skārušas arī mazākas izmaiņas - plastisko operāciju - tagad tas vairs nešķiet tik smags un klučains, kā arī tika pievienota jauna podziņa augšā «obligātā literatūra», kur ir dažāda, noderīga literatūra, pagaidām tikai no mūsu puses, bet tas tiks papildināts arī ar citām adresēm. Pagaidām vērtīgākā informācija ir "Kas jāievēro ikvienam dzimtenes ceļiniekam."
Lai šī ziņa neizskatās pārāk garlaicīgi, ielikšu kādu bildi.