"Neej tur kur ved ceļš, ej tur kur tā nav un atstāj taku."
Nevarēju nosēdet mierā visu dienu un nolēmu izbraukt uz vēl neapmeklētām vietām, kuras ir nosacīti netālu. Izvēlētais ceļabiedrs bija pārāk aizņemts un solījās uzzvanīt kad būs brīvāks, taču mājās atrasties saulainajā dienā it nemaz negribējās un pirmo reizi devos viens pats nelielā izbraucienā. Paņēmu visu nepieciešamo - GPS, divriteni, foto aparātu, karavīra aptieciņu, uzpildīju blašķi un devos ceļā.
No sākuma šķita ļoti divaini un neierasti kaut kur doties, taču piespiedu sevi to visu pārvarēt un braši devos ceļā. Pirmais apskates objekts bija Līgo parks. "Līgo parks ir brīvdabas akmens Līgo parksskulptūru parks Rīgas rajona Stopiņu novadā. Parks atrodas netālu no Ulbrokas pie autoceļa Ulbroka - Ogre. Līgo parks ir latviešu nacionālās atmodas simbols. Parks pirmo reizi ielīgots 1988. gada 23. jūnijā, kad uzstādīts arī akmens Ulbrokas - Ogres autoceļa (P5) malā pie ieejas parkā. Savukārt 1992. gada vasarā Līgo parkā tika uzstādīti latvju zīmju akmeņi." Akmeņi patiešam iespaidīgi un interesanti, daži bija krietni vien augstāki par 1.80 m un izvietoti visapkārt, taču centrā atrodas estrāde. Vietējā jaunatne sēdēja uz šūpolēm, tāpēc arī nevarēju izvērsties dārgumu meklēšanā, aprobežojos ar pāris bildēm.
Tālāk ceļš veda uz Sauriešiem gar vienmēr vējainu šoseju. Nebija tas patīkamākais ceļš, taču nokļūt beigās stimuls bija. Braucu gar Sauriešu dzelzceļa staciju, kur vietējā jaunatne svinēja Eiropas dienu svinīgi kurinot kūlu. Pa kalniem un lejām, grāvjiem un aizaugušiem tīrumiem, bet beigās tiku līdz bijušajai 17 gadsimta muižai, no kuras, tiesa, palika tikai dažas baltas sienas, taču tagad tā izskatās diezgan iespaidīgi stāvot klājuma vidū un par tās iepriekšējo varenību vesta tikai dažas baltas sienas, nedaudz akmeņu starp tām. Diemžēl vairāk informācijas nevarēju atrast.
Braucot uz bijušo HES, ieraudzīju kaut ko līdzīgu kapiem, kuros nolēmu iegriezties par godu Eiropas dienai un it nemaz nenožēloju ka iebraucu. Vieta izrādījās 1919. gada kritušo karavīru piemiņas vieta. Piemiņas akmens ir ļoti vienkāršs, ar saviem izmēriem nepiekāpjas citiem lepniem akmeņiem. Pēc drauga teiktā, pat reti kurš vietējais zin par tādas vietas eksistenci. Tālāk celš pāri tiltam, kurš agrāk bija lielāks, tagad uz platiem balstiem ir vieta tikai divritenim.No tilta paveras labs skats uz Mazas Juglas upes fragmentu, abās pusēs var novērot nelielas saliņas ar zāli un dažviet arī kokiem.
No bijušā Salaspils HES vairs nekas īsti nav palicis, tikai nelieli mūra pārpalikumi katrs savā krastā un slīdīgi akmeņi, kuri veido nelielu ūdens kritumu. No šīs puses bija grūti piekļūt otrai upes pusei, nevēlējos tik tālu ari atstāt savas mantas ievērojami apmeklētākā vietā nekā otrais krasts, tāpēc ari aizmaldījos uz to, bieži, stiepdams divriteni uz muguras. Bija ari brīži, kad nācas pieslēgt to pie koka un aiziet izlūkos pāri grāvjiem - metu jau iepriekš nogāztos kokus pāri tiem un cerējiu, ka neiebrukšu. Neiebruku, taču odu sakosts biju pamatīgi. Pa ceļam saskrējos arī ar vācu kapiem. Jau ierasta apaļa forma, akmens piemineklis ierasti grūti salasāms, taču tā izvietotus kapus neesmu redzējis, kad katra apglabātā piemiņas krusts būtu apļa beigās, nevis vidū vai kā, piemēram, Siguldā.
Otrajā krastā pēc nelielas konsultācijas tiku diezgan raiti, lai tiktu uz otru mūri, tāpat nācās saslapināt kājas. Jau zināju, ka akmeņi ir nežēlīgi slideni, tāpēc arī izdomāju apiet sistēmu - iet tur kur to nemaz nav. Paņēmu zaru, kurš mētājās ūdenī, tikai tāpēc lai atbalstītos, jo straume bija diezgan spēcīga. Paveicās, ka ienāca prātā doma pabakstīt vietas kur varētu spert nākamo soli, jo jau otrā provēšanas reizē, pus metru no manis, 2 metru garš zars pazuda krācē zem manis, kur es jau grasījos spert soli. Nolēmu, ka tomēr labāk izcietīšu slidenu un asu akmeņu mokas, paņēmu otru koku, un uzmanīgi virzījos gar ūdens kritumu uz savu mērķi. Liels prieks, ka šo nelielu piedzīvojumu izcietu un biju abās HES pusēs, devos atpakaļ uz mājām.
Par pirmo reizi vienatnē - nebija omulīga sajūta, taču biju tikai es, mani iespaidi, manas domas un paļaušanās tikai uz saviem spēkiem. Kas bija jāara, to arī izdarīju un turpmāk apņemos biežāk doties ārpus savas ierastas vides un kompānijas, rakstura stiprināšanai. Tas tomēr nav nemaz tik traki, taču jāatceras, ka krīzes situācijā neviens nebūs klāt lai palīdzētu vajadzīgākajā brīdi un būs jāamet savs lepnums, un būs jāpaziņo kādam pirms dodos kaut kur, lai vismaz atrod un nebūtu kā "128 hours" galvenajam varonim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru