Ilgi gaidītais ziemas izbrauciens uz kodolraķešu bāzi

Pagājušajā gadā bijām R-12 raķešu bāzē ziemā, taču tas tika diezgan slikti dokumentēts tāpēc ka neko īsti neredzējām, jo igauņu saimnieki, cik apsargs stāstīja, pamatīgi pacentās visu padomju brīnumu likvidēt. Viss kas bija palicis ir kontrolpunkti pa perimetru un viena neaizbērta raķešu palaišanas šahta bez kupola. Pēc Liepājas talkas apmeklējām ari R-14 raķešu bāzi, kura mūs sagaidīja jau ar vairākām raķešu palaišanas šahtām, taču tāpat kontroles bunkurā netikām. Nu tad šoreiz, pēc gada, devāmies otrā ekspedīcijā uz sen kāroto raķešu kompleksu.

Šoreiz R-12U kodolraķešu palaišanas bunkurā izdevās sekmīgi iekļūt un objekta pētīšana varēja sākties.
Tātad, no sākuma jāpastāsta par raķetēm. Padomju šķidrās degvielas vidējā rādiusa ballistiskā raķete bija 24 metrus gara, svēra 41 tonnas ar pilnu bāku. Tās maksimālais darbības rādiuss bija 2080 km. Raķete tika piepildīta ar degvielu īsi pirms palaišanas un kopā ar žiroskopa sagatavošanu bija kaujas gatavībā pēc aptuveni pusstundas uzreiz pēc aizsargkupola noņemšanas. Aizsargkupols - liels betona kupols tika noņemts ar domkratu un nobidījās pa sliedēm. Vēlāk katru raķeti palaida gaisā atsevišķi un katrai raķetei bija sava vadības pults.

Nākamo raķeti piegādāja automašīna ar 30 metru garu piekabi, taču raķetes šahta nākamajai raķetei bija gatava tikai pēc četrām līdz piecām dienām. Bija jānogaida līdz šahta atdziest un visas sadedzinātās un kusušās daļas tiek nomainītas. Raķetes tika glabātas krietnā attālumā no palaišanas šahtām drošības apsvērumu dēļ lielos angāros, kuru ieejas sargāja masīvas dzelzsbetona durvis, kuras vēra vaļā ar smago tehniku - tankiem, īpaši tam paredzētiem mehāniskiem transportlīdzekļiem. Raķešu kaujas lādiņa spēks bija mērāms 1Mt un 2,3Mt (megatonnas) un tas ir pietiekami daudz lai no Rīgas vēsturiskā centra atstātu radioaktīvo putekļu bedri un  ar triecienvilni pamatīgi izpostītu mājas vai izsistu logus spēcīgākās konstrukcijās līdz pat Purvciemam un Juglā apstātos pēdējās vibrācijas paliekas.

Būtībā R-12 un R-14 vienīgās atšķirības bija dzinējā, kas ļāva R-12 raketei veikt 2080 km un R-14 3700 km, R-14 maksimālais lādiņš bija par 0.3 MT mazāks par R-12, R-14 bija par 2 metriem garāks un divtik smagāks, ticot vikipēdijai. Raķetes noņēma no bruņojuma 1989. (R-12) un 1990. (R-14) gadā.

Cik lasīju pašu cilvēku atmiņas no dienesta padomju armijā, tas bija ļoti liels noslēpums no citiem - ko tu dari, tāpat kā citiem no tevis. Katrs darīja savu slepenu darbu un lieki nespēra soli kur nevajag, lai neiekultos kādas nepatikšanās.

Kamēr Bauskas pusē igauņu saimnieki atstāja tikai sargposteņus un vienu ar ūdeni piepildītu raķešu šahtu un pie Vaiņodes palika pāri tikai šahtas un uz vienas lauztas rokas pirkstiem saskaitāmiem angāriem, tad šeit redzējām tikai administratīvo ciematu un pašu rakešu palaišanas kompleksu, kas bija iespaidīgākais un kārotākais atradums.

No ieejas pazemē ārā mutuļoja garaiņi, kas vienkārši skaidrojami ar konstantu vidējo temperatūru pazemē +13°C un temperatūru bargajā 4. Februāra ziemā, vismaz -25°C aukstumā. Garaiņi smaržoja pēc mums jau labi pazīstamās padomju savienības. Ieejā pirmais ieslīdēja Laruto, taču tur arī apstājās ar aizsvīdušām brillēm. Otrais biju es, taču tas siltums pārsteidza arī mani nesagatavotu un, kad jau biju aklimatizējies un novilcis nu jau lieko apģērbu, pārējie ceļabiedri bija aizsteigušies priekšā pa dēļiem pārliktiem pāri caurumam apakšējā stāva griestos. Lieki piebilst ka viss metāls no bunkura izzagts, jaunieši trepes pārvērta par maziem betona gabaliem, sienās ieskrāpēja vien sev saprotamus uzrakstus un visu platību piegāza ar atkritumiem. Tā kā virves līdzi nebija, nācās iztikt ar uz vietas atrodamiem materiāliem.

Blakām pie izejas atradās istabas domātas sargposteņiem bunkurā un dežurantiem, kuri, pēc dokumentiem spriežot, bija 15 uz vietas no 40 par palaišanu atbildīgajiem oficieriem. Tālāk pirmā stāva telpas īpaši nestāstīja par savu nozīmi. Apakšā, tālāk pie bunkura gala, bija sūkņu un degvielas telpas, kuras savienojās ar raķešu šahtām zemāk, kur bija applūdis. Kāds jokdaris novietoja improvizētu lelli cilvēka izmērā uz kādreizējas degvielas cisternas balstiem, no kā Kārumnieks nobijās.

Pārnesām jūkošas trepes stāvu zemāk tuvāk izejai, kur atradās kontroles telpas ar vairākām rezerves izejām, kuras, protams, bija aizbērtas. Kontroles telpas bija izolētas no pumpju un degvielas telpām, taču no tām varēja tikt uz garu tuneli ar šauru betona starpsienu, kur pārbaudījām savas balansēšanas spējas un centāmies neiekrist smakojošā ūdenī. Tuneļa galā bija četras tikpat garas ejas, no kurām divas bija sausas un veda uz pašām raķešu šahtām. Iespējams, trešais, appludinātais tunelis veda uz trešo šahtu, taču īsākais ceturtais tunelis veda uz lielāko telpu pilnu ar ūdeni un būvgružiem.

Izskatās ka kādreiz ieeju šahtā no tuneļa rotāja dzelzs trepes pāri 1m virs zemes uzbūvētām durvīm, taču tagad no tām vairs nav ne miņas. Pirmais skats kas paveras ir milzīga betona piltene iedzīta zemē, apkārt tai bedre un ap bedri ik pa laikam ir mazākas telpas, acīmredzami, mērierīcēm un raķetes sagatavošanas personālam. Citas telpas ar rezerves izejām atgādināja cietumu - trīs mazas kameras 2.5m x 2m lielas. Visas rezerves izejas aizbērtas. Aiz kamerām ir eja uz mazu telpu, no kurienes var tikt atpakaļ otrpus rakešu šahtai. Pati šahta no iekšpuses izskatījās iespaidīgāk nekā no ārpuses - milzīga piltuve ar maliņu bez jebkādas dzelzs detaļas. Šahtā varēja nokļūt caur degvielas piegādes un pārbaudes logiem. Kādreiz ar masveida ātru nāvi draudoša piltuve bija aizrijusies ar 20 gadu garumā krātu ūdeni un noslēpumiem kurus neviens vairs nemēģinās atklāt, tāpat kā piltuves rīkle vairs nekad nedraudēs spļaut radioaktīvu uguni nevienai dzīvai radībai.

Kādreizējais kodolkara lielākais drauds un Padomju militārās inženierijas brīnums bija norakstīts, kritis metāla zagļu varā un nežēlīgās vietējās jaunatnes piesmiets gurdeni atgādināja par kādreizējo varenību. Kādreiz tas lika visai rietumu pasaulei trīcēt bailēs. Taču tagad, nokalpojis savu laiku, kaunpilns, praktiski aizmirsts un aizrijies dusēja zem zemes ziemas salā smagi elpojot un draudzīgi rotaļādamies rotājot kokus pie izejas ar baltām pūkām.

Nākamā šahta bija identiska. Mūsu pazemes izpēte līdz ar to arī beidzās. Jau pēc piecām minūtēm mēs jau bijām ārā no bunkura, ziemas sals strauji samazināja mūsu plaušu tilpumu un aizcirta nāsis. Pēdējo reizi ieelpojām silto padomju bunkura elpu un devāmies prom uz neatgriešanos.