Karavīra maizīte 4

Partizānu svinīgais solījums

Es, Latvijas nacionālais partizāns, svinīgi apsolos ievērot Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienības statūtus un statūtu pamatā dotās instrukcijas, pavēles un paklausīt bez ierunām saviem priekšniekiem.

Es apsolos būt pret visiem taisnīgs, ievērot Latvijas likumus un visus man uzticētos pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas,par godu Dievam un manai dzimtenei - brīvai, neatkarīgai Latvijai.

Iepriekšējās Karavīra Maizītēs uzdevums bija ar mašīnām izbraukt visus dotos punktus, jāmeklē fantastiski izlocīti koki, gada skaitļi uz pieminekļiem, likām svecītes mūsu varoņu kapos, mērcējām kājas Tīreļpurvā, sildījāmies pie ugunskuriem un nakšņojām zemnīcās. Šoreiz viss bija mierīgāk. Zupa tapa virs lielākā Baltijas partizānu bunkura, kurā notika mājasdarba apspriedes, tradicionālas zupas ēšana un dziedāšana.

Mājasdarbs - savākt informāciju par mūsu varoņiem - parastiem latviešu zemniekiem un dezertieriem, kuri devās mežā, lai pretotos Padomju okupācijai, bēga no sarkanā terora, spridzināja sliedes, lai Vaņkas neizlaupītu dzimteni, vilka karogus pat uz pāris stundām pagasta namos. Diemžēl, reti kuram bija izpildīts mājasdarbs.

Spilgtākie momenti bija dziesmu dziedāšana visiem kopa, par spīti dziesmu versiju nesaderībai un dziedāšanas manierēm - kuri klausījās Vilkus, tie dziedāja savādāk par tiem, kuri to darīja pirmo reizi. Visiem atmiņā paliks arī Līne Čanka, jeb Purva velns - Kurzemniece un nemierniece, kura kara laukā viena pati cīnījās brašāk par vīriem, daudzkārt mainīja dzīves vietas dēļ sava tiešuma un nesavaldības, sabojāja visas attiecības ar radiem un nemitīgi bēga prom no slimnīcām un pansionāta. par savu karstasinību dabūja arī Lāčplēša ordeni. Lietuvieši stāstīja par bunkuriem, kuros mitinājās partizāni, taču diezgan virspusēji. Vēlāk partizāniem bija pat vairākas izejas no bunkura, novērošanas vietas ar tuneļiem zem eglēm un nogāztiem stumbriem, kā arī skursteņos ievilka drāšu sietu, lai tur iemestā granāta uzspridzina bunkuraugšā esošus sarkanarmiešus, nevis partizānus. Tālredzīgākiem partizāniem bija līdz pat 3-4 bunkuriem, jo vienu atklājot, nācās mainīt dislokācijas vietu un ziemā stiept kokus pat vairāku simtu metru attāluma no paša bunkura bedres, nu nav tas patīkamākais, tāpat kā cirst ar lāpstu sasalušu zemi.

Mans stāstījums bija par Dobeles partizāniem - kopā 50 vāji bruņotiem vīriem, taču ļoti drosmīgiem. Piecpadsmit no tiem pārsteidza ~120 lielu sarkanarmiešu armiju, kura padevās. Ielencot 40 vīru kavalēriju, ieguva 42 zirgus ar segliem, kā arī pārbiedēja 40 sarkanarmiešus, nošaujot 2 viņu virsniekus un sagūstot 4 ierindniekus. Pārējie bija aizbēguši mežā vai tika iznīcināti. 

Vēl interesanti deviņi partizānu baušļi, kuri netika ietverti mana īsajā runā, kuri vairak atgādina vienkāršus likumus:

Partizānu ticības deviņi baušļi

1. Sakaut ienaidnieku, izpētot viņa plānu un noslēpjot savus mērķus un pārvietošanas;
2. Nekad neveikt iepriekš neizlūkotu operāciju, ja nav pārliecības par tās sekmēm. Tūlīt pārtraukt operāciju, ja tās turpināšana ir pārāk riskanta;
3. Vienmēr jānodrošina droša atkāpšanās;
4. Akcijām jāizvēlas vietas, kur pārvietošanās laikā pārspēsiet ienaidnieku, labāk pazīstot vietu un ar vieglāku apbruņojumu;
5. Cik iespējams, pārvietoties tumsā;
6. Nekad neuzsākt tuvcīņu, ja nav pilnas pārliecības par uzvaru;
7. Izvairīties no kaujas ar skaitā un bruņojuma ziņā pārāku ienaidnieku;
8. Ja pretinieks sāk pretuzbrukumu, divkāršot savu aktivitāti;
9. Akcijās ir jārīkojas varonīgi un uzmanīgi.

Protams, pēc tā, ko es esmu lasījis, pāris punktus latviešiem patika likt pārāk par citiem un biezi pārāk par savu dzīvību (skat. 9. punkts).

Nekādi nenožēloju bibliotēka pavadītās 6 stundas ar 8 grāmatām, jo es daudz uzzināju par partizāniem, ko tagad daudzi īsti vairs nezin, tas bija interesanti! Grāmatas lasot uzzināju, ka partizāni bija visur un viņiem visiem bija savi stāsti, cīņas, nodevības. Tie bija vienkārši cilvēki, kuri vēlējās dzīvot brīvi zem Latvju karoga!