Karavīra maizīte 4 - Ciemos pie Mežabrāļiem

Katru gadu slēpņotāju organizēts un apmeklēts notiek pasākums "Karavīra Maizīte", kura mērķis ir atsvaidzināt atmiņu par vēsturiskajiem notikumiem un kaujām, kas bijušas nozīmīgas Latvijas nākotnei, kā arī godināt šajās kaujās kritušo karavīru piemiņu. Šoziem pasākums norisinājās ceturto reizi, šoreiz par godu Latvijas nacionālajiem partizāniem, jeb mežabrāļiem. Pasākuma norises vieta bija Īles nacionālo partizānu bunkurs, kurā 30.decembra vakarā savācās nedaudz vairāk kā 50 cilvēku, lai godinātu nacionālos partizānus un to piemiņu.

Tā kā šis ir viens no nozīmīgākajiem gada pasākumiem, tad arī es vēlējos uzrakstīt nelielu atskatu uz šo pasākumu.

Kā sagadījies, kā ne, bet Karavīra Maizīte 4 izrādījās ne tikai mans pēdējais gada geo-pasākums, bet arī mans 900tais slēpnis. Šis pasākums man bija "Must attend" sarakstā jau pirms tā publiskošanas, tāpēc arī nebija šaubu, par tā apmeklēšanu. Kaut arī sākotnēji gribēju iepazīstināt vēl dažus cilvēkus ar šī pasākuma norisi, man tas neizdevās, un līdz ar to, arī transports uz pasākumu bija jāmeklē cits. Par laimi pēdējā brīdī transportu piedāvāja Take_off un vairs atlika tikai ierasties. Šoreiz sastāvs pasākumā bija mazliet cits un ierados kopā savu draudzeni, laruto un Take_off, nevis kopā ar Neviens (Kasparu), kā citus gadus. Protams, ierašanās bija ar "nelielu" nokavēšanos, jo slēpņi pa ceļam to vien darīja, kā kārdināja. Tā nu sanāca, ka nokavējām zupu, taču vismaz nebija pilna mute, un varēja sākt skaļi lasīt sagatavoto mājasdarbu.

Slavenā "Karavīra maizītes" zupa

Par informāciju gan jāpateicas laruto, kurš bija devies uz bibliotēku pēc grāmatām. Mans lasījums gan bija salīdzinoši īss saistībā ar mežabrāļu aptuveno daudzumu noteiktajā laika periodā, un to, kā vispār mežabrāļi nonākuši pie slēpšanās mežos. Pēc lasīšanas ieņēmām vietas pie tuvējā galda, kurš acīmredzot nevēlējās mūsu tiešo klātbūtni un drusku "sagāzās", lai neteiktu "salūza". Kopā ar draudzeni bijām mājās sacepuši piparkūkas, kuras "pazuda" tiklīdz trauks tika palaists pa telpu. Bijām uzcepuši arī vienu lielo piparkūku, jeb "Karavīra Maizīti", kura tika taupīta līdz pasākuma beigām, lai nepazustu tikpat ātri pārējās brūnās piparkūku māsas.

Take_off bija parūpējies izprintēt dziesmu vārdus, ko viņam nosūtīju (pieejami šeit), pietiekami lai nodrošinātu lielāko daļu pasākuma apmeklētāju ar kopijām. Mūsējās gan atšķīrās no organizatora sagatavotajām, taču tas nekaitēja dziedāt līdzi. Organizators Udajs_16 skanīgi muzicēja savu akoredeonu, izvelkot no tā visdažādākās melodijas sākot no leģionāru dziesmām un turpinot ar tautasdziesmu šloder-versijām, kuras savulaik dziedājuši latvju karavīri.

Dziedot izdevās nenosalt (tik traki) un arī sagaidīt, kad lielākā daļa apmeklētāju bija devušies prom. Sagaidījām arī pēdējo dalībnieku ierašanos (~02:00), kuri ar savu ierašanos ierībināja dzīvību palikušajos dalībniekos. Vēl pēdējās dziesmas, cienāšanās ar lielo piparkūku un tad jau arī pienāca laiks mūsu ekipāžai doties mājās. Jāatzīst, ka nosalām diezgan pamatīgi, jo drebinājāmies pusi ceļa atpakaļ uz Rīgu. Bija arī mazliet žēl, ka šogad netika uzvārīta slavenā skuju tēja, kas pagājušajā gadā garšoja brīnišķīgi, taču tas ir sīkums. Kopumā emocijas fantastiskas un gaidām uz nākošo gadu cerībā uz savādāku pasākuma formātu, kurā būs iespējams iejusties kaujas operāciju un frontes līniju emocijās.

Kopumā iesakām apmeklēt šo pasākumu ikvienam, kuram interesē Latvijas pagātne un kurš uzskata sevi par Latvijas pilsoni.

Foto: Xelluc/Take_Off