Ar Dievu, mans dārgais draugs. Tu esi daudz ko piedzīvojis.

Ārā slapjš, lietains laiks. Globālās sasilšana rezultātā laika apstākļi lēnām mutē. Sēžu forumā, lasu kā cilvēki Amerikā izstaiga savas takas basām kājām, kā Kalifornijā slēdz ciet nacionālos parkus. Te pēkšņi redzu iesūtījumu ar virsrakstu "Lucky ir aizgājis uz pensiju. Ar dievu, mans dārgais draugs, Tu esi daudz ko piedzīvojis." Zem virsraksta slēpjas nevis suns, kā var šķist, taču naģene. Uz naģenes attēlots tukāns ar ragu. Krāsa no pakauša visa nobālējusi, viss nags gadu gadiem apgrābstīts melns, taču izskatās ka bija smilšu krāsā.

Pieķerties lietām ir diezgan muļķīgi, taču sentiments mēdz ņemt virsroku kad to vismazāk gaida. Arī man ir bijuši vairāki draugi kuru aiziešanu nebija viegli pieņemt. Bildē kuru es esmu ievietojis ir, bez naža, manas trīs lietas kurām ir savs, man tuvs stāsts.

Palestīniešu lakats, kas, līdz nesenam laikam bija izplatīts hipsteru vidū, man bija zaļā krāsā. Neatceros kādēļ es to biju iegādājies, taču tas man ļoti patika un ar mani ir ceļojis gadu. Divitūkstošidesmitajā (2010) gada Līgo pasākumā Brīvdabas muzeja, es to biju atdāvinājis salstošai sievietei, ar kuru esam kopā vēl šodien. Tobrīd nebiju domājis par lakatu, jo apbrīnojami skaisti smaidošai meitenei nevar likt drebēt no aukstuma. Kopš tā laika, kad atdevu savu olīvzaļo lakatu, tas ir bijis vairākos piedzīvojumos bez manas ziņas un es ļoti ceru, ka tas piedzīvos vēl daudz vairāk. Palestīniešu lakata neesamība nelika mierā - tas bija silts, sargāja no putekļiem un smiltīm, saules, vēsināja kad tas bija nepieciešams un vienkārši patika. Nedēļas laikā iegādājos jaunu, taču lai nesajauktu, tad šoreiz smilšu krāsas.

Te pienāca diena kad es uz viņu atskatījos, kā vienmēr kārtīgi salocītu vairākos trīsstūros un, aiz gara laika, izdomāju izmazgāt. Liels bija mans pārsteigums, kad redzēju cik netīrs ūdens bija pat trešajā mazgāšanas reizē. No lupatas gabala! Kādēļ? Tā arī nav krāsa! Tas taču ir tikai nesen pirkts! Droši vien vēl smaržo pēc veikala iepakojuma un Ķīniešu fabrikām! Tad sāku pētīt pāri palikušās bildes un secināju, ka pagājuši jau divi gadi kopš es esmu iegādājies viņu! Tikpat kā katru dienu es viņu ņurcu un domāju, vai vajag ņemt līdzi, būtu tā Karavīra maizīte, nakts velobrauciens vai AMARK jūrmalā, bieži vien izvēlējos ņemt vai katram gadījumam iemest somā. Un tagad es brīnos kādēļ tik netīrs ūdens!

Bildē ir redzama arī olīvkrāsas soma. Tā lence ar piespraudēm nav daļa no somas konstrukcijas. Tā ir daļa no viņa priekšteča - oriģinālas olīvkrāsas somas. Somas, ar kuru es nostaigāju visu koledžu, ņēmu līdzi uz piedzīvojumiem piecu gadu garumā, kuru lāpīju vairākas reizes, par kuru bēdājos, kad pēc mazgāšanas tā nobālēja. Oriģinālai somai galu gala bija jāiet pensijā. Tās dibens jau bija hroniski caurs un ira pie katra adatas dūriena. Tā sāns, kurš visu šo laiku uzticīgi atradās man pie gurniem, bija iziris locījuma vieta un spļāva āra sīkumus - pildspalvas, zīmuļus, monētas.Tā metāla daļas tika saglabātas rezerves daļām, taču brezents vairs nebija lietojams, ar lences izņēmumu. Tā tagad rotā sienu virs manas gultas un kā medaļas par piedzīvoto lepni nēsā mantotos ausekļus, ceļojumu piespraudes, slēpņošanas atradumus, sacensībās vinnētās nozīmītes un Soma iedoto zivs nozīmīti. Katrai nozīmītei ir savs stāsts. Ir viena, kura sauc atpakaļ uz Japānu ar Amerikānisku uzrakstu "Route 66". Nozīmīte ar Vimbu aicina apmeklēt Somiju. Cita karājās pie mana tēva krūtīm pirms Padomju režīma bojāejas. Tagad man ir jauna soma, gadu veca, bez caurumiem, maksāja 9 baltus latus, taču tai ir daudz lielāka ne vien materiāla, bet sentimentala vērtība. Ir pienācis laiks to izmazgāt jauniem piedzīvojumiem..