Atgadījumi iz’stopētāja dzīves 3# - Piektdienas vakars melnā Mersedesā

Bija iestājusies piektdienas pēcpusdiena, un tās galvenais mērķis bija došanās uz Palangu. Pēc dažādu aizķeršanos pievarēšanas, atrados uz Rīgas apvadceļa pārsimts metrus no Liepājas šosejas sākuma.

Kādu gabalu gar ceļa malu jau biju nostaigājis demornstratīvi rādot uzrakstu “Saldus – Liepāja”, kad piestāja pelēkas krāsas Volvo, kurā braucošie cilvēki piesolīja nogādāt līdz Saldum. Automašīnas salonā sēdēja jauns vīrietis un viņa vecāki (nebiju pārliecināts, bet pēc vecuma un izturēšanās tā varēju spriest).

Sapratis, ka nekādas dižās sarunas nevedīsies, nolēmu pievērt acis un pagulēt. Pamodos 30km pirms Saldus, un atlikušajā ceļa posmā pārmiju pāris vārdus ar pārējiem braucējiem, saistībā ar ceļa remontiem, kas notiek ceļa posmā Rīga – Saldus. Mani izlaida pie Saldus apļa, kas ir diezgan veiksmīga vieta, lai stopētu tālāk uz Liepāju.

Pārsimts metrus aiz apļa stāvēja meitene ar paliela izmēra tūristu somu un paklājiņu, taču tā kā es biju izvēlējies stāvēt uzreiz aiz apļa, kur ātrums nav tik liels, es tiku paņemts pirmais. Šoferis, kurš piestāja, mani paķēra pāris kilometrus uz priekšu, “kur plūsma lielāka”. Tur izkāpjot es tiku uzņemts nākošajā mašīnā pēc mazāk kā minūtes – burtiski trešā mašīna mani uzņēma. To vadīja meitene, kurai es sākumā negribēju dot vairāk par 23 gadiem – gan pēc izskata, gan izturēšanās. Taču sarunas gaitā noskaidrojās, ka viņai ir 28, precējusies un audzina 7 gadus vecu meitiņu. Bija interesanta saruna par dažādām tēmām, notikumiem un uzskatiem, taču interesantākais notika pēc tam, kad mani izlaida uz Liepājas robežas, kur sākas ceļš uz Palangu.

Izkāpjot es gāju garām melnam Mersedess Benz auto pie kura stāvēja divas sievietes un vīrietis. Viņi visi bija krievu tautības, un šķietami izklaidējās (par to liecināja glāzītes uz mašīnas jumta un acīmredzami jautrais garastāvoklis).

Pēc kāda brīža stāvēšanas tas pats vīrietis uzsauca man krievu valodā “Jesļi tjibe ņikto ņizabirajut, mi buģim tjibe zabiraķj!” (Ja tevi neviens nepaņems, mēs tevi paņemsim!)

Atbildējis, ka man tas der, es turpināju stopēt, līdz piestāja rūsas krāsa Audi 80. Tajā sēdēja divi jaunieši (man īsti pat 18 viņiem negribējās dot), kuri man mēģināja izspiest naudu ar jautājumiem, cik tālu es braucu, un cik es varētu par to samaksāt. Tā kā man skaidras naudas nebija, un vēlmes škirties no pēdējā uz konta stāvošā piečuka arī, aizūtīju viņus tālāk pasaulē teikdams, ka vienoties nesanāks.

Drīz pēc tam, pie manis piestāja jau minētais melnais Mersedess, kurā iesēdies, tiku iespiests aizmugurējā sēdēklī ar tumšas matu krāsas sievieti trenniņtērpā un viņas apmēram 7 gadus veco meitu. Priekšā man sēdēja blondas matu krāsas sieviete (arī trenniņtērpā) ar apmēram 2 gadus vecu puiku klēpī. Šoferis bija jau minētais vīrietis, kurš par spīti manāmajai krievu tautības izcelsmei, ar mani runāja diezgan skaidrā latviešu valodā. Interesantākais bija tas, kas notika manā prātā. Es lēnām gremoju ar informāciju, ko es saņēmu ar acīm - šoferis no glāzītes malkoja brūngani dzeltenas krāsas šķidrumu, ātrums bija apmēram 120-130km stundā, neviens mašīnā nebija piesprādējies (ja es sāktu mēģināt piesprādzēties, tas nebūtu īpaši glaimojoši kompānijau ar kuru braucu). Sagremojot visu informāciju sāku iztēloties, kas notiku, ja automašīna avarētu, apmestos uz jumta, u.t.t. Pēc kāda brīža es gan nomierinājos, jo sapratu, ka šī nav pirmā reize, kad šis šoferis brauc alkohola reibumā. Tā kā viņa auto vadīšanas stils bija ļoti stabils, es sāku pētīt mašīnā notiekošo.

 Brīdī, kad tika skaļāk uzgriezts kāds “tucinieks”, varēja novērot, kā abas sievietes sāk “tresīt” līdzi pumpējošajam ritmam, pie viena raustot līdzi divgadīgo puiku, kuru acīmredzot sajūsmināja kratīšanās ritmā. Tā mēs izbraucām cauri Nīcai ar ātrumu 110km/h (tiem, kuri nezin - atļautais braukšanas ātrums apdzīvotās vietās ir 50km/h).

Pēc brīža klusumu pāršķēla jautājums - “Vai tu lieto alkoholu?”

Saprotot, uz ko tas velk, es novilcināju savu atbildi, bet tomēr atbildēju “Jā.”

Tad sekoja jautājums – “Kāpēc tik ilgi domāji?”

Izskaidroju, ka braucu ciemos pie meitenes, un ka viņa nebūtu īpaši priecīga, ja es ierastos pie viņas dzēris. Pēc pāris jociņu izmešanas atkal iestājās klusums, un kādu gabalu pirms Rucavas piestājām ceļa malā.

Jāsaka, ka uz to brīdi es vēl nezināju, cik tālu mani aizvedīs, jo vienojušies nebijām.

Priekšā piestājās balts Mersedess Benz busiņš, ar kurā sēdošo kompāniju viņi pirms tam bija satusējuši pie Liepājas robežas. No tā izvēlās divas sievietes un divi vai trīs vīrieši. Viens no tiem devās satusēt ar melnā Mersedesa šoferi. Šoferis, izvilka no mašīnas plastmasas pudeli ar “Schweppes – Ginger Ale” un vēl vienu zaļas krāsas pudeli, kuras logo es neredzēju. Viņi devās uz mašīnas aizmuguri, lai tur uzjauktu sev kādu kokteili.

Sapratis, ka tik drīz tālāk nebrauksim, arī es izkāpu no mašīnas. Paskatoties uz bagažnieka vāku redzēju tur jau pieminēto zaļo pudeli, kuras sānu lepni rotāja uzraksts “Jameson”. Neomulīga sajūta pāršalca mugurkaulu domājot par to, cik daudz šī dzēriena satur šofera asinis. Glāzē tika ielieti 100 grami minētā brūnā šķidruma, un tika izteikts aicinājums iedzert. Sākumā atteicos, bet sapratu, ka miera nebūs, kamēr nepateikšu “Jā.”

Nolēmu piekrist piedāvājumam, pirms izskan leģendārā krievu frāze - “Ti uvažaiš miņa?” (Tu mani necieni?).

Šķidrums ieslīdēja kuņģī, un pa virsu tika uzdzerta jau minētā limonāde. Vēl kādu brīdi mutē valdīja pēcgarša, kas prasīja papildus devu ar uzdzeramo, bet tomēr paliku klusējot, lai neuzprasītos arī uz papildus devu viskija.

Draudzenei aizrakstīju isziņu, kas vēstīja, ka esmu ticis ārpus Liepājas, un ka ceru drīz nokļūt Palangā. Man vēljoprojām nebija skaidrs, uz kurieni kompānija taisās braukt. Klausoties viņu sarunās sapratu, ka viņu galamērķis ir Lietuvā, bet nezināju, kur tieši.

Sakāpuši mašīnās turpinājām ceļu Lietuvas virzienā.

Tuvojoties Palangai, iekšēji palielinājās prieks, ka nokļūšu galapunktā dzīvs un vēl pirms tumsas iestāšanās. Taču no otras puses bija nedaudz skumja sajūta, jo kompānija, par spīti tam, ka pilnīgi atšķīrās no visa pierastā, bija sirsnīga un laipna.

Mani izlaida uz Palangas apvadceļa 2km no vietas, kur gribēju nokļūt. Saule bija tikko paslēpusies aiz kokiem, un tuvojās rietam. Es pa vientuļu, klusu ceļu devos pie mīļotās prātā apcerēdams izskaidrojumu tam, kāpēc smirdu pēc alkohola. :D

Tagad pārdomājost notikušo mēģinu saprast, kāpēc es šajā kompānijā saskatīju sava veida šarmu un sirsnību.

Iespējams, ka iekšējais piedzīvojumu gars vienkārši gribēja noskaidrot, kā tas viss būtu turpinājies.

Jebkurā gadījumā es priecājos, ka man tika dota šī interesantā pieredze, un ka vēl esmu dzīvs, lai par to pastāstītu citiem.