Atgadījumi iz’ stopētāja dzīves #1 - Virziens “Palanga”

Prologs:

 

Jāsāk, laikam, ar to, ka kādu laiku atpakaļ, pēc diezgan interesantiem piedzīvojumiem stopējot no Viļņas, man draudzene ieteica sākt rakstīt arī par šiem atgadījumiem, un izveidot rakstu sēriju par maniem piedzīvojumiem stopējot. Kādu laiku šī doma tika  apcerēta, bet kā jau parasti ar rakstu veidošanu notiek: ja tev nav laika, lai izveidotu rakstu par notikumu uzreiz vai tuvāko 2-3 dienu laikā, tad pēc tam jau būsi aizmirsis, ko rakstīt. Līdzīgi bija ar šo projektu, taču beidzot esmu nolēmis laboties, un tā kā šī vasara tiks pavadīta nedaudz brīvākā režīmā ar pietiekami lielu stopēšanas dauzumu, tad cerams atradīsies arī laiks kaut ko uzrakstīt. Veiksmīgu lasīšanu!

Piedzīvojums:

2012. gada 25. jūnijs bija diezgan notikumiem bagāta diena, jo bija jāizvācās no kojām Valmierā, jāsastumj mantas mugursomā un kopā ar velo jāaizved vilcienā uz Rīgu, kā arī jāaiztransportē velo uz servisu apkopei, jo nevar zināt ar ko piedzītas spraugas pēc velosipēda ziemas peldes Daugavā (garš stāsts, bet tiem, kuri nezin, mans velo tika rudenī nozagts un pavasarī izzvejots no Daugavas).

Protams, kad tas viss tika izdarīts, pulkstens jau rādīja 18:17, un sildošā saulīte lika pieņemt lēmumu, kas mani bija urdījis jau visu dienu. Tā nu es nolēmu braukt uz Palangu pie draudzenes vakarā, nevis nākošajā dienā. Ātri ieskatījies autobusu sarakstā, noķēru pirmo autobusu, kas devās uz Piņķiem, jo tā ir gandrīz tuvākā vieta Liepājas šosejas sākumam, kur kursē pilsētas sabiedriskais transports.

Izkāpjot no autobusa taisnā ceļā devos iekšā veikalā “Elvi”, kur uzsmaidot laipnajām pārdevējām, tiku apgādāts ar brīnišķīgu kartona gabalu, uz kura uzrakstīt savu galamērķi.

Tālākais ceļš veda uz apvadceļu, īsi pirms Liepājas šosejas sākuma. Tur apsēdies autobusa pieturā es sāku lieliem burtiem drukāt uz sava kartona gabala uzrakstu “SALDUS - LIEPĀJA”. Kad uzraksts “SALDUS” jau bija pabeigts, un uzraksts “LIEPĀJA” jau bija iesākts, man iešāvās prātā doma: “Kāpēc nesākt rādīt zīmi jau tagad? Varbūt kāds piestās.”

Tā nu es drusku biju pavicinājies ar nepabeigto zīmi un sapratu, ka nav ko ķēpāties, jāpabeidz un jādodas. Interesanti, ka tieši brīdī, kad biju pabeidzis zīmēt, aiz muguras izdzirdēju balsi: “Tu brauc uz Saldu?” Runātājs bija gados jauns vīriešu kārtas pārstāvis. Es atbildēju “Jā, vispār jau uz Liepāju.”, un paskatījos apkārt. Nekur neredzot mašīnu, nodomāju, ka vēl viens stopētājs, bet kaut kas likās aizdomīgi. Tikai brīdī, kad svešinieks pateica: “Es arī braucu uz Liepāju, vari braukt ar mani. Mana mašīna ir tur.” es sapratu, kas notiek. Izrādās, ka es biju parādījis zīmi, un cilvēks, kurš izlēma mani uzņemt apstājās 50 metrus tālāk esošajā autostāvvietā. Sapratis, ka neesmu viņa apstāšanos pamanījis, viņš atnāca man pakaļ kājām. Jāatzīst, ka tā ar mani gadās pirmoreiz, it īpaši tāpēc, ka galīgi nebiju cerējis, ka kāds apstāsies, kamēr es tur pieturā sēdēju.

Sarunas gaitā atklājās, ka šoferis ir LU students vārdā Andriāns, un viņa nodarbošanās raksturojama ar vārdu “jurists”. Izrādās, ka viņš devās uz Liepāju pie drauga, lai nākošajās divās dienās dotos izbraucienā pa Kurzemes pusi, ar interesi izpētīt militāro mantojumu, ko Latvijas āres piedāvā. Tā kā šī joma man pašam diezgan tuva sirdij ir, es dalījos ar dažnedažādu informāciju un ieteikumiem, ko apmeklēt (man vispār tāda tendence ir ieteikt cilvēkiem, ko apmeklēt – par gidu mācos, kā nekā.) Jebkurā gadījumā saruna bija ļoti produktīva un interesanta. Jāsaka, ka pēdējā laikā man tik interesantas sarunas stopējot nav bijis, jo kā par brīnumu man miegs nenāca (citos gadījumos es diezgan bieži esmu manāms aizmidzis mašīnā). Vienīgais, kas mani sāka tramdīt bija izsalkums, taču tas tika remdēts Statoilā pie Saldus apļa.

Tā nu gandrīz nemanot jau bijām īsi pirms Liepājas, un Andriāns uzzvanīdams draugam noskaidroja, ka Liepājā līst un drošības labad arī noskaidroja kilometrāžu līdz Lietuvas robežai (kā nekā, mans mērķis bija doties tālāk uz Palangu). Iekšēji sajūta, ka šāds piedāvājums man būtu gaužām izdevīgs, tika apslāpēta, jo uzplīties ar lūgumu mani vēl 50km vizināt līdz robežai būtu vairāk kā bezkaunīgi. Protams apjēdzot situāciju, ka pulkstenis jau rāda diezgan vēlu laiku, un manas izredzes, tumsai iestājoties, nostopēt uz Palangu ir niecīgas, es sāku apsvērt ļaunākos scenārijus.

Manas pārdomas pārtrauca Andriāns, kurš teica, ka varētu mani aizvest līdz robežai, un es pateicībā nezinādams, kur likties teicu: “Ja, tu tā tiešām varētu izdarīt, es tev būtu parādā divas pudeles alus”. Bišku pamētājām jociņus par to, ka ar diviem aliem varētu pat nepietikt pat līdz Nīcai, kad es atskārtu, ka esam iebraukuši Liepājā, bet pulkstenis jau rādā 22:14 un visas bodes, kur solīto dziru iegādāties ir ciet. Neko darīt, jāpaliek parādniekos.

Liepājā uzņēmām Andriāna draugu, un domājām par to, ka lai manis dēļ nebūtu tik tāls ceļš jāmēro, lai izlaiž mani tuvākājā apdzīvotajā vietā ārpus Liepājas, gan jau tālāk nostopēšu. Protams virzoties pa pilnīgi tukšu ceļu prom no Liepājas, es sapratu, cik niecīgas ir manas reālās izredzes tikt pie mašīnas, kura brauktu uz Palangu.

Iespējams, ka mani ceļabiedri arī bija sapratuši to pašu, un piedāvāja mani tomēr nogādāt līdz robežai. Īsi pēc tam, ceļa malā ieraudzījām acis, kas atradās pietiekamā augstumā, lai stāvošo dzīvnieku noturētu par govi. Piebraucot tuvāk atklājās, ka ceļa malā stāv alnis, un strauji samazinot ātrumu, es sajutu inerces spēku, kas mani strauji grūda priekšā esošā sēdēkļa aizmugures daļā (te nu bija mācība nepiesprādzēties). 


Apstājušies tikai dažus metrus pirms gigantiskā dzīvnieka vērojām, kā tas lēnā riksītī devās pāri ceļam, un lempīgi kustoties, pazuda krūmos. Pat iedomāties īsti negribās, kas būtu noticis, ja mašīna laicīgi nebūtu samazinājusi ātrumu, un šis milzīgais dzīvnieks izdomātu doties pāri brīdī, kad esam jau blakus.

Par laimi nekādi incidenti nenotika un es tiku veiksmīgi izlaists Latvijas – Lietuvas robežas otrā pusē. Vēl pirms tam apmainījāmies kontaktiem, gadījumā, ja kas notiek, un man uzbrūk kāds vietējais vai alnis, kā arī es izvilku no somas stipri samīcītu šokolādes tāfelīti un pasniedzu to sacīdams: “Nu, ko? Es vēl palieku divus alus tev parādā.” Atvadījāmies un es sāku mērot kājām ceļu Palangas virzienā. No robežas līdz Palangai ir nepilni 18 kilometri, un pēc 20 minūšu iešanas, man garām bija patraukušās trīs mašīnas. Sapratis, ka “nebūs aršanas”, zvanīju draudzenei, kas saorganizēja transportu, lai mani savāktu.

Es biju nogājis 2 kilometrus no robežas un gaidīju savu transportu pie pagrieziena uz Būtinges naftas termināli. Kā redzams, sagaidīju, un veiksmīgi nonācu galā, taču nekādi nevaru iztikt nepasakot milzīgu “PALDIES” Andriānam un viņa draugam (piedodiet, bet man it ļoti švaka atmiņa uz vārdiem), par to, ka izglāba mani un nobrauca liekus 100 kilometrus, lai man izpalīdzētu. Un es zinu, ka tas netika darīts tāpēc, ka divi ali kaut ko daudz mainītu, bet tāpēc, ka nesavtība ir tas tikums, kas nepiemīt katram, bet kurš jākopj, lai padarīt pasauli par gaišāku vietu.

Kopumā, tas tikai kalpo par pierādījumu tam, ko es jau zināju – stopējot var satikt parsvarā tikai labus cilvēkus, bet tad arī pašam jābūt atvērtam, un ar skaidru sirdi.