Četri slēpņotāji un Rūsa GNP Amatas takā

Stāsta suns vārdā Rūsa.

"Vau! Es esmu dzīvespriecīgs suns - Rūsa! Es mītu Gaujas Nacionālajā Parkā, Kārļos un es esmu ļoti sociāls un draudzīgs! Man patīk ceļot! Mani cilvēki ir braukuši man pakaļ uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un citām ne tik tālām vietām. Paldies viņiem par manu vārdu un telefona numuru uz siksnas!

Dzirdēju ka Amatas taka paliek iecienīta pastaigu vieta dažādiem dīvaiņiem ar plaukstā nodurtām galvām, nu tad devos paskatīties vai tā tiešām ir. Jau pie "Sofijas sēdekļa" uzodu dīvaiņus un devos viņu virzienā pa ceļa-būv-gružu taisīto taku.

Drīz jau pie pirmās kraujas atradu vienu dīvaini kas sāka skaļi kliegt, piesaistot citu dīvaiņu uzmanību, kuri jau paguva aizsteigties priekšā. Pēc pirmā nedrošības puskilometra viņi aprada ar mani, jau pat sauca vārdā - Rūsa un ceļš turpinājās samērā raiti! Mani četri dīvaiņi bija Jānis (Briedis), Laruto, Rolands un Kaspars. Tikai divi no tiem bija dīvaiņi kuri raugās plaukstas kastē, paziņo metrus un visi organizēti lien krūmos meklēt egles. Vienu tādu kasti meklējot sanāca aizkavēties veselu stundu vienā vieta, satikt makšķerniekus un paēst. Maniem jauniem draugiem  nebija līdzi nekā ēdama - graudu kukuļi, indīgā šokolāde, rieksti un egļu pumpuri. Nabaga cilvēki...

Jau trešdaļa ceļa bija mērota kad mēs visi pieci sākām pagurt. Es vairs tik aktīvi nelecu ūdenī pakaļ bebriem, atpūtas pieturvietas bija biežākas. Ne jau tāpēc ka mēs būtu nepieredzējuši staigātāji. Nemaz ne!

Tas tāpēc ka taka sākās samērā optimistiski un prieks par labi maskētām kastēm iekūra interesi. Taču, pēc tik ilga ceļa pat man, sunim būdamam, takas palika šaurākas, tikpat kā neredzamas, dubļainākas, mitras kājas slīd uz slapjām saknēm, jālec pāri neskaitāmiem, sakritušiem kokiem, kastes paliek vienmuļākas un nepriecē arī sausu zaru sišanās pret mūsu sejām. Biežāk nācās iet saliektiem, lai nepakristu uz slapjiem kalniem vai atkal nedabūtu pļauku ar sausu zaru. Mani ceļabiedri piesmēja mežu pilnu ar vārdu "Egle" kas viņiem vairs neraisīja nekādu prieku. Skaistos skatus varēja izbaudīt tikai kad zem kājām nebija slapju dubļu, kad zari nesitās sejā un koki to ļāva, kas nebija īpaši bieži. Jāpiemin ka samēra bieži taka bija arī noskalota lejā.

Protams, bija arī fantastiski skati, prieks par milzīgām skudru civilizācijām, fantastiska mēroga zemes atsegumi, Zvārtes ieža skatu laukums, bebru arhitektūras meistarklase. Saule arī sāka spīdēt. Pie beigām jau atkal sāka veikties raitāk ar meklējumiem, vairs visi neapstājās vienā vietā, bet devās tālāk un palicējs panāk visus jau pie nākamās apstāšanās. Bija ari izbūvēti un pienācīgi marķēti tilti, margas, takas kas neļāva apmaldīties. Par spīti telefona sakaru zonas neesamībai tika sazvanīti mani saimnieki kuri bija tik laipni lai aizvestu manus jaunos draugus līdz šosejai, kur sākās stopēšanas zīmju dalīšana. Maz ticams ka vēl kādreiz satikšu savus jaunos draugus. Iespējams kādreiz atcerēsies mani un mūsu samērā grūto kopīgo piedzīvojumu. Mūsu nēsāšanos pa mežu, kāpšanu, krišanas, ērces. Taču pilnīgi noteikti, tādi kā mēs, tik viegli nebeigs ceļot un par spīti visam pat meža vidū atradīs jaunus draugus."

Amata trail at EveryTrail