Autors: Jānis Briedis
29.maija vakars. Kuldīga. Īsi pirms desmitiem izeju laukā un secinu, ka ārā valda pilnīgs bezvējš un skaidras debesis, jeb, savādāk – perfekts laiks saulrietam no Adatas. Ilgi nedomādams, savācu visu, kas nepieciešams - ūdeni, velosaslēgu, pieres lukturi, austiņas un jau pēc dažām minūtēm ripinājos Adatas virzienā sacenšoties ar sauli.
Piebraucis pie torņa es ātri pieslēdzu divriteni, iemetu to krūmos un steidzīgi devos augšup. Jāsaka, ka es lūdzos, kaut saule nebūtu norietējusi. Satraukuma pārņemts, pirmos kāpiena posmus burtiski nolidoju un jau pavisam drīz atrados virs koku galotnēm, kur saule savā vissarkanākajā tonī man lūkojās pretī. Es uzņēmu bildi un kāpu augstāk, sacenšoties ar sauli, cerot, ka, ja gana augstu uzkāpšu, varēšu redzēt vēlreiz kā saule noriet, taču sen jau ir pierādījies tas ka prakse stipri atšķiras no teorijas, un jau diezgan drīz saule bija pazudusi pamales dūmakā.
Šajā tornī es jau vienreiz biju kāpis, taču tas nemainīja manu sajūsmu, jo katrs kāpiens ir pārsteidzošs un lielisks. Jo augstāk tu kāp jo vairāk koki zem tavām kājām sāk līdzināties sūnām. Kāpiens daļēji līdzinās mūžībai, jo nespēj sagaidīt kad būsi galā, bet, kad esi galā, tu pats brīnies, ka esi jau tur. Atceros, kā pirmoreiz kāpjot ik pa laikam cauri tornim izskrēja kāds mākonis ietinot visu tev apkārt biezā miglā tā ka neredzi vairāk par pāris metriem uz priekšu (uz augšu). Neaprakstāmi…Kad biju ticies augšā, pārliecinājos par to ko jau biju zinājis pirms tam: te augšā vienmēr ir vējš. Prātā tvēru domas un sajūtas, bet telefonā fotogrāfijas, kas sliktā apgaismojuma dēļ nav izdevušās tik labas, kā gribētos, bet sniedz nelielu izskatu, kā tas izskatās no augšas.
Kad gana ilgs laiks bija augšā pavadīts, tad devos lejā. Nokāpis lejā es savu velo atradu tur, kur biju atstājis. Tikai sākās jautrība, kad taisot vaļā slēdzeni man izdevās nolauzt atslēgu… Diezgan interesanta sajūta, kad pēc gara kāpiena tur esi noguris tevi milzīgos daudzumos ielenc izsalkuši odi , taču tu saproti, ka nespēj nekur ātri tikt prom, jo tavs vienīgais transporta līdzeklis ir nebraucams un iespējams tev viņu nāksies nest vairākus kilometrus… Satriecoša sajūta…! Es, protams, lietojot savas mistiskās Makgaivera metodes ātri tiku ar situācu galā un jau diezgan drīz ripinājos prom.
Mazliet gan žēl, par to ka ierados tik vēlu, jo, ja pusstundu ātrāk būtu aptvēris, tad būtu izdevies vērot ideālu saulrietu.
Taču runājot par sajūtām, ko pārņem atrašanās tur augšā, jāsaka, ka manī bija pamodies dzejnieks un gribēju padalīties ar visu pasauli savās sajūtās, taču tā kā zona tur augšā ir stipri traucēta es ierakstīju telefona diktofonā sajūtas kas mani bija pārņēmušas. Te būs citēts ieraksts, jo oriģināls netiks publicēts dēļ manas lielās kautrības no savas balss ierakstā.
„Skats no Adatas… Kas tāds, ko nav iespējams vārdos aprakstīt…Kaut arī lejā uz zemes ir bezvējš, silts, jauki… Te tomēr ir auksts, vējš, bet par spīti visam, šī ir visjaukākā vieta pasaulē… manā pasaulē…Viegla dūmaka pāri zemei… Jo augstāk kāp, jo biezāka dūmaka… Bet tas nemaina prieku… prieku par to, ko tu redzi…
Skatoties apkārt tu redzi vienus vienīgus plašumus... Tavus plašumus… Tavu zemi… Savu mīļo Latviju… Latviju, kuras dēļ ir vērts mirt…Ja paskatās, koki pie tavām kājām šinī brīdī ir kā sūnas, kas absorbējušas visu dabu, visu dzīvo, visu visapkārt…Ja paklausās, var dzirdēt, kā putni skan, viņi dzied no visām pusēm… Tā ir Latvijas daba…
Var redzēt, kā no ezeriem un pļavām lēnām paceļas migla… Var redzēt, kā mašīnas šurpu turpu pa šoseju brauc… lēni, lēni… tik vien maza gaismiņa lēni pārvietojas pa čūsku, kuru sauc par ceļu kā cilvēki, kas pa dzīvi pārvietojas. Viņi pārvietojas lēni, bet spoži… Vismaz es gribētu pārvietoties spoži…
Vērojot naksnīgo Kuldīgu… Nē, pat ne naksnīgo… No šejienes viss vēl ir gaišs, un tomēr vēl gaišāks paliek Kuldīgā, kad mazas gaismiņas paceļas virs pilsētas ielām un izgaismo to, kas sācis satumst… Tik gaišāks un gaišāks… Nē, tumšāks, tumšāks un tumšāks ar maziem, maziem punktiņiem pa vidu…
Klusuma te augšā nav… Jo visapkārt ir putnu skaņas… vēja šalkoņa pašā ausī… Pareizi pagriežoties ir sajūta, ka tev kāds ausī dzied… un nevis tā ļoti abstrakti „dzied”, bet patiešām vējš maigi šalc tavā ausī. Tā ir sajūta, ko es ieteiktu izbaudīt ikvienam… ikvienam, kurš mīl Latviju… ikvienam, kurš mīl sevi… ikvienam, kurš mīl… visās šī vārda nozīmēs…Dievs svētī Latviju!”
Šādi vārdi lauzās laukā no manas dvēseles esot tur augšā, tāpēc iesaku ikvienam doties uz turieni un izjust to pašiem…
akāpenisks skats no adatas. Diemžēl kvalitāte līdz ar .gif zūd.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru