ViA Kāju Rallijs '11 - 2.diena

Pēc vairāk kā mēneša demotivācijas perioda, beidzot izdevies nopublicēt arī šo rakstu  par ViA Kāju Rallija otro dienu. Raksts gan bija tapis jau nedēļu pēc pasākuma, bet dažādu apstākļu un jau pieminētās demotivācijas dēļ, tā arī netika publicēts. Tāpēc jāatvainojas lasītājiem par pārāk ilgo kavēšanos un ceru, ka tas vairs neieilgs tik lielos apmēros... Novēlu līksmi lasīšanu...

ViA Kāju Rallijs 2011 – 2.diena

Pirmā lieta, ko no rīta pamanīja izdzīvojušie, bija Ozo pazušana. Tika izteikti dažādi minējumi par to, kur viņš ir pazudis un vai viņš atgriezīsies, taču eksperti lika domāt, ka viņu turpmākajā pasākuma daļā vairs dzīvu neredzēt, jo tieši tas pats esot noticis pagājušajā gadā. Tā nu, daudz nedomājot, tika ieņemti galdiņi alus sētā pie kioska, kur izdzīvojušie saņēma savu rīta alus devu skaidrākai domāšanai. Pavisam drīz Briedis un Gids Gideons bija ķērušies pie „īstu vīru putras” vārīšanas, kura turpat tika palaista pa riņķi un lēnām iztukšojās, pazūdot izsalkušo vēderos. Kad putra bija apēsta, atlikušie dalībnieki veica skaitīšanos un kopbildes uzņemšanu.

No rīta bija palikuši tikai 15 no 25 cilvēkiem un vēl divi pēc kopbildes uzņemšanas atdalījās, nespēdami izturēt spriedzi . Atlikušie 13 novāca teltis, savāca mantas un nolēma, ka bez vairs svētā „bačoka” ceļu turpināt nedrīkst. Tāpēc tika ziedoti visi pieejamie skaidrās naudas krājumi, lai samestos uz 1 litra „3graudnieku”, kurš pēc iegādes tuvējā veikalā tika veikli iepildīts „bačokā” un atjaukts ar zaptsūdeni, kuram savu zapti noziedoja Briedis.
Iegūtais rezultāts bija apmierinošs, un, par spīti jaudīgumam, dzira garšoja labāk, nekā iepriekšējā dienā brūvētās, jo šoreiz garša bija dabīgāka. Tā nu svinīgi atvadījušies no laipnās alus sētas saimnieces, viņi devās virzienā uz iecerēto galamērķi – Valmieru.

Ik pa laikam viņi apstājās, lai veidotu „apli” (svarīgs rituāls, kurā ietilpst sastāšanās konkrētās ģeometriskās figūras formā un palaižot pa riņķi „bačoku”), pie reizes pārbaudot, vai neviens nav atdalījies no grupas un pazudis.

Gaisā pacēlās skanīgākās latviešu karavīru un galda dziesmas, kas satricināja mežus un pacēla gājēju garastāvokli. Nebija nevienas sadrūmušas sejas, vai kāds, kurš čīkstētu. Viņus visus vienoja kopības sajūta, kas nesa gājējus uz priekšu un lika ceļam zem viņu kājām nolīdzināties.

Tā nu viņi gāja uz priekšu gar lokanās Gaujas krastiem, pa ceļam uzņemot savā paspārnē divus piemīlīgus suņukus, kas viņus uzticīgi pavadīja līdz pat pašai Valmierai. Nonākot pie slēpošanas trases „Baiļi”, viņi draudzīgi sakrita kur nu kurais, lai atpūstos un uzkrātu spēkus pirms došanās tālāk. „Bačoks” jau sen bija draudzīgi iztukšots un nu salocītā veidā iegūla miskastes maisā.

Kamēr pārējie atpūtās, Briedis un Gids Gideons atdalījās, lai dotos slepenā misijā tuvējos mežos un pievienotos pārējiem tikai galamērķī. Kad visi bija atpūtušies, viņi turpināja savu ceļu līdz pat Valmierai, kurā ieejot un lavierējot pa mazajām ieliņām, viņi spītēja nogurumam un somu smagumam, tajā pašā laikā lēnām tuvojoties savai finiša vietai  - „Dzelzītim” (episks gājēju tilts pāri Gaujai, kurš savulaik ticis izmantots, kā dzelzceļa tilts).

Pa ceļam, protams, tika piestāts veikalā, lai iegādātos uzvaras alu, kurš, nonākot galā, tika godam tukšots, pārrunājot iespaidus. Pa to laiku arī Briedis un Gids Gideons bija klāt. Šajā vietā Gids Gideons no visiem atvadījās un devās uz šoseju, lai stopētu prom uz Rīgu. Kad saturīgās sarunas bija pabeigtas, tika nolemts veikt galīgo finišu pie A-kojām, kur ar megafona palīdzību visiem kojās esošajiem cilvēkiem tika paziņots par atgriešanos un svinīgi veikts pēdējais „aplis” (šoreiz bačoka vietā bija alus).
Pēc tam arī kopbilde un došanās augšā uz Ozo istabiņu, lai atrodot viņu gultā guļošu, salektu viņam čupā virsū. Protams pēc tam arī tika veikti dažādi svinēšanas tipa pasākumi, taču krietni vien mierīgākā garā, jo atslābums pēc uzvaras bija laimes izpausme ikvienam tajā vakarā. Tā nu viņi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien, gaidīdami nākamo ViA Ralliju...

Pēdējie izdzīvotāji...