Rīga - Viļņa - Aušvica - Olomouca

Autors: Jānis Briedis

Kādu laiku atpakaļ pieteicos nedēļu garam apmācību kursam „Connections”, kas ar YIA (Youth in Action) atbalstu norisinājās Slovākijā, netālu no Bratislavas. Kaut arī sākumā tika izvēlēta cita persona, man vēlāk atnāca e-pasts, kurš vēstīja, ka atbrīvojusies viena vieta un ir iespēja doties uz šo pasākumu. Tā nu tika nolemts braukt ar autobusu līdz Viļņai, un no turienes tālāk ar mašīnu. Mēnesi ilgais gaidīšanas periods pagāja vēja spārniem un jau 22. marta vakarā es sēdēju autobusā uz Viļņu.

No Latvijas ar autobusu braucu es un Latviju pārstāvošās organizācijas vadītāja Inese. Plkst. 22.15 mēs iebraucām Viļņas autoostā, kur mūs sagaidīja Lietuvas pārstāvji Eitvydas [Eitvidas] un Ieva. Viena no pirmajām lietām, ko ievēroju Viļņā, bija vecie dzeltenie trolejbusi, kuri Latvijā nebija manīti jau vairākus gadus. Tie ripinājās pa tumšajām Viļņas ielām man atgādinot par laiku, kas man saistās apzīmējumu „bērnība”. Sākumā mūs aizveda līdz Traķu pilij, kas nakts tumsībā izgaismota gozējās uz pussalas, kuru no trim pusēm ieskāva ezers. Pēc īsas naksnīgas pastaigas devāmies ciemos pie Eitvydas, kur viņa vecāki bija sagatavojuši burvīgas vakariņas. Tās ļoti ātri pazuda no šķīvjiem, nodrošinot mūs ar labu garastāvokli brauciena sākumam. Plkst. 00.30 izbraucām, lai paspētu nobraukt krietnu ceļa gabalu cauri Polijai, pirms jaunas dienas sākuma. Mūsu transportlīdzeklis bija ērts Renault Kangoo bulk-vāģis ar Lietuvas numuriem, kurš uzticīgi mūs veda pa Polijas un citu valstu plašajiem ceļiem.

Braucienam sākoties nolēmu netērēt enerģiju un izmantoju izdevību pagulēt. Pirmā puslīdz nopietnā apstāšanās vieta bija kāds benzīntanks, kurā ap 7.00 (pēc Latvijas laika) mēs noturējām krietnas brokastis un pamētājām jociņus par Poliju un tās ceļmalām. Mūsu mērķis Polijā bija Aušvices nāves nometne. Pēc vairāku simtu kilometru pievarēšanas, šis mērķis tika sasniegts, un tās apmeklējums ievilka mūsu sejās drūmu domu un nopietnības pilnas izteiksmes (Par paša muzeja apmeklējumu varēs lasīt nākošajā rakstā).

Līdz mūsu nākošajam mērķim - Olomoucas pilsētai Čehijā, bija palikuši vairs tikai ~180km. Daļu no atlikušā ceļa posma es pavadīju rakstot par iespaidiem no Aušvices koncentrācijas nometnes. Protams, vienā brīdī dators atteicās darboties baterijas trūkuma dēļ, un šo nodarbi nācās nolikt pie malas. Čehijas robeža tika šķērsota gandrīz nemanot, jo vienīgais kas par to liecināja bija zīme uz ceļa un īsziņa par telefona tarifu konkrētajā valstī.

Lai brauktu pa Čehijas lielajiem ceļiem ir nepieciešama uzlīme (vinjete), kas apliecinātu, ka par pārvietošanos ir samaksāts. Piestājām pirmajā degvielas uzpildes stacijā, kur noskaidrojās, ka šo uzlīmi nevar iegādāt uz divām dienām, kā mēs būtu gribējuši, bet minimums uz 10. Tā nu šķīrāmies no naudas summas, kas pārrēķinot no čehu kronām, sanāca līdzvērtīga 12 Euro, un turpinājām ceļu Olomouc pilsētas virzienā. Atšķirībā no Polijas, kuras līdzenumi, dūmakainās saules ietekmē, izskatās kā putekļu pārklāts tuksnesis, Čehijā parādījās arī nelielas kalnu grēdas un ieplakas, kurās, pirmā zāle spraucoties no zemes radīja patīkamu pavasara sajūtu. Īsāk sakot +1 Čehijas labā.

Iebraucot Olomoucā secinājām, ka personas, pie kurām plānots palikt, pa nakti nav pilsētā, jo gaidījuši mūs vēlāk. Tā nu mēs atradām autostāvvietu, pie kuras, nelielā uzkalniņā, pavadījām nepilnu stundu. Pa to laiku, aprakstu un koordināšu vietā izmantojot čuja, ņuha un poņas palīdzību, man izdevās atrast savu pirmo un vienīgo slēpni Olomoucā (vēlāk tas izrādījās arī mans pirmais un vienīgais slēpnis visā braucienā). Kad sagaidījām Maiku (Michael) un Ondru (Ondra) – laipnos čehu puišus, kas mūs uzņēma savās mājās, izrādījās, ka viņi arī ir slēpņotāji, kas tikko bijuši ārpus pilsētas kastīšu meklējumos.

Pēc noparkošanās un mantu novietošanas viņu dzīvoklī, pienāca brīdis, ko gaidījām visu dienu – iespēju paēst kādā čehu krogā. Protams, pirmais krogs, ko apmeklējām, bija pilns un mēs devāmies meklēt vietu kur piesēst kaut kur citur. Nākošajam krogam bija ļoti zīmīgs nosaukums – „PLAN B”, taču arī šis krogs bija pilns. Šajā brīdī mums tika paskaidrots, ka visi vakaros dodas uz krogiem atpūsties un tāpēc viss ir pilns. Šajā faktā gan nekas diži interesants nav, ja neskaitu faktu, ka pulkstenis rādīja tikai dažas minūtes pāri 7iem vakarā. Tā nu mēs mēģinājām atrast kādu krogu ar brīvu galdiņu, un vairākus krogus vēlāk tas mums arī izdevās. Vieta gan bija piesmēķēta, taču izsalkums bija pārāk liels lai meklētu, ko citu. Pēc nelielas konsultācijas ar Maiku, mēs ar Evitydas nolēmām pasūtīt kādu vietējo ēdienu, kura nosaukumu mēs vairs neatceramies. Tā bija milzīga kartupeļu pankūka, pārlocīta uz pusēm un pildīta ar gaļu, sieru un interesantu mērci. Pēc diezgan gigantiskās porcijas pieveikšanas iestājās ilgi gaidītā sāta sajūta, un sāka parādīties vēlme pēc miega. Vēl īsa pastaiga pa naksnīgo Olomouca, un es jau biju pilnīgi pārliecināts – „Es šeit gribu atgriezties”. Kā Maiks stāstīja, Olomouca ir otrā skaistākā pilsēta Čehijā , aiz Prāgas, un es nemaz necentos šo faktu apšaubīt.

Pati pilsēta izcēlās ar senatnīgām būvēm un ieliņām, taču visiespaidīgākais man šķita mūris apkārt pilsētai. Tas stiepās apkārt lielākajai pilsētas daļai paceļot tās vecpilsētu kalnā un radot majestātisku sajūtu. Papildus arhitektūrai, pilsētu no trim pusēm ieskauj parki, kas ir vēl viena izteikta ekstra. Šīs pilsētas skaistumu nav īsti iespējams izstāstīt... Tā ir JĀREDZ!

Pēc vakara sarunām un salda miega pienāca rīts. Duša, kruasāni un tēja nodrošināja ideālu garastāvokli, kas tika papildināts brīdī, kad devāmies vēl vienā ekskursijā pa pilsētu. Mūsu galvenais ekskursijas mērķis bija baroka stila katoļu baznīca, kuras ārējais izskats ne ar ko neizcēlās, kamēr tās iekšpuse sniedza iespēju sajusties niecīgam uz dievnama augsto griestu to gleznojumu fona. Sajūta, bija, kā atrodoties Siksta kapelā (Sistine chapell) Romā. No baznīcas torņa pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu, un Maiks iemiesojoties gida ādā stāstīja visu, ko var pastāstīt pilsētas viesiem.

Saule sāka sildīt stiprāk, atgādinot, ka laiks doties tālāk. Tā nu pēdējās mantas tika savāktas, tika uzņemtas vairākas ’10 kadru – bēgam bildes’ (kop bilžu fotografēšanas veids, kurā kamera, kas iestatīta uz taimeri, nobildē 10 kadrus pēc kārtas ar 0.5 sekunžu (vai mazāk) intervālu, kamēr kop bildes dalībnieki pēc pirmā kadra uzņemšanas sāk bēgt prom izveidojot bildēs interesantu animāciju) un tika teikti pēdējie skumjie atvadu vārdi. Tā nu mēs atkal devāmies ceļā, atstājot aiz sevis Olomouca un gaidot priekšā parādāmies Brno...