Neviena 500. slēpņa jubileja: Vecā Daugavgrīvas pils

Daugavgrīvas artilērijas pulka
nozīmīte

Vakar biju centies iekarot pāris Ādažas slēpņus, taču neveiksmīgi - vai nu labi noslēpts, vai doties prom negatavi cilvēki traucē. Tad šodien skatoties kartē nolēmu neskatīties tuvākās apkārtnes ārpus Rīgas - Salaspili, Berģiem, Garkalni un pamanīju vienu interesantu pussalu un zaļu kasti tā vidū - ilgi nedomādams devos turp, jo man patika nosaukums un spriežot pēc komentāriem slēpnim bija jāizveršās jubilejas slēpņa vērtam. Sapakojis ūdeni, aptieciņu, nazi, arhitektu zīmuli un GPS devos ceļā.



Iepriekš slēpņoju tikai Slīteres ceļotāju dienā, dienu pēc Kārumnieka 500 jubilejas slēpņa. Arī man Ceļotāju dienas solīja jubilejas slēpni Kurzemes skaistākajās vietās, taču tehniskas dabas problēmas man liedza to prieku un nācās iztikt ar 498 slēpņiem. Četri simti deviņdesmit devīto slēpni atradu Rīgas centrā, pastaigājoties gar 11. novembra krastmalu.

Diena bija lieliska, pāris mazi mākoņi rotāja zilās debesis, braucu cauri idilliskajam Mežaparkam gar visiem tā pāriem, bērniem un Spāņu tūristiem, un, nemaz neapstājoties, pa veloceliņu, kurš nemanāmi pārtapa par putekļu serpentīnu un brauktuvi, nokļuvu līdz vajadzīgam krustojumam. Iela uz kuras nokļuvu nemaz neatgādināja ceļu uz veco Dunamundes pili. Apkārt stāvēja mašīnas un pa ceļa vidu rindā iedomīgi soļoja cittautieši. Asfalta ceļš strauji pārtapa par grants ceļu un es turpināju braukt līdz GPS aparāta pīkstienam. Tas paziņoja par strauju tuvošanos objektam.


Skatoties apkārt uzreiz ieraudzīju kādreizējo pilskalnu, uz kura atradās tuvējās privātmājas iedzīvotāji, kuriem tas visticamāk ari pieder. Turpat blakām ieraudzīju arī ziloņtaku, kuru ir grūti sajaukt ar ko citu. Tā kā GPS apstiprināja manas aizdomas tad devos iekšā. Mana sajūsma nebeidzās, jo uzdevums bija diezgan interesants un slēpšanas veids arī bija redzēts un tik ātri vien neapniks. Diemžēl nekā fotografējama un maināma nebija, tāpēc arī piedāvāju pašas pils vēsturi.

 Pils savulaik novietota 2,5 kilometrus no Daugavas ietekas jūrā, nelielā zemes paaugstinājumā, kas tagad atrodas 50 metrus no ūdens.
Pils vietu veido četrstūrains, ap 150 x 150 metrus liels laukums, ko no ārpuses iežogo ap 25 metrus plats grāvis. Laukuma plakne pāris metrus paceļas virs apkārtējā līdzenuma. Gar ziemeļu malu un daļēji gar austrumu malu stiepjas līdz 8 metrus augsts zemes valnis - arī tā platums virspusē ir ap 8 metri. Agrāk šis valnis visdrīzāk apņēmis pilsvietu no visām pusēm, veidots 16.gadsimta beigās - 17.gadsimtā.
Dabā vēl saskatāmas vismaz trīs seno bastionu pēdas ārpus grāvja un vaļņa.
Viduslaiku pils atlieka gan vairs virs zemes nav saskatāmas. 1901.gadā K.Lēvisa of Menāra izrakumos krusteniski tika izraktas divas tranšejas un tika secināts, ka pils bijusi aptuveni 53 x 39 metrus liela. Senākā pils daļa varētu būt bijusi dienvidrietumu stūrī būvētais lielais četrstūrainais tornis un ap pili izbūvētais aizsargmūris. Vēlāk, nākamajā būvperiodā blakus tornim austrumu pusē tika piebūvēta klostera kapela. Vēlāk tika uzcelti korpusi gar rietumu un ziemeļu aizsargsienu un piebūves pie austrumu aizsargsienas.
Livonijas ordeņa laikos tika uzcelti apaļie ieroču torņi ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu stūros. 16.gadsimtā - Pletenberga laikā - varētu būt celta priekšpils ar trim torņiem, kas atrodas ārpus mūsdienās redzamā grāvja. Pāri grāvim veda paceļams koka tilts.

Daugavgrīvas pils, Vācu valodā Dunamunde bija Livonijas ordeņa pils celta uz 1205. gada klostera pamata. Toreiz klostera zemes stiepās līdz pat pašai mūsdienu Bolderājai, kur ir mūsdienu Daugavgrīva. Jau drīz klosterim nācās pildīt tā izveides mērķus. 1215.gadā klosterim uzbruka sāmsalieši - viņi centās ar akmeņiem pildītām laivām aizsprostot upes grīvu. Kaujā pie Daugavgrīvas apvienotais rīdzinieku un krustnešu karaspēks guva uzvaru.

Mūsdienās ieeja pils vietā ved pa ziemeļaustrumu stūri. Daļēji dabā vēl izsekojams vecais ceļš, kas veda no ziemeļaustrumu stūra visapkārt priekšpilij līdz dienvidaustrumu stūrim.

1228.gada augustā klosteri ieņēma, nodedzināja un mūkus nogalināja kurši un zemgaļi. Klosteri neilgi pēc tam atkal atjaunoja.

Pašu pili cēla 1305. gadā kur līdz 1483. gadam uzturējās viena no deviņām Vācu ordeņa valdēm - komturi.  Livonijas pilsoņu karu laikā 1485. gadā pili pēc četru nedēļu aplenkuma ieņēma un nopostīja Rīgas pilsētas karaspēks, atstājot tikai vienu torni kā orientieri kuģiem jūrā. Pili atjaunoja Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs. 1582. gadā Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs pavēlēja pili pārbūvēt un uzbērt augstākus zemes vaļņus, kas ir vienīgās redzamās pils atliekas mūsdienās.  Cietokšņa komandanta pārziņā bija cietokšņa militārā un Daugavgrīvas iedzīvotāju administratīvā pārvalde, kā arī garāmbraucošo kuģu uzraudzība un kontrole. 1653. gadā pēc Zviedrijas Kara kolēģijas 2. VI pavēles te veica vēl vairākus remontus un uzlabojumus. Paralēli vecajai ietekai jūrā Vecāķu rajonā 1567. gadā Daugava izveidoja jaunu gultni, kas samērā strauji padziļinājās un kļuva par galveno upes ceļu - pamatvilcienos tā virziens sakrīt ar upes šodienas tecējumu. 1670. gadā, ievērojot maršala Vobana jauninājumus fortifikācijā, Dinamindi pārbūvēja. 

Tagadējais Daugavgrīvas cietoksnis

1680. gadā nu veco Dinamindi (Alt-Dünamünde) kā cietoksni vairs neuztvēra, kaut nocietinājumiem pat bija zināma loma Ziemeļu kara sākumā, bet par "Dinamindi" turpmāk sāka dēvēt Noimindes skansti Daugavas kreisajā krastā. 1653.gadā Zviedrijas Kara kolēģijas izdotajā kartē atzīmēts, ka vecais cietoksnis ir izpostīts un pils - sabrukusi.

(vairāk par pili)

Atpakaļceļs bija diezgan pacilājošs. Tas nu ir mans piecsimtais slēpnis! Nākamajā rakstā atskatīšos un esejas veidā aprakstīšu savu slēpņošanas pieredzi!