Spītējot dzīves ciklam jeb ViA Kāju Rallijs - 1.diena

Autors: Jānis Briedis

Prologs:

Tiem, kas nezin, ViA Kāju Rallijs ir ikgadējs pasākums kurš notiek Vidzemes Augstskolas studentu starpā un to organizē RNP (Rallija Nedomājošā Padome) sadarbībā ViA/SA un citiem jautrību garantējošiem grupējumiem. Šī gada maršruts bija Strenči – Brenguļi –Valmiera un moto „Spītējot dzīves ciklam”. Kāpēc? Jo tiem, kas neiet Kāju Rallijā visticamāk nāksies iziet pretējā virzienā: pabeidzot augstskolu (ja paveiksies) Valmierā, pēc tam uz ballīti Brenguļos, pēc kuras viņi nokļūs Strenčos uz narkoloģisko. Domājams tas arī izsaka visu. Patīkamu lasīšanu.

Agrs sestdienas rīts. Briedis (Jānis) tikko pāēdis brokastis un iznācis uz ceļa, lai gaidot autobusu, vērotu saullēktu pār Carnikavas pļavām. Dažas minūtes un autobuss jau klāt. Spraucoties caur solu rindām viņam izdodas pāris reizes iesprūst ar palielo ekipējumu uz muguras, taču diezgan ātri izdodas arī apsēsties un piezvanīt Kasparam (šajā pasākumā Gids Gideons), kurš jau ir ticis līdz Juglai. Tiek uzliktas austiņas un mūzikas ritmā pazūd ceļš. Izkāpjot pie Berģiem viņš paiet nelielu ceļa gabalu Brīvadabas muzeja virzienā, kur šosejas malā jau gaida Neviens. Sākas stopēšana cerībā nenosalt rīta drēgnumā. Pēc neilga laika piestāj pāris gados ar milzīgu Land Rover un solās paraut līdz Sēnītei. Pa ceļam no šofera puses tika izstāstīts viedoklis par Latvijas likteni izmantojot sazvērestības teorijām līdzīgus piemērus. Izkāpjot Sēnītē, abi varoņi caur mežu dodas uz Murjāņu pusi, lai tālāk stopētu uz Valmieru. Pat līdz Murjāņiem netikuši viņi tiek uzņemti ļoti lepnā SAAB braucamrīkā, kurš aizved līdz Raganai. Dažas minūtes Raganā un viņi jau atkal ir transportā, kurš ved uz kāroto galamērķi - Valmieru. Šoreiz auto īpašnieks ignorē abus uzņemtos stopētājus un uzcītīgi pārrunā ar blakussēdētāju futbola spēles nianses traucoties dažos posmos pat ar 150km/h ātrumu. Pirmais ko dara abi varoņi nonākot savā pagaidu galamērķī, ir došanās uz vēlēšanu iecirkni, lai uzmsaidītu daiļajai jaunavai pie vēlēšanu urnas un nodotu savu balsi par viņuprāt vienīgo cienīgo partiju, kas cīnās par Latvijas interesēm. Kad tas tiek darīts, viņi ievalsē A-kojās, lai ēstu atsildītas pankūkas un pēdējo reizi pārkravātu somas pārgājienam. Laiks skrien ātri un kad sapakošanās ir veiksmīgi pabeigta, viņi pievienojas pārējiem ViA Kāju Rallija dalībniekiem, kas ar megafona palīdzību izziņo gaidāmā pasākuma sākumu un joko par pagājušā gada Kāju Rallija kurioziem.

Kaut arī laiks solās būt labs, pēc pirmajām piecām minūtēm ceļā uz autoostu sāk līt un kā galvenais vainīgais tiek atzīts Ozo (Edgars). Vēl dažas minūtes un lietum pieņemoties spēkā, tiek secināts, ka Māte daba ir nolēmusi neļaut iešanu pretēji dzīves ciklam. Protams spītība uzvar un jautrā kompānija turpina savu ceļu uz Valmieras autoostu. Visi ir izmirkuši un ar slapjām kājām, taču tas nemazina pacilātību. Nonākot autoostā, priekšā jau gaida vēl viens bariņš, kas iesmej par izlijušajiem gājējiem un iestiprinās ar alu. Pavisam drīz jau ir klāt arī autobuss, kurā visi draudzīgi saspiežas un pārrunā vecos kuriozus, kā arī jauno kuriozu iespējamos scenārijus.

Pēc pusstundas visi jau draudzīgi kāpj laukā no autobusa pieturā „Strenču skola” un gaidot vēl dažus dalībniekus izklaidējas ar megafona palīdzību. Kad visi dalībnieki sagaidīti, sākas mērķtiecīga 25 cilvēku bara virzība uz dzelzceļa pusi, kas tad arī kļūst par viņu maršruta pirmā pusotra kilometra posmu. Baram lēnām virzoties pa sliedēm, izdodas sasniegt dzelzceļa tiltu pār Gauju, aiz kura gājiens pagriežas pa labi iekšā brikšņos, kur turpmākais posms tiek izbrists pa gandrīz neredzamām taciņām gar Gaujas malu.

Nonākot pirmajā atpūtas posmā tiek nolemts nodoties vairs tālāk pa brikšņiem, bet brist uz tuvāko meža ceļu, kurš pēc kartē sniegtās informācijas ved paralēli grupas gājumam ~400 metru attālumā. Lai tiktu līdz šim ceļa, tika forsēts purvs un vēl lielāki brikšņi, kā iepriekš caurstaigātie.

Iznākot  uz minētā ceļa, grupa sastājas aplī un dalās ar asociācijāsm par šo pasākumu. Kamēr sociālā aptauja veica savu apli dalībnieku rindās, Māte daba atkal bija izlēmusi pamocīt nabaga ceļniekus, un jau pēc dažām minūtēm sākās viegls lietus, kas diezgan ātri kļuva par spēcīgu lietusgāzi. Tie kam bija lietusjakas, tās arī uzvilka, bet tie kuriem nebija, izmirka... Otrreiz! Lietus, kaut arī spēcīgs, nebija ilglaicīgs un diezgan drīz visi jestrā solī turpināja pārgājienu Brenguļu virzienā. Kamēr daļa gāja dziedot un pastiprinot savas balsis ar megafona palīdzību Gids Gideons ieturēja distanci priekšā un izvērtēja ceļu uz priekšu, pārbaudot vai priekšā nav lāči, kurus iztrenkāt ar savu kūju.

Par to viņam tika veltīta dziesma „Bad to the bone”, kura caur megafonu pastiprināta piedeva viņa vientuļnieka gaitai papildus bīstamības efektu. Tā viņi gāja diezgan ilgu laiku, līdz tiltam pār nelielu upīti, kas tika uzskatīta par gana labu vietu pusdienas pauzei.

Daži atvēra līdzpaņemtos pārtikas krājumus, daži palaida pa riņķi „bačoku” (5l tilpuma pudele ar rozā krāsas šķidrumu, kuram viena no sastāvdaļām bija degvīns) un daži sēdēja zem tilta un ākstījās ar megafonu. Kad pauze bija pabeigta, Briedis nomainījis zeķes un „bačoks” kļuvis vieglāks, ceļš varēja turpināties. Ar katriem 100m, aizvien skaidrāk varēja apjaust, ka pie dažiem indivīdiem „bačoks” bija uzturējies pārāk ilgi, jo šo gājēju noietais gabals kļuva lielāks, bet tajā pašā laikā proporcionāli attālums līdz galamērķim īpaši nesamazinājās, lai neteiktu palielinājās. Īpaši izcēlās Norkijs (Normunds) kurš pēc veiksmīgas grāvja izpētes iedibināja teicienu „Pirmais kritušais, kritis divreiz”. Pa to pašu laiku četri grupas dalībnieki nebūdami mierā ar pārējā gājiena tempu nolēma mazliet pielikt soli un atdalīties no grupas, lai pēcāk vienkārši pasēdētu, gaidot pārējos. Pateicoties lēnajiem tempiem pagāja kāds laiks, līdz grupa sasniedza „sprinteru” kompāniju, kuras sastāvā Zaļais, Gids Gideons un citi mierīgi atpūtās gaidīdami visus. Kad šis grupējums bija sasniegts arī pārējie izdomāja atvilkt elpu un pasēdēt (Norkijs – pagulēt). Tā kā lielākā daļa  lidz tumsai gribēja tikt pie kausa atsvaidzinoša Brenguļu alus, tika nolemts stutēt plecos Norkiju un doties tālāk. Gods stutēt Norkiju tika dots Cimzem (cits Jānis) un Briedim, kas uzdevumu diezgan veiksmīgi pildīja par spīti tam ka Norkijs spirinājās pretī. Dīvaini, ka Cimze pieteicās stutēt Norkiju, jo spriežot pēc patērētā „bačoka” daudzuma viņš būtu pats jāstutē, bet laikam tas norāda uz rūdījumu šajās lietās. Pēc kāda laika Norkijs tika palaists vaļā un paņemts divu meiteņu gādīgajās rokās, kas jau iepriekš gājiena laikā viņu bija stutējušas.

Tā šis gājiens turpinājās, līdz tika pie sliedēm, kas liecināja ka Brenguļi ir tuvu. Tiek veikta fotosesija un jau pavisam drīz grupa stavēja pie baltas zīmes ar melnu uzrakstu, kas liecināja, ka Brenguļi ir sasniegti. Galvenā balva visiem, kas izturēja bija auksts, svaigs, tumīgs, putojošs, iedvesmojošs, veldzējošs, pildošs, barojošs, pacilājošs un visā visumā izcils Brenguļu alus, ko pasniedza laipnā Brenguļu alus sētas saimniece. Ciemos uzmest aci izdzīvotājiem bija atbraucis Reinis (tas kurš Bajors) un Mārtiņš ar kameru, lai fiksētu jautrību. Kaut arī viņi ilgi neuzturējās un prom braucot aizrāva sev līdzi dažus jautrībniekus, īstā jautrība sākās tikai  pēc tam, jo visi bija paēduši, padzēruši un pasūtījuši vēl alu.

Par nelaimi lasītājiem šajā rakstā detaļas neparādīsies, jo to ir lemts zināt tikai tiem, kas paši ir piedalījušies. Varu tikai pateikt, ka turpmākais vakara sākums norisinājās pie galda. Kad daļa aizgāja gulēt, turpinājās pie ugunskura kopā ar vietējiem. Kad aizgāja vietējie un daži savējie devās gulēt Briedis, Kelons un Ozo  izdomāja nopeldēties Abuls upē, kur gan tiešām nopeldējās tikai pirmie divi, jo Ozo nobijās un tikai olas apslapināja, taču pat par šo labo mēģinājumu viņi visi tapa apbalvoti ar skaistu skatu, kuru šaubos vai līdz nākošajam ViA Rallijam viņiem izdosies pieredzēt šādā izpildījumā. Pēc tam arī Ozo, Norkuss  un Kelons aizgāja gulēt līdzi paņemot Paulu. Tā nu atlikušie izdzīvotāji: Briedis, Līga un Evija nolēma uzmodināt Norkiju, kurš bija jau diezgan atžirdzis, un stiprināt viņu ar Apinīti. Pārējo vakara daļu līdz puspieciem viņi nosēdēja pie ugunskura pļāpājot un pēc tam devās gulēt, lai no rīta secinātu, ka Ozo ir pazudis... Atkal! Bet tālākais lai paliek otrās dienas aprakstam...