Diena pirms Ceļotāju dienas geopasākuma

"Labam ceļotājam nav fiksētu plānu un viņš nav tendēts uz ierašanos."

/Laodzi

Jau iepriekš solīju papildināt mūsu stāstus ar bildēm un papildus informāciju par piedzīvoto. Šī ir pirmā daļa. Iepriekš nepublicēju Ceļotāju dienas piezīmes, jo nemaz nebija daudz par ko atskaitīties, par to pastāstīsim nākamajā rakstā.

Spuņciema vidusskola

Pirmais apskates punkts bija Spuņciema vidusskola. Tikšana līdz skolai nav tik vienkārša - abās malās atrodas privātīpašumi un tieši pretī neuzceltajai skolai atrodas ūdenstornis, kas tikai bojā skatu uz diezgan iespaidīgu celtni. Pati celtne vēl labi saglabājusies, taču to paguva papostīt vietējā jaunatne. Ēkas interesantākā daļa ir tornis, kas kalpo vairāk dekoratīvam mērķim, nevis praktiskam.

Melnalkšņu dumbrāja laipas bija mūsu nākamais lielais apmeklējums. Es biju vienīgais kam interesēja iziet visu dabas  taku un es to nemaz nenožēloju. Mežs ir saglabājies ļoti labi, izņemot laipu, kura arī ir vienīgā taka apskatāmajā mežā, tikai uz laipas, meistarīgi nozāģēti, pāris nogāzušies koka fragmenti atgādināja par cilvēka rokas pieskārienu. Ik uz stūra kāds zvērs aizskrēja aiz kāda krūma, uzrāpās kokā, aizlidoja prom un citādi slēpās no ejoša manis. Mežs tiešām skaists, gaisa smarža ir neatkārtojama un taka ved cauri skaistām vietām. Bildē parādīšu tikai vienu vietu, par spīti sabildētajiem pāris desmitiem kadru, lai, vēlmes gadījumā, saglabātos interese. (vairāk) Nākamā Slokas ezera dabas taka nebija pat uz pusi tik iespaidīga, taču tās skata tornis kompensē dabas takas haltūru.

Sloka-Talsi 35. kilometrs - vieta kur gāja bojā Viktors Cojs. Saka, ka viens ritenis no viņa Moskviča vēl jo projām nav atrasts. Viss tilts aplīmēts ar Coja plakātiem, bildēm un uzrakstiem, melns marmora piemineklis un diagonāli pāri tiltam vēl viens piemineklis ar ģitāru tās galotnē.

Basu Vilkatu akmens - Uguņciemā pie Dumpju, Tauru, Klarnetu un Basu mājām atrodas Vilkatu jeb Basu akmens. Pēc seniem nostāstiem zem akmens dzīvojis vilkacis, kurš 12-tos dienā un 12-tos naktī nākot ārā, un ēdot cilvēkus. Pats akmens ir ļoti iespaidīgs, 1953./54.g. ziemā daļu no akmens atskaldīja Imanta Sudmaļa pieminekļa (Rīga) būvei, un kopš tā laika sācis aizmirsties vecais nosaukums, jo akmeni sākuši devet par "Sudmaļakmeni". Pašlaik akmens saglabājies 3 m garumā, 2 m platumā, 4,6 m augstumā; apkārtmērs - 11,4 m. Ceļš līdz viņam arī nav mazāk iespaidīgs - vienkāršākais veids tikt līdz viņam ir cauri neizejamajiem brikšņiem.
Bilde drīz taps ielikta ar viņu.

Kaltenes kalvu dabas taka. Par kalvu sauc lielu akmeņu krājumus, kas šeit ir sakrauti patiešam lielā platībā. Visa apkārtne atgādināja Norvēģiju. Jāpiemin, ka citur Latvijas piekrastē tāds fenomens nekur netika sastapts un šī vieta ir patiešam pelnījusi savu dabas taku. Dabas pētnieki uzskata, ka šie vaļņveidīgie akmeņu krāvumi, kas vēlāk apauguši ar mežiem, veidojušies pirms vairākiem tūkstošiem gadu, atkāpjoties Baltijas ledus ezeram. Kaltenes kalvas ir valsts nozīmes īpaši aizsargājams dabas piemineklis, un 2006. gadā tika ierīkotas speciālas dabas takas šo unikālo veidojumu apskatei. Savulaik lielākā kalva tika dēvēta par „Velna kalvu” – sniegusies līdz pat koku galotnēm, taču padomju laikos tā tika pilnīgi iznīcināta, iegūstot šķembas ceļu būvei. 

Rojā mēs sagaidījām saulrietu, aplūkojām 1854. gadā celtu baznīcu, sapirkām iztiku naktij un gājām aizvadīt dienu uz Rojas mōlu. Roja atstāja skaistas zvejnieku pilsētas iespaidu, par spīti ostas tukšumam un zivju veikalu neesamībai. Rojas krastā bija diezgan bieži sastopamas vieglās zvejnieku laivas, kas priecēja acis. 
Nākamais apskates objekts bija Velna laiva. Lielu laukakmeņu krāvumu senkapi laivas formā raksturīgi seno skandināvu ciltīm, kas, iespējams, apdzīvojušas arī  Ziemeļkurzemi. Bilavu velna laivas garums ir 15 m, platums 4.5 m, no sākotnējiem 38 akmeņiem savās vietās saglabājās 21. Izrakumi Bilavu velna laivas apkaimē izdarīti jau 19. gs., atrastas vairākas kameras ar smiltīm, degušiem cilveku kauliem un trauku lauskām. Paralēli zinātniskajam laukakmeņu krāvuma izskaidrojumam pastāv teikas par vietējā valdnieka Vidzera līgumu ar velnu, kam uzdots aizbērt jūras šaurumu starp Kolkasragu un Sāmsalu. Gailim rītausmā iedziedoties, velna piekrautie kuģi pārvērtušies par akmeņiem.