Piedzīvojumu filmas gariem ziemas vakariem

Ik pa laikam pienāk laiks, kad pašam tikt kādā piedzīvojumā nav īsti iespējams - bērni, darbs, veselība vai kādi citi apstākļi, taču prāts ir kārs uz piedzīvojumiem kā nekad agrāk, tad, tā vietā lai niekotu laiku internetā, iesakām noskatīties piedzīvojuma filmas. Šeit esam apkopojuši sarakstu ar filmām kuras ir vērts noskatīties visiem dabas cienītājiem un piedzīvojumu meklētajiem. (Nejaušā secībā)

The Way (2010) Priekšvārdam - vīrietis devās uz Spāniju lai nogādātu urnu ar dēla pelniem un viņa mantām mājās, kurš gāja bojā pārgājienā, zibens spēriena rezultātā uz Svētā Jēkaba ceļa. Savācot sava dēla mantas vīrietis saprot, ka viņa dēlam bija svarīgi pabeigt šo ceļojumu, tāpēc tas, godinot savu dēlu, uzsāka merot šo seno celu pats.

127 hours (2010) Šīs filmas galvenais varonis ir patiesi dzīvojis ar mums un šai filmai ir diezgan pamācoša nozīme. Varonis, jauns vīrietis, devās nelielā pastaigā tuksnesī, kur diezgan bieži pastaigājas nevienu par savām gaitām neinformējot. Tā nu gājis un neapdomīgi sperot soli, iekritis zemes plaisā un viņa roka iesprūst starp klints sienu un akmeni. Tā nu sākas piedzīvojums.
[SPOILER. Iezīmēt] Šeit lieliski pierādās tas, ka par savām gaitām ir jāinformē vismaz draugu vai radinieku, nekad nedrīkst atstāt sevi bez saziņas ar pasauli un nazim ir jābūt labam, nevis lētai dāvanai no attāla radinieka.

Into the wild (2007) Students tikko pabeidzis skolu atsakās no ierastās dzīves, atdod visu naudu ziedojumiem, tiek vaļā no visa liekā un dodas stopēt uz Aļasku, pa ceļam satiekot dažus cilvēkus, kuri mainīs viņa dzīvi. Mūsu favorītfilma. Filma balstīta uz patiesiem notikumiem.

Alone in the wilderness (2004) Šoreiz dokumentāla filma par cilvēku, kurš sešdesmitajos gados ekipējies dzīvei vienatnē un devies uz Aļaskas pussalu, kur uzcēlis mazu hūti un dokumentējis visas savas darbības ar kameru.

Ceram šo sarakstu drīzumā papildināt ar jaunām filmām.

Patiesība par nažiem - mācies no kļūdām kā nepirkt nazi

No augšas uz leju: 1 - Gerber prodigy; 2 - Mora 2000; 3 - BW sviesta nazis; 4 - Victorinox military knife

Cik daudziem cilvēkiem patīk naži! Vēlējos norādīt pāris punktus jaunajiem nažu pircējiem, kamēr pratu vēl nav pārņēmuši metāli, leņķi, kamēr īsti neatpazīstu nažu profilus un šķērsgriezuma formas, kā nezinātajam, pastāstīt par pieredzi ar nažiem, kādu pārgājienu nazi iegādāties un kas īsti ir pietiekami.

Atgadījumi iz’stopētāja dzīves 3# - Piektdienas vakars melnā Mersedesā

Bija iestājusies piektdienas pēcpusdiena, un tās galvenais mērķis bija došanās uz Palangu. Pēc dažādu aizķeršanos pievarēšanas, atrados uz Rīgas apvadceļa pārsimts metrus no Liepājas šosejas sākuma.

Kādu gabalu gar ceļa malu jau biju nostaigājis demornstratīvi rādot uzrakstu “Saldus – Liepāja”, kad piestāja pelēkas krāsas Volvo, kurā braucošie cilvēki piesolīja nogādāt līdz Saldum. Automašīnas salonā sēdēja jauns vīrietis un viņa vecāki (nebiju pārliecināts, bet pēc vecuma un izturēšanās tā varēju spriest).

Sapratis, ka nekādas dižās sarunas nevedīsies, nolēmu pievērt acis un pagulēt. Pamodos 30km pirms Saldus, un atlikušajā ceļa posmā pārmiju pāris vārdus ar pārējiem braucējiem, saistībā ar ceļa remontiem, kas notiek ceļa posmā Rīga – Saldus. Mani izlaida pie Saldus apļa, kas ir diezgan veiksmīga vieta, lai stopētu tālāk uz Liepāju.

Best of alternative Riga budget tourist guide

There is plenty of tourist attraction sites on world wide web for any tourist, but very few of them covers really what is Riga, it's spirit and things every self proclaimed traveler and nomad must see, feel and experience here. This article is legitimate, nobody is paying me and information given is not an advertisement or scam of another overpriced bar. Actually, you can report scam places by dialing +371-2-203-3000 - tourist hotline, or 112 for police and emergencies. 

So what is Riga and why should you visit it?

Riga is awesome city on the coast of Baltic sea, found in 1201 by German merchants and since then it was growing rapidly as good trading route starting from Vikings to these days. Swedes used to call it "second capital" during the Swedish occupation (medieval times), as it was largest city in the Baltic coast. Even now Riga is one of largest coastal cities by population. Riga's historical centre has been declared UNESCO world heritage site and continues to delight it's inhabitants and tourists with its beauty and culture. Riga is just like a museum. I have lived here for over twenty years, but each time I pass by some old building, I notice something new in it and it's exciting! You can never have enough of Riga!

(For alternate definitions of Riga look here)

For maps, information and other Points of Interest go to Riga Tourism Information centre, located on Rātslaukuma street 6, that's on Rātslaukuma square in Vecrīga historic centre, besides the Occupation museum and Riga dome, in front of St. Peters cathedral.

Ar Dievu, mans dārgais draugs. Tu esi daudz ko piedzīvojis.

Ārā slapjš, lietains laiks. Globālās sasilšana rezultātā laika apstākļi lēnām mutē. Sēžu forumā, lasu kā cilvēki Amerikā izstaiga savas takas basām kājām, kā Kalifornijā slēdz ciet nacionālos parkus. Te pēkšņi redzu iesūtījumu ar virsrakstu "Lucky ir aizgājis uz pensiju. Ar dievu, mans dārgais draugs, Tu esi daudz ko piedzīvojis." Zem virsraksta slēpjas nevis suns, kā var šķist, taču naģene. Uz naģenes attēlots tukāns ar ragu. Krāsa no pakauša visa nobālējusi, viss nags gadu gadiem apgrābstīts melns, taču izskatās ka bija smilšu krāsā.

Atgadījumi iz' stopētāja dzīves 2# - Cilvēki iedvesmo

Plkst. 7:55. Nozvana pirmais modinātāja zvans. Nākošajam zvanam jāzvana pēc 15 minūtēm, bet saprotot, ka nav steigas, visi modinātāji tiek  pārcelti par pusstundu uz priekšu. Iepriekšējā vakarā jau biju aprēķinājis, lai tiktu uz Rīgu, un visu izdarītu laikā, man jāizbrauc no Palangas vēlākais 12:00, taču drošības labad gribējās visu izdarīt laicīgi un izbraukt īsi pēc 10:00. Kā jau tas parasti notiek, es izkasījos no Palangas tikai 11:30, un devos taisnā ceļā uz apvadceļu.

Atgadījumi iz’ stopētāja dzīves #1 - Virziens “Palanga”

Prologs:

 

Jāsāk, laikam, ar to, ka kādu laiku atpakaļ, pēc diezgan interesantiem piedzīvojumiem stopējot no Viļņas, man draudzene ieteica sākt rakstīt arī par šiem atgadījumiem, un izveidot rakstu sēriju par maniem piedzīvojumiem stopējot. Kādu laiku šī doma tika  apcerēta, bet kā jau parasti ar rakstu veidošanu notiek: ja tev nav laika, lai izveidotu rakstu par notikumu uzreiz vai tuvāko 2-3 dienu laikā, tad pēc tam jau būsi aizmirsis, ko rakstīt. Līdzīgi bija ar šo projektu, taču beidzot esmu nolēmis laboties, un tā kā šī vasara tiks pavadīta nedaudz brīvākā režīmā ar pietiekami lielu stopēšanas dauzumu, tad cerams atradīsies arī laiks kaut ko uzrakstīt. Veiksmīgu lasīšanu!

Atpūta ar skatu uz Tartu

Ja runājam par Tartu, jāsaka, ka esmu tur bijis pirms tam divas reizes – pirmoreiz ekskursijā ar kursu no RTTS (Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skola), un otro reizi pavisam nesen mācību ekskursijas laikā no Vidzemes Augstskolas. Protams, šī otrā reize bija tā, kas atstāja pamatīgu iespaidu uz mani, un ierakstīja Tartu, kā obligāto galamērķi šovasar.

Tā nu daudz nedomājot tika izlemts paņemt draudzeni, sagaidīt, kad visi darbi nodoti, un stopēt prom uz kaimiņu zemi Igauniju.

Pavisam nemanot, arī nozīmētā diena bija klāt. Rīts bija apmācies un lija, taču pēcpusdienā laiks tomēr uzlabojās un mēs saulaini vējainajā 17. jūnija dienā devāmies uz Valmieras tālāko Ziemeļrietumu stūri, lai stopētu uz Tartu.

Pirmā mašīna, mūs paķēra līdz Strenčiem, un to vadīja jauneklis ar interesanta paskata ūsām, kurš, kā izrādījās bija students no RTU un studēja kaut kādu tur mistisko ar datoriem saistīto studiju programmu.

Nākošā mašīna mūs paķēra līdz Valkai, taču turku izcelsmes anglis, kas to vadīja, nebija īpaši runīgs, tāpēc neko daudz neuzzinājām.

Ja runājam par trešo mašīnu, kas mūs nogādāja līdz Tartu robežai, jāsaka, ka priecājāmies par to, ka igauņu pārītis, kas mūs veda ne īpaši labi runāja angļu valodā, tāpēc varējām mierīgi klusumā nosnausties.

Tikuši līdz Tartu, sazinājāmies ar puisi vārdā Toomas, pie kura bija ar CouchSurfing.Org palīdzību sarunāts nakšņot. Tā kā vakars jau vairs nebija aiz kalniem, dažādu iemeslu vadīti (drēgnais vējš, nogurums, utt.), nolēmām doties pie miera, lai taupītu spēkus nākošajai dienai.

No rīta pamodāmies laicīgi un jau 9:00 atradāmies pilsētas centrā, kur pirmais mērķis bija rātslaukums ar Tartu simbolu – strūklaku „Studentu skūpsts”. Turpat blakus TIC (Tūrisma informācijas centrs) tika paņemta pilētas centra karte ar ievērojamākajiem objektiem un apskates vietām. Ar karti, fotoaparātu un lielisku garastāvokli pie rokas, tika apmeklēti dažādi objekti, izstaigātas Tartu šarmantās ieliņas un vienkārši baudīta vieta. Tā nu pēc pāris stundām ēstgriba arī sāka sevi manīt, tāpēc turpat pie Tartu Universitātes galvenās ēkas kādai studentei uzjautājām, kur var garšīgi un lēti paēst. Jāsaka, ka viena no spožākajām idejām, kādas man jebkad bijušas...

Informāciju ieguvuši, devāmies uz norādīto vietu, kas bija noslēpusies nelielā iekšpagalmā, taču šarmēja ar savu māksliniecisko piesitienu (Ja saprotiet igauņu valodu, tad te būs vairāk info par vietu - http://www.genklubi.ee/ ).

Pasūtījām spinātu krēmzupu, dienas piedāvāju un divas glāzes sarkanvīna, kas kopumā neizmaksāja nemaz tik dārgi – 7.70Euro, jeb latviešu naudā - 5.35Ls, + tējas nauda

Paēduši un apmierināti ar dzīvi, devāmies augšā kalnā, lai skatītu Doma baznīcas drupas un torņus. Drupas ir brīvi pieejamas ikvienam, taču, lai uzkāptu drupu torņos, nācās mums katram šķirties no 1Euro (Ne-studentiem tas prieks ir dārgāks). Pēc pamatīgas izdzīvošanās pa torņiem, turpinājām klaiņot pa pilsētu. 

Viena no interesantajām vietām bija radošo darbnīcu un amatnieku pagalms, kur vairākās ēkās darbojās dažādi amatnieki un mākslinieki, tikai diemžēl ieradāmies pirmdienā, kad lielākā daļa amatnieku nav uz vietas. Taču tas nekas, jo tagad vismaz ir papildus iemesls atgriezties.

Tā nu klaiņojām meklējot muzejus, kas būtu vaļā pirmdienā, bet nesekmīgi. Meklējām, līdz vēders atkal atgādināja par savu klātbūtni. Šoreiz izvēle krita par labu rokkafejnīcai „Krooks”, kurā pirms diviem gadiem biju ēdis pusdienas. Šoreiz sanāca samaksāt nedaudz vairāk – 10.25 Euro + tējas nauda, bet maltīte bija to vērta. Kopumā jāsaka, ka ir vērts apmeklēt, jo ēdiens ir garšīgs, atmosfēra – kā jau rokkafejnīcā, forša, un vispār, lieliska vieta, kur pasēdēt un pabaudīt alu ar draugiem. Info - http://www.visittartu.com/1437?org=5421&l=12845

Vēl nedaudz paklīdām pa Tartu ielām, un devāmies kopā ar savu „hostu” iepirkt igauņu alu un sastāvdaļas aukstajai zupai, ko iepriekš solījām pagatavot.

 

Domāju, ka par zupu nav īsti daudz, ko stāstīt, sanāca baigi garšīga, un igauņiem patika. Taču interesants likās fakts, ka viņiem tādas zupas nav, atšķirībā no Lietuvas, kas kura arī lepojas ar šādas zupas gatavošanu.

Taču, ko tur daudz par zupu... Pastāstīšu par alu:

Tātad pirmais kandidāts bija kādas salīdzinoši nelielas alusdarītavas „H.V. Puls” brūvējums, kurš bija diezgan patīkams tumšais alus ar nelielu ķiršu garšas piesitienu. Iesaku pamēģināt, ja gadās šāda iespēja.

Nākošais kandidāts bija šī paša ražotāja brūvēts kastaņu garšas tumšais alus, ko pat mana draudzene, kā persona, kas alus vietā izvēlas vīnu, atzina par garšīgu alu.

Kaut arī iepriekšējais alus, bija labs, mans vakara favorīts, un uz doto mirkli Igaunijas alus favorīts, bija lielražotāja SAKU radīts medalus ar nosaukumu „Mōdu” (dīvaini, bet „Mōdu” nenozīmē „medus”, kā es to biju iedomājies). Par pašu alu runājot, jāsaka tumšs, tumīgs, salds un visnotaļ patīkams dzēriens. Noteikti iesaku, ja gadās būt Igaunijā un skatoties uz alus plauktu domāt: „Ko vajadzētu nogaršot?”

Protams, pēc tāda alus nākošais jau likās neizteiksmīgs, taču kopumā varu teikt, ka nebija slikts arī šis. Standarta tumšais alus, kur iesals pamatīgāk apgrauzdēts, nekā Latvijas alus ražotnēs, taču arī garša vairāk velk uz vieglajiem Eiropas standarta tumšajiem aliem.

Un, protams, vakaru noslēdzu ar gaišo alu, kas tika paņemts dēļ skaistā uzraksta „Organic” uz etiķetes. Jāsaka, ka sava savdabīgā piegarša nedaudz bija, bet kopumā alus, kā alus.

Pēc vakara socializēšanās ar igauņiem, tika atkal uzkrāti spēki, lai varētu izbaudīt nākošo dienu.

No rīta pēc modinātāja nozvanīšanas nācās secināt, ka ārā līst, taču bija labi apzināties, ka lielāko dienas daļu pavadīsim Tartu zinātnes centrā AHHAA ( http://www.ahhaa.ee/lv/kas_ir_ahhaa ). Vēl pirms tam gan bija brokastis, un mūsu izmitinātāja Toomasa sagatavotais rīta vingrinājums - bija jāpārbauda spēki igauņu nacionālajā sievu nešanas sportā un jāskrien pa lielveikalu nesot draudzeni diezgan savdabīgā pozā, turot aiz kājām uz muguras. Kad tas bija veiksmīgi izpildīts, varējām doties izklaidēties uz zinātnes centru AHHAA.

Par pašu zinātnes centru runājot, jāsaka, ka vieta ir tiešām interesanta, un tur ir iespējams redzēt un uz savas ādas izbaudīt to, cik zinātne var būt jautra. Bija iespēja, gan pārbaudīt dažādus optikas brīnumus, kā spoguļu zāles, kaleidoskopus, un citas ar gaismu un perspektīvu saistītas lietas, kā arī papriecāties par ūdens spēku, pūst burbuļus želejā vērojot, kā tie ceļas uz augšu, uzspēlēt prāta spēlēs un vienkārši labi pavadīt laiku. Es personīgi sajutos, kā bērns, kurš priecājās par visu, kas pieejams šādā vietā. Un ja gadījumā ir vēlme tur aizbraukt ar bērniem, noteikti iesaku to darīt (pašam bērnu vēl nav, bet kad būs, tad šī būs tā vieta , ko apmeklēt).

Ārpus kategorijas vēl pieminēšu Tartu rotaļlietu muzeju, kuru ir vērts apmeklēt īpaši ja dodas uz Tartu ar bērniem, bet garlaicīgi nebūs, ja apskatīs arī tāpat vien. Tur ir interesanti apskatīt gan rotaļlietas, kas pašam kādreiz bijušas, gan tās, kas tagad ir, kā arī dažās vietās iespējams arī paspēlēties ar tur esošajām rotaļlietām. Vairāk informācijas šeit: http://www.mm.ee/mm_eng.html

Par AHHAA var teikt, ka ir jāieplāno diezgan liela dienas daļa, lai dotos uz turieni, jo mēs iegājām tur 10:00 un iznācām īsi pirms 15:00. Protams, pa vidu vēl aizgājām paēst, tāču tas nemaina būtību par to, ka vismaz 3 stundas ir jārēķinās, ne mazāk. Pozitīvi gan ir tas, ka nav jāapskata visu uzreiz, bet var doties iekšā un ārā, tik cik sirds kāro, jo pie ieejas tiek uzliktas aproces, kā koncertos un festivālos. Vēl viena pozitīva lieta par AHHAA: informācija gandrīz visur ir pieejama arī latviešu valodā, tāpēc arī uztvert visu ir daudz vieglāk.

Tā nu pēc kārtīgas izdzīvošanās pa zinātnes centru, bija pienācis laiks stopēt atpakaļ uz Valmieru. Ceļš līdz Valmierai samērā raiti un pēc vizināšanās ar vairākām mašīnām, mēs bijām galā.

Kopējās sajūtas: Tartu tiešām ir pilsēta, kuru vērts apmeklēt. Ar mīļoto, ar draugiem, ar bērniem – vienalga. Te būs ko darīt. Vajag tikai atrast laiku un aizbraukt.

P.S. Ja ir kāda vieta, ko es neesmu pieminējis, bet ko ir vērts apskatīt Tartu, droši var pievienot informāciju par to komentāros.

Četri slēpņotāji un Rūsa GNP Amatas takā

Stāsta suns vārdā Rūsa.

"Vau! Es esmu dzīvespriecīgs suns - Rūsa! Es mītu Gaujas Nacionālajā Parkā, Kārļos un es esmu ļoti sociāls un draudzīgs! Man patīk ceļot! Mani cilvēki ir braukuši man pakaļ uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un citām ne tik tālām vietām. Paldies viņiem par manu vārdu un telefona numuru uz siksnas!

Dzirdēju ka Amatas taka paliek iecienīta pastaigu vieta dažādiem dīvaiņiem ar plaukstā nodurtām galvām, nu tad devos paskatīties vai tā tiešām ir. Jau pie "Sofijas sēdekļa" uzodu dīvaiņus un devos viņu virzienā pa ceļa-būv-gružu taisīto taku.

Atmiņas (bilde 365/1)

Memory is deceptive because it is colored by today's events.

/Alberts Einšteins (?)

Jau kādu laiku mani nomāc domas par to cik daudz tiek aizmirsts. Pat no šķietami neaizmirstamiem piedzīvojumiem pāri paliek tikai spilgtāko momentu pabālējusi daļa kura mainās dienu no dienas, pārveidojas šodienas iespaidā un centībā atcerēties skaidrāk vēl vairāk izkropļo seno notikumu.

Nav ne jausmas ko tur darīju Februārī

Pārlasot dažus manis rakstītos rakstus šajā pašā emuārā es brīnos par cilvēka atmiņas īsumu. Februāra izbraucienu vēl atceros samērā svaigi. Vismaz kodolraķešu daļu, vienu interesantu slēpni un vējdzirnavas. Kad centos atcerēties par Cēsu pili, sanāca īss, neizteiksmīgs un pat vājš raksts, kaut arī emocijas bija fantastiskas. Atceros velves, cietumu, lampas, logus, torņa panorāmu. Gadu vecajās atmiņās par Karavīra maizīti 2 atceros Elhanu, torni, sāncenšu maldināšanu, apelsīnus, slapjas kājas, lūšus un smago rītu stopējot. Pirmais CITO Latvijā - aprakts suns, bedres kāpās, katra talkotāja sapni putuplastu, spēles un tetri. Ko es darīju Norvēģijā? Tagad bez rakstu pārlasīšanas es atceros tikai negulēšanu, vilka skulptūru, strūklakas, kā man savus pakalpojumus piedāvāja amerikāniete, stopēšanu un Aass alu. Vēl tur bija daudz vimpeļu (trīsstūrainie karogi). Pat nesen notikušās Kritiskās masas atmiņas aizēnoja lekcija par viduslaiku vainagiem, Pērkona un Turaidas Rozes koncerts kā arī Beverīna 2012 apmeklējums. Pat cilvēki ar kuriem pavadīti 9 gadi vienā solā vai gads roku rokā - tas viss nu jau ir miglaina oāze un grūti pat uzvārdu atcerēties.

Kritiskā masa 2012

Šoreiz vēlos uzmanību vērst uz nule notikušo "nesankcionētu pasākumu" Kritiskā masa 2012. Ne jau kā piedalījāmies, bet tieši kādēļ, jo palasot komentārus ziņu portālos, tomēr šķiet ka daudziem vēl nav skaidrs, kādēļ tādi pasākumi tiek rīkoti.

Ne jau "parādi" mums vajag. Mums vajag cienīgus apstākļus un veloceliņus. Rīgā pašlaik ir viens (RDSD karte) neērts veloceliņš (skat. Valdemāra iela - Vanšu tilts, Zemitānu tilts) kuram zūd jebkāds marķējums (skat. Pietura VEF uz Brīvības ielas, Zemitānu tilts, no Brīvības ielas līdz Kr. Valdemāra ielai (t.i. Senču iela) Berģi - ?) un nožēlojami atgriezumi kuri tā īsti nekur neved.

Aušvicas nāves nometne

Autors: Jānis Briedis
Es agrāk nezināju ne to, kur šī vieta atrodas, ne tās patieso vēsturi. Es zināju tikai to, ka šī vieta bija pasaules lielākā koncentrācijas nometne. Es biju domājis, ka šajā posta vietā savu nāvi sagaidījuši tikai ebreju izcelsmes cilvēki, patiesībā – manuprāt, šīs vietas pagātni var raksturot tikai viens apzīmējums – Elle zemes virsū.

Sākšu ar to, ka iebraucot šajā Polijas pilsētā nekas neliecināja, ka šāda vieta reiz te ir eksistējusi, pie tam vēl nepilnus 70 gadus atpakaļ. Vienīgais, kas uz to norādīja bija zīmes ceļmalā, kas vēstīja kur meklēt „Aushwitz muzeum”. Piebraucot vietai tuvumā, mūs novirzīja kādā ieliņā, kur novietot auto. Tur arī viegli iestiprinājušies, atstājām savu braucamrīku, un devāmies šo muzeju skatīties.

Rīga - Viļņa - Aušvica - Olomouca

Autors: Jānis Briedis

Kādu laiku atpakaļ pieteicos nedēļu garam apmācību kursam „Connections”, kas ar YIA (Youth in Action) atbalstu norisinājās Slovākijā, netālu no Bratislavas. Kaut arī sākumā tika izvēlēta cita persona, man vēlāk atnāca e-pasts, kurš vēstīja, ka atbrīvojusies viena vieta un ir iespēja doties uz šo pasākumu. Tā nu tika nolemts braukt ar autobusu līdz Viļņai, un no turienes tālāk ar mašīnu. Mēnesi ilgais gaidīšanas periods pagāja vēja spārniem un jau 22. marta vakarā es sēdēju autobusā uz Viļņu.

Kā atrast Ziemeļus

Kompass. Parasti viena no bultiņām norāda uz ziemeļiem. Attiecīgi pulksteņrādītāja virzienā ziemeļi ir uz plkst. 12, Austrumi uz plkst. 3., Dienvidi uz plkst. 6 un Rietumi uz deviņiem. Taču ja kompass griežas līdz ar tevi, bulta stāv uz vietas vai stāvot uz vietas ilgi griežas nenoteiktā virziena, tad kompass ir demagnetizejies un nav tavs labākais draugs. Kompass var arī maldināt automašīnās, pie elektrības vadiem un mājās. Ko tad? Ir vēl virkne labu iespēju kā noteikt Ziemeļus bez adatas magnetizēšanas un peļķē likšanas.

Cietokšņu anatomija (papildināts)

Jau labu laiku atpakaļ pamanīju cilvēku interesi par cietokšņiem un nolēmu apgaismot par cietokšņu uzbūvi, kāpēc tā vēsturiski veidojās, priekš kam tiem ir vajadzīgas tranšejas pilnas ar ūdeni un kā paspīdēt ar savām zināšanām nākamreiz, kad iesiet garām Bastejkalnam vai pāri Rīgas kanālam.

Cietoksnis ir militāras konstrukcijas paredzētas pozīcijas aizsardzībai un cīņai. Cietokšņi un to daļas mainījās laika gaitā, jo evolucionēja arī ieroči, to efektivitāte uzlabojās, tika izgudroti arī jauni veidi kā tikt pāri vai cauri aizsardzībai. Cietokšņi evolucionēja aptuveni līdz 19. gadsimtam, kad no lielā mūra sienām palika vien tikai zemes valnis/uzbērums. Nav īsti skaidrs kad ko var saukt par cietoksni, jo to pašu vienu zemes uzbērumu ir grūti nosaukt par cietoksni, kaut arī tas ir evolucionējis cietoksnis, kamēr pilsētas mūris ir tikai daļa cietokšņa. Tad tiksim skaidrībā ar visu pēc kārtas.

Ilgi gaidītais ziemas izbrauciens uz kodolraķešu bāzi

Pagājušajā gadā bijām R-12 raķešu bāzē ziemā, taču tas tika diezgan slikti dokumentēts tāpēc ka neko īsti neredzējām, jo igauņu saimnieki, cik apsargs stāstīja, pamatīgi pacentās visu padomju brīnumu likvidēt. Viss kas bija palicis ir kontrolpunkti pa perimetru un viena neaizbērta raķešu palaišanas šahta bez kupola. Pēc Liepājas talkas apmeklējām ari R-14 raķešu bāzi, kura mūs sagaidīja jau ar vairākām raķešu palaišanas šahtām, taču tāpat kontroles bunkurā netikām. Nu tad šoreiz, pēc gada, devāmies otrā ekspedīcijā uz sen kāroto raķešu kompleksu.

Šoreiz R-12U kodolraķešu palaišanas bunkurā izdevās sekmīgi iekļūt un objekta pētīšana varēja sākties.

Gadu ieilgušais izbrauciens uz Eleju

Jau vairāk nekā mēnesis pagāja kopš Karavīra maizītes 4 un neviens no mums īsti nebija apmeklējis nevienu slēpni un pagāja jau gandrīz gads no dienas, kad sarunājām "drīz doties uz Eleju," tāpēc arī nolēmām beidzot īstenot savu ieilgušos apņemšanos un labot vēsturisku netaisnību.

Kā ģērbties Latvijas ziemas apstākļiem un ko der paņemt līdzi

"Ziemas dziļumā, es beidzot uzzināju, ka manī mīt nebeidzama vasara."

/Alberts Kamī

Beidzot, Janvāra mēnesim ejot uz beigām, var nolikt divriteni malā, sagatavoties vēsākam laikam un izbaudīt sen aizmirstā barguma ziemu. Šeit centīšos apkopot manu iepriekšējo ziemu secinājumus un pārdomas par neskaitāmām interneta pamācībām kā labāk ģērbties, ko tik bieži sanāk lasīt un kāda ir manis paša pieredze šajā. Tātad, pamācība kā ģērbties ziemai ārpustelpu aktivitātēm.

Rumpis, bikses, apavi, aksesuari, roku silditaji, aktivitates

Ģērbšanās ziemas sezonai:
Ziemā vislabākais ir ģērbties vairākās kārtās +1 pa virsu! Ja kļūs karstāk tad kārtas jebkurā brīdī varēs novilkt, taču ja negaidīti pārsteigs sals, tad gan jaunas kārtas uz vietas atrast nevarēs. Bieži gadās arī nepareizi novērtēt aukstumu gaisa mitruma dēļ. Pareizi uzvilkti slāņi ir tad, kad ir silti un nejūties kā kosmonauts, kuram ir nopietnas pārvietošanās grūtības.
Ļoti iesaku izvēlēties vilnas izstrādājumus ziemai, jo tie lieliski notur ķermeņa ģenerēto siltumu. Pat izmirkusi vilna notur ķermeņa siltumu.

Mans personīgais favorīts ir jūrnieku apakškrekls,vilnas krekls (neburzās un vienmēr izskatās pieklājīgi), biezs akrila vai biezas vilnas džemperis un to visu noslēdz kāda vēja aizturoša un mitruma necaurlaidoša jaka.


Bikses, jo biezākas, jo labāk. Viens labs bikšu pāris (1 gab.?) ir daudz labāk par diviem uzvilktiem viens uz otru. Mīnus grādos nav ieteicamas džinsu bikses - tās pavisam nav piemērotas ziemas apstākļiem, ja vien tām nav kādas labākas oderes. Vilnas bikses, termobikses ar džinsu biksēm vai militāra stila biksēm ir lieliski varianti. Kājām ir pietiekami liela muskuļu masa lai sasildītu kājas, taču jāspēj to siltumu noturēt un visu iecienītās džinsu bikses tam noteikti neder.

Uz apaviem ietaupīt nevar! Un ir viegli pārspīlēt.. Šeit kritēriji ir diezgan subjektīvi un pie tā, vai apavi ir īstie Latvijas ziemai, būs jāpiešaujās ar katru nākamo pāri. Šeit nederēs Itāļu glaunās sniega smeļamās tupeles. Un vispār Itāļiem nav nekādas ziemas, lai tie ražotu Latvijas ceļiem un dabai jēdzīgus apavus. Ir lielāka jēga aiziet uz kādu militārā ekipējuma veikaliem un skatīties uz zemākiem plauktiem, kur apputējuši atrodas īstas armijas īstas ādas militārie zābaki, ieteicams, dāņu, lielbritāņu, somu, zviedru, vācu, čehu vai norvēģu. Diemžēl dārgāki smalkie armijas stila pakaļdarinājumi no parasto mirstigo ražotājiem ilgi nedzīvo, lai ari cik ērti un silti tie nebūtu. Bez tā, ka zābakā ir jābut pietiekami daudz vietas arī vilnas zeķei un jābūt mitruma un sniega drošiem, svarīgi ir tas, lai zābakiem nebūtu dzelzs purngals. Viens aspekts - viņi salst, it īpaši kad stāvi. Otrs - atsitoties ar kāju pret trepi, akmeni, kādu nomali, āda nepadodas un izveidojas skrāpējumi, kuriem ir tendence pāraugt plaisās un rādīt apavu iekšas. Trešais - āda veiksmīgāk sašaurinās par dzelzi, kas kāda skrāpējuma ietekmē (skat. otrais aspekts) var pārtapt plaisā. Latvijas ziemās ir ļoti aktuāli Ne mazāk svarīgs ir zābaku garums! Latvijas ziemā ļoti daudz sanāk slīdēt un ir ļoti patikami garos vai pusgaros zābakos neizmežģīt kājas, kā arī tas samazina sniega smelšanos zābakā.

Vislabāk cilvēkam salst ekstremitātes, caur kurām bieži vien arī nosakāt aukstumu. Piederumi, tādi kā cepure, cimdi, šalle - mednieku veikalā var dabūt fantastiskus, lētus ādas un vilnas dūraiņus, kuros man pat -15°C nebija problēmas sasildīt ar ķermeņa siltumu. Cepure ir obligāts pasākums, jo viss siltums ceļas augšup un atstāt tik viegli salstošu ķermeņa daļu bez aizsardzības ir pārāk vieglprātīgi. Starp citu, var sasaldēt galvu un palikt bez matiem "dzīves labākajos gados." Šalle ari ir stipri individuāla mērvienība - kādam pietiek ar afgāņu lakatu kurš notur ķermeņa siltumu, kādam bieza, ar mīlestību katrā cilpā adīta šalle.

Roku sildītāji ir nopērkami vairums aktīvās atpūtas inventāra veikalos un mednieku veikalos. No sākuma es biju skeptisks pret tādiem, jo nebiju ticējis, ka maisiņš ar dzelzi, aktivēto ogli un sāli spēj dot kādu siltumu, taču pagājušajā ziemā izmēģinātās pārsteidza mani. Tādi mazi nieki var būt diezgan efektīvi, ja rokas ir nosalušas un nekā vairāk, kā uzturēt tās pietiekami siltas lai justu, nevajag. Mans roku sildītājs noturējās vismaz 12 stundas silts. Ielikts mednieku dūrainī - lika plaukstai nosvīst. Uz brīdi atstāts somā, uzsildīja visas tās iekšu un ar siltumu varēja dalīties jau ar vairākiem cilvēkiem. Šis ir ļoti labs veids, kā uzturēt rokas siltas neparedzētajos gadījumos, taču šī roku sildīšanas metode noteikti nevar aizstāt cimdus.

Papildus ziemas ekipējums
Uguns uzsākšanai vienmēr būtu lieliski līdzi nēsāt šķiltavas (jo tās nemirkst) vai kramu, neparedzētiem gadījumiem, lai krīzes situācijā būtu ar ko sasildīties.

Aktivitātes
Ja rumpis ir nosalis - jādarbina plecu locītavas, ja kājas un kāju pirksti - vislabāk nodarbināt tos, ja pirkstiem neklājas īpaši labi - kustināt pirkstus un nekādā gadījumā neturēt plaukstas vaļā un nelaist siltumu ārā. Jo straujākas kustības, jo vieglāk sasildīties. Ķermeni arī morāli var apmānīt - ja kustās uz kādu mērķi un nedomā par aukstumu - auksti nebūs, taču ja skries sprintu lai sasildītos - nosalsi!

Karavīra maizīte 4 - Ciemos pie Mežabrāļiem

Katru gadu slēpņotāju organizēts un apmeklēts notiek pasākums "Karavīra Maizīte", kura mērķis ir atsvaidzināt atmiņu par vēsturiskajiem notikumiem un kaujām, kas bijušas nozīmīgas Latvijas nākotnei, kā arī godināt šajās kaujās kritušo karavīru piemiņu. Šoziem pasākums norisinājās ceturto reizi, šoreiz par godu Latvijas nacionālajiem partizāniem, jeb mežabrāļiem. Pasākuma norises vieta bija Īles nacionālo partizānu bunkurs, kurā 30.decembra vakarā savācās nedaudz vairāk kā 50 cilvēku, lai godinātu nacionālos partizānus un to piemiņu.

Tā kā šis ir viens no nozīmīgākajiem gada pasākumiem, tad arī es vēlējos uzrakstīt nelielu atskatu uz šo pasākumu.