Raksts no TTK komandas kautrīgā dalībnieka Jāņa (Briedis). Diemžēl smagas alkohola intoksikācijas ietekmē tapis stāsts nav tas daiļākais un pareizākais, taču salaboju cik vien ļāva vakara mundrums. Bildes ņemtas no Googles, jo oriģinālbildes gājušas bojā ugunsgrēkā."Braucu pēc abiem autora slepņiem vakarpusē, kad saulīte jau lēnām sāka vilkt uz rietu. Izbraucu pa Riežupes dabas parku pa takām par kurām pat sapņojis nebiju. Jau tajā brīdī biju nolēmis pirmajam slēpnim piešķirt favoritpnuktu. Protams kad piebraucu līdz 200m attālumam, sapratu ka bezceļa brišana bus garantēta. Saku savu bridienu ar uzmundrinājumu, ko telefona sniedza skaņdarbs Limp Bizkit - Take a look around (Mission Impossible 2 soundtrack). Bridu ar velo uz pleciem pa taciņām, kuras izmanto tikai zvēri, taču man ka Briedim tas bija tikai pluss.
Kad piebridu pie udenskrituma biju starā, jo neticēju, ka tik skaisti varētu būt, jo Trejrumbiņa patiesi pārsteidza ar savu skaistumu. Vel pāris minūtes un slēpnis ir rokā, telefona sāk skanēt Jeff Buckley - Halleluiah un iestājas viegla svētlaime par izcilo vakara piepildījumu. Pēc tam jau atkal sakās bridiens prom, tikai cita virziena (Uz Kaļķu cepli). Bridiens bija grandiozs. Es tādas vietas negribētu brist tāpat vien, bet man nācās to darīt ar velosipēdu uz pleciem.
"Izkļuvis no Trejrumbinas brikšņiem uz puslīdz jēdzīgas takas es izlēmu turpināt savu vakaru tādā pašā garā, kā iesāku un nebraukt šosejas virzienā, lai mestu skaistu līkumu, bet gan uzlicis pieres lukturi (sāka satumst) nogriezos virzienā, kurš ved taisni uz Kaļķu cepli. Sākumā taka bija lieliska un izdevās nedaudz pabraukt arī downhill stilā. Protams vienā brīdī taka sadalījās divās daļās, kur viena daļa turpat aizveda līdz vietai, kur šķērsojot Riežupi taka turpinājās, un otra pamazam samazinājās, līdz izzuda un kļuva par brikšņiem. Tā kā negribēju mērcēt kājas, atkal ar velo uz pleca devos brist brikšņus.
Pa ceļam apskatīju Riežupes ūdenskritumu, noķēru vienu ērci un pilnīgā tumsā caur krūmiem ar velo uz pleca pārgāju pāri Veldzes upei uz ūdenskritumam blakus esoša bebru dambi. Taču ar to piedzīvojums nebeidzās. Nakts tumsībā piebraucot pie Kaļķu cepļa caur krūmiem iespīdējās divu velosipēdu atstarotāji. Pie sevis iedomājos, ka varētu būt slēpņotāji, jo kurš gan cits nakts vidū varētu atrasties pie tāda objekta...Tuvojoties dzirdu saucienu: "Kas tur?" Atbilde: "Cilvēks! Latvietis!" Balss: "Tikai riteņus neaiztiec!" Atbilde: "Nemaz netaisos, pašam savs ir līdz!"
Pēc īsa brīža jau stāvēju divu vīru priekšā, kas turpat cepļa priekšā uz kāpnēm sēdējuši un kavējušies atmiņās par bērnību. Viņi izrādījās divi brāļi: Arvīds un Imants. Pastāstīja man par cepli, tā vēsturi un interesantus faktus, uzcienāja ar šņabīti un apelsīnu, uzaicināja arī pie sevis ciemos, bet no tā pi4edāvājuma es atteicos, jo vakars bija vēls un man vēl tālu bija jābrauc. Abi kungi zināja stāstīt, ka ceplis savulaik bijusi kā dāvana kāda vīra sievastēvam, kuram uzvārds bijis Rumbenieks (no ta ari cēlies apdzīvotas vietas nosaukums). Zin arī stāstīt, ka salīdzinoši netālu esot bijis vēl viens ceplis, no kura nekas daudz nav palicis pāri un atrast var tikai zinātājs - tas esot bijis Stendzenieku ceplis, bet šis Rumbenieku. Gadus ~50 atpakaļ ceplis līdzīgi šobrīd esošajam skatam esot bijis pamests un puišeļi rāpelējušies pa cepļa skursteņa ārpusi. Stāsta, ka ~30 gadus atpakaļ veca cepļa vieta bijis ierīkots sidra bruzis un augštava esot bijis krodziņš, kur vietēji kolhoznieki esot rīkojuši balles, kuras tolaik topa dziesma bijusi grupas CREDO hits "Ziņģe par bailēm". Tā ir vēsture no pašu iedzīvotāju redzētā un piedzīvotā. Vēsture, ko nekur citur neatradīs...Par pašu slēpni runājot, atradu kamēr izstaigāju cepli. Ļoti patika vieta un slēpņa izmērs. Teikšu ka nebūtu bijis tādā sajūsmā, ja man nebutu paveicies satikt šos divus kungus. Paldies!
Protams vakara noslēgums beidzās ar mīšanos 18km pa tumsu līdz apartamentiem viesu mājā "Lāčsētas", kur tika veikta ērču meklēšanas procedūra un alus dzeršana pašam ar sevi... :) "
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru