Raunis kosterings un viens vienīgs latvāņu lauks

Rīta sauli neaizredza neviens mākonis. Mēs tikāmies pie Zinātņu akadēmijas un devāmies ceļā uz Runis upi, ar kosteringu nodarboties slēpņošanas ietvaros.


Nedaudz pirms lielā pasākumu iegriežamies Ādama avotus paskatīties. Itkā avots nav nekas īpašs Latvijas dabai, taču šis avots, apvienojoties vairakiem avotiem krīt lejup no kalna uz klints un veidojas vairāki ūdenskritumi - tas izskatās tiešām iespaidīgi. Ūdens garšo "pēc spaiņa" liela dzelzs satura dēļ, ar ko arī ir izskaidrojama strauta gultnes rudā nokrāsa. Diemžēl tāds skaistums atrodas privātīpašumā.


Kosterings ir fiziska aktivitāte kurā perona(-s) pārvietojas gar klinšainu ūdens tilpni, piemēram, upi, jūru, ezeru u.c. Šīs aktivitātes ietvaros personai iesējams nākas pārvietoties ne tikai gar tilpni,bet arī šķērsot to un kāpt klintīs. Reāli tas ir pārgājiens pa upi. Cilvēkiem patīk visādu muļķību dalīt smakakās vienībās.



Mēs bijām pieci entuziasma pilni cilvēki šķērsot šo septiņus kilometrus lielu moku posmu. Visi stārtēja dažādos apavos - čības, kedas, "šūzi", zandales un krokši, taču Raunis bija vienlīdzīgi skarbs pret visiem. Nekādas atlaides.


Raunis ir upe ar raksturu un attaisno savu vīrišķīgo nosaukumu. Bijām cerējuši iziet Rauni bez problēmām, taču tā akmeņaina gultne bija ļoti slidena un brīžiem asa, šaurākajās vietās straume bija pietiekami spēcīga lai aiznestu kāju prom no izvēlētās vietas un ūdens dziļums mēdza būt virs ceļiem. Nevar teikt, ka Raunis mums sniedza tikai mocību. Raunis mūs apbalvoja ar vairakiem lieliskiem skatiem uz alām, klints atsegumiem, dabiskajiem amfiteatriem un tādiem līkumiem par kuriem Gauja var tikai apskaust!


Mūsu pulkam gāja diezgan viduvēji. Rekordu neuzstādījām, Rauni bridām četras stundas. Par apavu izvēli nerunājām, taču pēc secinājumiem tad ātrākie bija zandaļu un krokšu īpašnieki, no kuriem neatpalika arī "šūzu" īpašnieks ar visām pieturām izskalot smiltis. Visbēdīgāk klājās kedu un čību valkātājiem. Čības krita nost un zem pēdas bieži ieskaloja smiltis un akmeņus, kamēr kedas vienā virzienā laida iekšā daudz mazas smiltis un uzkāpšana asākam akmenim bija ļoti nepatīkama. Ja esi mazahists, vēlies justies kā 400 DPI smilšpapīra apavos - ielien upē ar kedām! Asas sajūtas garantētas!


Bez Raunis balvām redzējām arī cilvēka dzīves pārpalikumus - vecas mūra ēkas ruīnas, kurās pēdējais cilvēks, pēc iviss_xx domām, bija lietojis konservus tālajā 1280. gadā! Sastapām arī smuku piknika vietu ar skaistu skatu 100m tālāk no puvuša koka uz kura ieturējām pusdienas līdzās ievērojamai latvāņu plantācijai (...).


Pasākuma beigās atradām slēpni, kura apkārtnē bija vairāki mieti, kuri palīdzēja cilvēkiem pārvietoties pa upes gultni. Tālāk sadalījāmies uz pusi - vieni gāja pēc mašīnas un pārējie uz dzirnavām. Pie dzirnavām, pārejot pus laukam, saprotam, ka tās lapas zem mūsu kailām kājām, kuras smaržo pēc kanēļa, no rīta vēl bija latvāņi. Drošības labad kājas tika noskalotas tuvajā dāmbī.


Tālāk, aizvedot mani un Jāni uz Valmieru mūsu ceļabiedri devās uz Rīgu, atstājot mūs VA dienesta viesnīcā baudīt pelnīto balli ar pirmkursniekiem, lai jau nākamajā dienā dotos pārgājienā uz Gaujas nacionālo parku.