Eseja par manu pieredzi slēpņošanā. 500 slēpņa jubilejas raksts.

"Visur un vienmēr ceļojiet nevis atpūtas vai izklaidēšanās nolūkā, bet lai kautko mācītos, redzētu un saprastu, lai no ceļojuma iegūtu ne tikai skats, bet arī gars, sirds un prāts. " /šeit

"Tūkstoš jūdžu celojumam jāsākas ar vienu soli." /Laodzī

Ar slēpņošanu mani iepazīstināja Jānis "Briedis" un piereģistrējos es 2009. gada 17. janvāri. Protams, divi ar pusi gadu un 500 slēpņi kontā nav tas ātrākais laiks kā slēpņot, taču es nesteidzos un pārāk fanātiski arī nelasīju katru slēpni aiz katras notekcaurules. Tikpat labi mans piecsimtais slēpnis varēja būt netālu esošie slēpņi bez jebkādas vērtības.

Lielā Jāņa ieteicamais muzikālais pavadījums.

Slēpņojām kompānijā un viens pats nerāvos nekur. Drīz ar trešo piegājienu arī tika atrasts mans pirmais slēpnis pie Biķernieku baznīcas. Simto es jau atradu škietami nesen - lielais saules pulkstenis pie Salaspils. Nu jau ir piecsimtais Daugavgrīvas pils.

R-14 Zenītrakešu šahta

Kastīšu meklēšana mūs mudināja iet pirmajā nedēļas pārgājienā (~170km), lidot uz Norvēģiju un iekarot vietējās kastes. Biju piedalījies arī vairākos pasākumos ar vēsturisku tēmu - pēdējās divās Karavīra maizītēs Ziemassvētku kauju laikā, bijām uz geotalkām Gaujas iztekā, Gružu medībās Karostā, dziedājām nule nodibinātā geokor Mērsragā "Ar mani atkal runā kaijas" pasākumā. Vedam laivu uz jumta turot ar rokām. Ziemā. Braucām kā traki "Geoveloevents Mežoņparkā", ceļojām laikā Biķerniekos. Rāpāmies torņos, kokos, laternās un stabos uz Sarkanās Zvaigznes. Atsalām Tīrelu purvā līki un mūs sildīja aizrautība. Rāpāmies pa ledu noslīkušā kuģī uzreiz pēc maza bunkura apmeklējuma. Neaizmirstami pavadīts laiks! Drīz jau arī piedalījāmies piedzīvojumu sacensībās bez slēpņošanas elementiem. Par godu mūsu piedzīvojumiem ari tapa šis emuārs. 

Nu jau slēpņošana ir mainījusi mūsu dzīves tik tālu, ka kādreizējie piromāni un datortehniķi iet uz tūrismu, plāno pārgalvīgus vairāku dienu un desmitu kilometru braucienus uz slaveno "Kautkur" zemi ar domu atrast pāris kastes.

Sķiet, ka ceļošana mums iemācīja krietni vien vairāk nekā skola. Tas mums iemācīja komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, improvizēt, sliktus mirkļus uztvert ar humoru un radoši iziet laukā no nepatīkamām situācijām. Stopēt uz šosejas galīgi slapjiem. Pārvarēt sevi. Uzticēties cilvēkiem kurus tu redzi pirmo un, iespējams, pēdējo reizi. Uzzinājām daudz interesantas lietas par mūsu tēviju, kuras nemāca nedz vēstures, nedz ģeogrāfijas grāmatās. Apjautām, cik lieliska mūsu dzimtene un kādi notikumi risinājās iepriekš. Un visbeidzot mēs ieguvām lieliskus draugus, kurus vienmēr prieks satikt kāda geopasākumā!

Cauri slēpņošanai mēs iepazinām ceļošanas baudu, piedzīvojumu garšu, asas izjūtas. Tas viss ir tikai sākums. Sākums pārmaiņām kuras jau tagad nesam sevī un rādām piemēru citiem.

Nemaz nenožēloju noklaiņotu laiku apkārt un turpmāk klaiņošu vēl aktīvāk un pilnīgi noteikti, ka ši nodarbe mainīja man ļoti daudz ko! Paldies manai lieliskajai Triecientējkarotes komandai, Briedim un biedriem slēpņotājiem!

Iespējams lielākais geologo pasaulē. Vidū autors - es.