Atgadījumi iz' stopētāja dzīves 2# - Cilvēki iedvesmo

Plkst. 7:55. Nozvana pirmais modinātāja zvans. Nākošajam zvanam jāzvana pēc 15 minūtēm, bet saprotot, ka nav steigas, visi modinātāji tiek  pārcelti par pusstundu uz priekšu. Iepriekšējā vakarā jau biju aprēķinājis, lai tiktu uz Rīgu, un visu izdarītu laikā, man jāizbrauc no Palangas vēlākais 12:00, taču drošības labad gribējās visu izdarīt laicīgi un izbraukt īsi pēc 10:00. Kā jau tas parasti notiek, es izkasījos no Palangas tikai 11:30, un devos taisnā ceļā uz apvadceļu.

Nogāju kādu kilometru ar sauli sejā un smaidu līdz ausīm, kad ceļa malā ar ļoti strauju bremzēšanas manevru apstājās ļoti tumšas krāsas (sākumā likās, ka melna, bet pēc tam izrādījās, ka ļoti tumši zila) sporta tipa mašīna ar Lietuvas republikas numuriem.

Iekāpjot iekšā uzreiz mans standarta jautājums stopējot Lietuvā – “Ingliš, iļi po ruski?’ Pēc atbildes “Možno pa latiški tože” sāku sarunāties dzimtajā mēlē. Mani biju uzņēmis sirsnīgs jauns pāris ar bērniņu aizmugurē. Nedaudz iztaujāju par to, kā Lietuvā, mašīnā ar Lietuviešu numuriem, tik skanīgi skan latviešu valoda? Izrādās, ka latviešu meitene apprecējusies ar lietuviešu puisi, dzīvo Klaipēdā, un dodas uz Liepāju pēc bērna pases. Man tas protams šķita ļoti sajūsminošs fakts, jo pašam draudzene ir lietuviete. Tā nu sāku iztaujāt par to, kas un kā šādās attiecībās būtu jāzin, kā arī dažus citus sevi interesējošus jautājumus, līdz atklājās, ka viņu galamērķis tāpat kā man, ir Rīga, tikai jāpiestāj uz brītiņu Liepājā. Sapratu, ka pusstunda, ko es uzgaidu, ir daudz īsāks laiks, nekā tas, kas nepieciešams, lai no izkļūtu no Liepājas un nostopētu mašīnu, un nešauboties piekritu.

Sarunas pirmā daļa norisinājās komunicejot latviešu mēlē ar meiteni vārdā Lāsma. Pārsvarā notika savstarpēja iztaujāšana, lai varētu puslīdz jē’dzīgi saprast, ko viņi ir uzņēmuši savā mašīnā, un pie kā esmu iesēdies es. Puisis vārdā Donatas mierīgi stūrēja klausoties mūsu sarunā, un beigās šo to piemeta angļu valodā. Interesanti, cik daudz cilvēki ir gatavi darīt mīļotā cilvēka dēļ – viņa 4 gadu laikā ir iemācījusies runāt lietuviešu valodā, bet viņš iemācijies latviešu valodu pietiekami, lai saprastu, ko runā un augstas nepieciešamības gadījumā arī kaut ko pateiktu. Ģimenē viņi runā angļu valodā, tapec pieļauju, ka 2gadīgais puika vārdā Lukass pēc pāris gadiem tekoši runās visas trīs valodās.

Kad piestājām Liepājā, lai Lāsma varētu izņemt pases sev un Lukasam, man bija iespēja papļāpāt arī ar Donatas. Pēc 20 minūtēm tekošas komunikācijas angļu mēlē noskaidroju, ka viņš ir tulkotājs, kuram aizraušanās ir dažāda tehnika un automašīnas. Šo otro atzinumu es drīzāk ju biju ievērojis, un saruna tikai apstiprināja, jo mašīna ar ko braucām bija Renault Safrane, kas bija pietiekami noķīlēta, lai nespētu pateikt, kas tas ir par auto. Vienīgais, kas nodeva auto marku bija nelielā Renault zīmīte uz stūres.

Vēl viena lieta, kas braucot piesaistīja manu uzmanību bija spidometrs, kurš ne par ko negribēja rādīt vairāk par 68km/h. Protams loģiski domājot un jūtot mašīnas ātrumu, sapratu ka ātrums ir lielāks, un gribēju jautāt, kā izdodas neaprsniegt ātrumu par daudz, ja spidomtrs kārtīgi nestrādā, bet tad pamanīju, ka turpat blakus orģinālajam spidometram atrodas digitālais spidometrs, kurš sniedz daudz precīzākus rādījumus. Uzjautājis par to, uzzināju, ka patiesībā, tas ir telefons Nokia 5800, kurš uzstādīts, tā, lai tas barotos no akumulatora baterijas un iedarbinot mašīnu, GPS sāktu aprēķināt braukšanas ātrumu. Nedaudz pabakstot šo telefonu var izmantot, ka standarta auto GPS vai TomTom.

Pirms izbraukšanas no Liepājas, mēs piestājām pie Lāsmas mammas, lai nodotu paciņu, un veiktu tualetes apmeklējumu pirms tālā ceļa. Līdz ar to, man bija iespējams iepazīties ar Lāsmas mammu. Atveroties piektā stāva dzīvokļa durvīm, priekšā stavēja mazs puika, kuram paspiežot roku un iepazīstinot ar sevi, es iespraucos dzīvoklī. Es tiku iepazīstināts ar Lāsmas mammu, viņas diviem brāļa dēliem (viens bija tas, ar ko sasveicinājos pie ieejas) un divām meitenītēm, kuras laipnā sieviete bija adoptējusi. Pārmijis pāris vārdus ar šo cilvēku, kura acīs es redzēju mīlestību pret pasauli, es sajutos iedvesmots. Īpaši mani pacela vārdi par to, ka pašas bērni jau izauguši lieli un ar savām ģimenēm, bet viņa pieņēmusi šīs pamestās dvēselītes, jo tagad ir laiks rūpēties. Man nebija cepures, ko noņemt, bet sirdī es to izdarīju, jo cilvēki, kas spēj tā mīlēt pasauli ir pelnījuši zelta medalu un pieminekli. Tieši šī tikšanās bija tā, kas mani iedvesmoja uzrakstīt šo rakstu. Šī ģimene, kas no vienas puses ir maza, jo sastāv no sievas, vīra un bērniņa, bet vienlaikus tā tomēr ir arī liela un stipra.

Šo rakstu es veltu Lāsmai, Donatas un Lukasam, kas mani iedvesmoja sapņot par attiecībām bez robežām starp valstīm, un Lāsmas mammai Dzintrai, jo viņa mani iedvesmoja dzīvot tā, lai mana dzīve nebūtu velta, bet es spētu palīdzētu arī citiem.

Paldies par to!

P.S Pēc tam, kad iepazīstināju Lāsmu un Donatas ar ideju par to, ka vēlos uzrakstīt rakstu, viņi man laipni piedāvāja savu portatīvo datoru, lai es to varētu izdarīt, kamēr ideja vēl svaiga. :) Paldies viņiem arī par to!