Karavīra Maizīte 3 - Mores Kauja

Tātad, šeit būs apsolītā atskaite par Karavīra Maizīti!

Agri no rīta, nozīmētajā vietā, tikāmies visi ekipāžas dalībnieki - pēdējā brīdī pievienojies Briedis, pilots VM.tūrists ar partneri un slēpņošanas dižmeistars un aktīvās atpūtas leģenda - GatisK.

Tā kā, mani rēķinājumi izrādījās daudz neprecīzāki un tikai daži, tāpēc nācās vien noraudzīties uz vienīgo, savu mājasdarbu izpildījušo, GatiK darbībā. Viņš patiesi iespaidoja, ar kādu rūpīgumu tika veikti un precizēti rezultāti sacensību gaitā un ar kādu azartu Gatis devās pretī kontrolpunktiem.

Pati pasākuma gaita ir neierasta ar to, ka nebija nedz kopīgā starta laika, nedz punktu apmeklēšanas secības un starta vietas kā tādas arī nebija, taču bija kopīgais finiša laiks. "Sacensību sajūtu" par labu "pasākuma sajūtu" gaisināja arī pretimbraucošo pasākuma dalībnieku spēkrati. Vienu brīdi pat centāmies ļauni nobiedēt vaļasprieka kolēģus, izbraucot pretī uz šaura ceļa. Mēs ar Briedi asistējām Gatim viņa skrējienos pakaļ "nepieciešamajām vērtībām", likām svecītes kapos un veselu vienu vērtību atradām paša spēkiem, apsteidzot Gati.

Vienīgās grūtības sagādāja bieza, nevainīga sniega sega ar sērsnu līdz ceļiem, kuri apgrūtināja, dažbrīd pat nepatīkami sāpīgi uzspiežot uz kājām, ja neveiklāk sper nākamo soli. Auksti gan neklājās!

Iegūstot visas vērtības uz finišu atbraucām otrie, kam nav īpaši lielas starpības, jo katra ekipāža varēja sākt darbu  cikos vien vēlējās, galvenais bija iegūtās vērtības, kuras, šķiet, nebija īsti pareizas visām komandām. Pirmajai komandai, kura ieradās pirms norādītā finiša laika, tika piešķirtas divas lāpstas, mūsu komandai viena, kuras operēšanai pieteicos es un lepni notīrīju Mores kauju piemiņas parka pieminekļa priekšu, lai nākamie finišētāji ērti varētu nolikt svecītes par godu kritušajiem varoņiem.
Pasākuma noslēgumā, kad liela daļa pasākuma dalībnieku devās mājās, organizators Udajs izvilka savu akordeonu un centāmies dziedāt, cik spējam, taču beigās visi iztika ar Brieža līdzpaņemto dziesmu grāmatu. Bez dziesmām un dejām, notiesājām šogad krietni gardāku karavīra lauku zupu un no skujām gatavoto tēju ar ābolu vieglu smaržu.

Geoevent KM III- Mores kauja at EveryTrail

Brīdinu, bildes neatbilst vietām!

Domāju, ka viena bilde ir tūkstoš vārdu vērta, tāpēc arī piedāvāju apskatīties bildes, nevis muldēt to, ko, iespējams, saprastu tikai šaurs cilvēku loks.

Atmiņās par Karavīra Maizīti 2

"Tikai tāds cilvēks var būt patriots, kurš zina savas tautas vēsturi."

Pēc vakardienas nejaušas Brieža satikšanas, kuras laikā mēs apspriedām «Karavīra Maizītes 3» jaunumus, ka tas tomēr šogad arī notiks, uznāca nepārvarama nostaļģija un palūkojos kas tad īsti darījās tajā dienā kas šodien liek būt pateicīgam cilvēkiem kurus nemaz nepazinu un esmu apņēmības pilns viņu liktās cerības attaisnot.

Tātad, pagājušā gada nogalē notika Karavīra maizīte 2 Tīreļu purva plašumos, kur 1916. gada 23. decembrī līdz 29. decembrī notika "Ziemassvētku kaujas" kuru laikā tika izdarīts 7km pārrāvums vācu pozīcijās, savāktas daudz kara trofejas un latviešu strēlnieki, ciešot lielus zaudējumus, ieņēma Ložmetējkalnu, taču tālāk negāja, jo krievu ģenerāļi nebija gaidījuši tik lielu latviešu strēlnieku panākumu un nebija spējīgi organizēt atbalstu arī tālākām operācijām. Pasākuma laikā slēpņotāji no dažādām Latvijas nomalēm brauca piedalīties aizraujošā ~orientēšanās rallija sacensībās, kuru laikā risinājām dažādus uzdevumus, skaitījām vairogus uz piemiņas vietām, skrējām, kāpām, šķetinājām kādreizējos notikumus un beigās arī ēdām karavīru zupu, dzērām karstvīnu un pārrunājām sacensību norises laikā piedzīvotās grūtības un posmu nianses. Protams, neiztikām arī bez organizatoru nesankcionētas apdziedāšanas.

Devāmies ceļā forumā atrastās Elhanas ekipāžā, ietilpām kopā ar Kārumnieku un Briedi. Tā kā tas bija puslīdz rallijs, Elhanas mazā, tam nepiemērota mašīna sparīgi kustējās  un attaisnoja visas uz tās liktās naivās cerības. Katram komandā tika dots savs uzdevums - Briedis koordinēja, es ar Kārumnieku meklējām punktus un mizojām mandarīnus šoferei Elhanai! Kopā finišējām ceturtie, kas nebija īpaši sarūgtinošs iznākums, jo piedalījās vairāk nekā 20 ekipāžas. Pēc pasākuma beigām, daudzi slēpņotāji devās uz savām mājām, taču mēs ar Briedi izdomājām izmēģināt veiksmi un palikām uz vietas ar citiem pieredzējušiem slēpņotājiem. Bez filmas par šurika gaitām noskatīšanās ar dziesmām pagodinājām vienu no organizatoriem, jo solītā sadziedāšanās aprobežojās ar Ūdaja  līdzi ņemtās dziesmu grāmatas publiski nolasīto.

Pēc zemnīcas krāsniņas nejēdzības apzināšanās, no rīta pamodināju Briedi (pats negulēju), atvadījāmies no tiem kuri bija pusmiegā un netraucējām tos kas jau guļ, devāmies ceļā cauri visam Tīreļa purvam līdz šosejai kur varētu nostopēt, jo neviens braucējs kuram būtu vietas neatradās. Ceļā sekojām kāda truša pēdām, kuras veda no pasākuma galapunkta līdz pat šosejai, tas ir - 8km vicošana uz mazam kājām pa ceļa malām kurās mašīnas nepieblietēja sniegu, baidoties iegāzties grāvī. 3 km no šosejas uz ceļa pamanīju no grāvja izlienam kaut ko oranžīgi pelēku, kas traki kontrastēja apkārtnes melnbaltumam - tas bija lūsis, kurš neticis līdz ceļa otrai malai, apstājies lai pārliecinātos ka diviem aiz viņa ejošiem sugas brāļiem nekas nekait un tad nozuda sniega baltumā līdz ar tiem. Domas par lapsu kliedēja tā ne tik izteikti garš purns, masīvāka paskata kājas un viss ķermenis, kā ari pēdas bija krietni vien platākas nekā lapsām.

Beidzot nonākuši līdz šosejas, nostopējām 38. mašīnu kas brauca garām - kāda izskatīga paskata drosmīga sieviete apstādināja savu Honda Civic un piedāvāja aizgādāt divus tikko no meža izbridušos mežoņus līdz Spicei, kur tika ieturētas brokastis un tālāk devāmies katrs savā virzienā.

Kopumā, pasākums bija kolosāls un neaizmirstams, taču arī šī gada Karavīra maizīte liek cerēt, ka pasākums neliks sevī vīlies un pilnīgi noteikti arī tagad kāda no nozīmīgajām kaujas vietām pieminēsim mūsu brašos karavīrus! Pilnīgi noteikti taps ari atskaite!

«Lietu stāsts» - cits ceļš

"Dabā nav nekā nederīga vai bezjēdzīga."

/Angļu filozofs un fiziķis Džons Loks

Šodien noskatījos filmu kura daudziem cilvēkiem atvēra acis uz notiekošo, izskaidroja situāciju un mani mudināja ari citiem līdzcilvēkiem propagandēt  veselīgo un dabai draudzīgo dzīvi un saukt sevi par cilvēku kas tu esi, nevis par patērētāju!

Šeit es piedāvāju noskatīties video kurā tiek runāts par lētām precēm, dabas resursu izniekošanu (vairāk attiecas uz ASV, taču globalizācijas iespaidā tas paliek aizvien aktuālāk daudzviet pasaulē), rūpniecību, biznesu un politiku. Adresē ir arī cita informācija kura var noderēt jums.

"Story of stuff" mājaslapā atradu ari desmit punktus kuri varētu palīdzēt indivīdam un cilvēku grupām dzīvot dzīvi, nevis priecāties par maldu priekiem. Zemāk es iztulkoju šos punktus, jo vēlos lai arī Latvijā šī kustība aizsākas vismaz interesentu līmenī.

1. Izslēdz!

Liela daļa resursu ko mēs patērējam nāk no enerģijas kuru mēs tik nevīžīgi patērējam! Vadi mašīnu mazāk, lido mazāk, izslēdz nevajadzīgas gaismas, taupi enerģiju kur vien tas ir iespējams, pērc lietotas vai aizņemies no kāda cita preces pirms aizej uz veikalu un nopērc vajadzīgo preci, barojies ar vietējo lauksaimnieku gādātām veltēm (lai uzaudzinātu lielu RIMI tomātu bez sēklām tiek patērēts ļoti daudz ķīmijas un enerģijas kura nepieciešama ķīmijas pagatavošanai un tomāta audzēšanai, pakošanai, nogādāšanai).

Var šķist ka kādas ierīces gaidīšanas režīma gaismiņas, LED, ekrāns vai kas spīd naktī, tikpat kā nepatērē elektrību, taču patiesība ir savādāka - ja visu sadzīves ierīču kopīgais energopatēriņš gaidīšanas režīmā tiek sasummēts kopā, tad tas var sastādīt līdz pat 10% no gada elektrības rēķina!

2. Piedrazo mazāk - izmanto vairāk!

Atkritumu daudzums pieaug visur uz pasaules. Cilvēks pārstrādā tikai 1% no visiem atkritumiem un daudzi no tiem ir nepārstrādājami, piemēram, piena pakas satur gan plastmasu, gan papīru un alumīniju, pudeļu korķi ir taisīti no nepārstrādājama polipropilēna u.t.t. - katrs var papildināt šo sarakstu pats! Pārstrādāt var visur - saņemt rēķinu e-pastā, veikt maksājumus izmantojot internetbanku (bieži izvēloties virtuālos pakalpojumus tiek piemēroti dažādi atvieglinājumi un atlaides, piemēram, Swedbank, TELE2, LMT u.c.) izmanto savu krūzi, nevis nepārstrādājamo Statoil kafijas krūzi, izmanto papīra abas puses, izmanto savus iepirkumu maisus, pilnveido, labo aparatūru, nevis nomaini to - šis saraksts ir nebeidzams ar iespējām kuras ļaus Jums ietaupīt saaudzēt vidi un vides resursus,

3. Esi labs piemērs citiem!

Ar saviem darbiem un runām pievērs cilvēku uzmanību vides problēmām, pierādi ka mēs visi varam kaut ko mainīt lietas labā, ietaupīt un esi labs piemērs citiem - tas patiesi strādā!

4. Ļauj sevi sadzirdēt!

Piedalies talkās un stāsti to masu mēdijiem - pievērs cilvēku uzmanību vides problēmām ne tikai sev apkārt, bet arī sabiedrības uzmanību lokāla un globāla mēroga problēmām. Neļauj savā dzīvesvietā būvēt ārzemju rūpnīcas kas var kaitēt ne tikai tev pašam, bet arī taviem bērniem! Piesārņots gaiss izraisa dažādas plaušu slimības, ādas slimības, vēzi un visas no tā izrietošas sekas un blakusparādības!

5. Samazini toksīnu daudzumu savās mājās, ekonomikā un savā ķermenī!

 Eiropas Savienība jau ir definējusi pieļaujamās toksiskuma normas preces, taču ar to nepietiek. Aerosoli kaitē zemes ozona slānim, Ķīnas preces kaitē ne tikai mūsu kabatai, bet arī sabiedrības neaizsargātākajai daļai - bērniem. Es savā bērnībā neatminos nepieciešamības pēc spīdīgām plastmasa mantiņām, dažādiem tilpumiem ar gaismiņām un ķīmiskiem savienojumiem - koka zirgs, dzelzs trīsritenis "Spāre", meža atrastie interesantu formu koki, saldējums un pagalma bērni - tā bija norma un tai paaudzei nebija bail no sabiedrības  komunikāciju problēmas, beigtas aci jau bērnu dārza vecumā un fiziska sagatavotība bija krietni vien augstāka.

Viela pārdomām (pirmās lapas rezultāti no google):

McDonalds atsauc Šreka glāzites ar toksisku kadmiju;

"Mattel" atsauc no pasaules tirgus 18 miljonus bīstamu Ķīnā ražotu rotaļlietu;

Kīnā izmeklē zidaiņu saindēšanos ar piena pulveri;

6. Velti laiku ģimenei un draugiem!

Tā vietā lai skatītos televizoru kurš stāsta cik liels neveiksminieks tu esi, jo tev nav tik lieliska skuvekļa, mašīna vairs neatbilst modei, ka tas un tas ir labāks nekā sekss un tev būs vairāk draugu un izdevīgākas atlaides ja izmantosi to vai citu pakalpojumu, labāk pavadi laiku ar draugiem kāda pārgājienā vai sacensībās, aizbrauc un apciemo sen neredzētus radiniekus kāda attālākā pilsētā, aizbrauc uz laukiem un palīdzi lauku radiem, aizej uz teātri vai parku ar savu mīļoto. Stipra sabiedrība ir pamats demokrātijai un vienotībai!

7. Staigā, brauc ar divriteni vai piketē!

Latvietim nav jāstāsta cik sliktas ir mašīnas un kādu postījumu tās nodara sabiedrībai, dabai un tavam makam. Ietaupot uz ceļa nodokļa, apdrošināšanas tehniskās apskates un etalona rēķina var iegādāties labu divriteni  labu aizsardzību tam un par degvielas ieekonomēto naudu pārsteigt savu mīļoto ar kādu sadzīvē noderīgu priekšmetu vai pasākumu divatā! Ja tomēr mums trūkst veloceliņu un pastaigas galvenokārt sastāv no stāvēsanas pie luksoforiem - mēs varam izmantot 4. punktu un likt sabiedrībai pieverst tam uzmanību un valdībai pieprasīt to kas mums ir nepieciešams!

8. Nomaini spuldzes un tad ieradumus!

Tas aizņem pāris minūtes! Nomainot kvēlspuldzi pret ekonomisko spuldzi tu iegūsi ilgāk kalpojošu gaismu, kas nozīmē, ka nevajadzēs tik ātri aizņemt savu prātu ar niekiem un koncentrēties uz ko svarīgāku, tu ietaupīsi naudu un tu palīdzēsi pasaulei! Ekonomiskās spuldzes mūžs ir desmit reizes ilgāks (8000h) un enerģijas ietaupījums sastāda 75%!

Pašreizējais ieradums diktē ka vairāk ir labāk, taču šajā materiālā pasaulē bieži tiek aizmirstas garīgās vērtības, cieņa un dzīves prieks! Mums ir jāmaina sava domāšana par labu veselībai, sabiedrībai, ilgtspējībai un taisnīgumam!

9. Pārstrādā!

Pārstrādāšana palīdz saglabāt dabas resursus, samazina kaitīgo izmešu daudzumu un samazina ražotņu slodzi! Zinu ka Rīgā, Ventspilī un Valmierā ir atkritumu šķirošanas tvertnes, kur vislabākais rezultāts, manuprāt, ir Valmierai. Rīgas centrā nav manāmas tvertnes kurās tiktu mests viens atkritumu veids, vienīgais ir lielveikalu toksisko galvenisko elementu un akumulatoru savākšanas punkti. Lietuvas ekskursijā Kuršu kāpās un Klaipēda nepārtraukti tika manīti dažādu krāsu konteineri paredzēti dažādiem atkritumiem. Es tiešam ticu ka daļa to atkritumu tiek pārstrādāts.

Daudzas ierīces nemaz nav domātas otrreizējai pārstrādei un mums paveicās, ka mēs dzīvojam Eiropā kur Eiropas standartu normas paredz to, ka katrai kompānijai ir jāatbild un jāpienem sevis ražota produkcija ja tās darināšanā tiek izmantotas toksiskas izejvielas. Ne velti mēs dzirdam akcijas "atnes mums veco tehniku un dabū atlaides jaunām precēm!"

10. "Pērc zaļi, pērc godīgi, pērc vietējo, pērc lietotu, un pats galvenais - pērc mazāk! "

Pirkšana nav risinājums globālajām problēmām pat ja iepērkamies zaļākajos veikalos kurus varam atrast, taču kad mēs iepērkamies, mēs varam kontrolēt, ka mūsu nauda silda Latvijas ekonomiku un uzņēmumus, gādāt par to, lai mūsu nauda tiktu investēta dabai draudzīgajos produktos. Pirms pērkam kaut ko kas sev uz iepakojuma lepni rāda šķirošanas zīmi un citas iepakojuma medaļas, pārliecināmies par to, vai tiešam tas iepakojums ir pārstrādājams un nav dažādu materiālu maisījums, vai tas ir brīvs no toksiskiem naftas produktiem. Vienmēr savos velobraucienos un pārgājienos mēs izvēlamies atbalstīt kādu mazu uzņēmumu tirgū, vai kādu mazāku bodi apaugušu krūmos par kuras pieejamību liecina vien neliela izkārtnīte "šašliks" pie kāda lielveikala - tā mēs esam pārliecināti, ka pelna latvju zemnieks vai mazs uzņēmējs un no tā iegūst sabiedrība, nevis lietuviešu lielveikali un to, ka mēs radam krietni mazāk atkritumu, nekā būtu iepirkušies lietuviešu Maximā toksiskos ķīniešu tomātus, poļu maizi un sen pārdoto Aldara kvasu toksiskā pudelē.

Bet labākais risinājums ir pirkt mazāk. Mazāk kaitīga piesārņojuma. Mazāk laika ko jāstrādā lai nomaksātu visu nevajadzīgo. Bieži mazāk ir vairāk. Pat ja oriģinālā rakstā ir rakstīts dažreiz.

Atskaite par pirmo CITO eventu

Nu jau ir pagājuši vairāki mēneši kad ir grūti izbrīvēt laiku saviem vaļaspriekiem, tad nu šoreiz trāpījās diena kuru varēja noziedot slēpņotāju CITO pasākumam, kurā slēpņotāji sakopj apkārtējo vidi un papriecājas par kopā sanākšanu.

Pasākuma norises vieta - pie Gaujas iztekas. Pasākumu organizēja slēpņotāji saskaņojot ar Carnikavas domi, Carnikavas dome arī izsniedza atkritumu maisus(!). Pasākuma vietā 12:30 visiem tika izdalīti tukši maisi, norādītas robežas un visi ķērās pie darba.

Mūsu ceļā mežs bija aizdomīgi tīrs, pāris plastmasa pudeles gadījās ceļā, jau bijām  paguvuši noskumt, taču te pēkšņi atradām zelta mēslu bedri ar vairākiem putuplasta veidojumiem, kuri operatīvi tika salikti maisos un devāmies tālāk pretī slēpnim kurš atradās netālu. Pa ceļam tika sastapti slēpņotāji kuri ar pustukšiem maisiem skaudīgi noraudzījās uz mūsu pilnajiem.

Šī vieta man šķita biedējoša un patiešām apbrīnojama! Tā sauktā "Šamanistāna", pirmo ieraudzījām nelielu būdiņu kura izskatījās ka tiek apdzīvota ik pa laikam, visapkārt karājās dažādi zari, pludiņi, dīvaini priekšmeti un citi dīvaini priekšmeti! Tika manīts arī sargs, kurš visu pasākumu apsargā. Biedējošāka vieta izrādījās "svētnīca", vairāku desmitu metru garumā - pludmales zemē sadzīti koki ar saknēm uz augšu, izkrāsoti dažādās krāsās, gluži kā filmās par hipijiem un citiem pīpētājiem, virsū uzzīmēti dažādi dzīvnieki un biedējošas acis, zvaigznes, mēneši un saules. Šos veidojumus šamaņi sauc par Urgām. Lai patiesi izjustu tās vietas šarmu tur ir jābūt, tāpēc arī šeit tiks ievietotas tikai pāris bildes no visa.

Finišējām tieši laikā un atkritumu maisus apmainījām pret uzlīmēm, tagad varēja doties ar visiem uz pulcēšanās vietu, kur tika dalīta zupa un silta tēja. Saka, ka daži uz finišu atnāca jau pēc divām minūtēm ar pilniem maisiem, protams, pirmie vinnēja arī balvas. Par interesantāko atradumu atzina lielu riepu, tika atrastas arī dzeloņdrātis, neskaitāmas pudeles un citi atpūtas sezonas atkritumi. Kad tauta jau bija atsijājusies, tad spēlējām iepazīšanās spēli.

Pēc visa palīdzējām organizatoriem tikt vaļā no atkritumiem, kopā saskaitījām ap 8-10 m². Pēc labi padarīta darba jautrā kompānijā tikām smuki aiztransportēti mājās. Kopā pasakumā piedalījās vairāk pa 100 cilvēkiem. Priecē tas ka cilvēki tomēr māk sakopoties tādiem pasākumiem un ne viss vēl ir zaudēts!

Mazs karš Garciema zenītraķešu bāzē

Ar dažiem klasesbiedriem izdomājām aizbraukt un izlādēt visu kas mums ir sakrājies pa visiem šiem kopā nodzīvotiem gadiem. Viss sākās ar to, ka pēc stundām gāju parādīt klasesbiedram kur ir jauns armijas preču veikals uz Brīvības ielas un viņš ieminējās, ka dodas svētdien uz Valmieru uzspēlēt airsoft, pašam vēl nebija īsti nojausmas kas un kā tur notiek un bija ari citi plāni.

Šoreiz, nu jau ar divām mašīnām sakopojušies gan datorspēļu fani, gan pneimatisko ieroču entuziasti, armijas lietu piekritēji un vienkārši interesenti kuri vēlas paskatīties - kas un kā, devāmies uz bewo rīkoto airsoft spēli Garciema bijušajā PSRS pretgaisa aizsardzības raķešu bāzē. Ceļš līdz turienei bija ļoti viegli atrodams, pašai norises vietai gandrīz pabraucām garām, labi ka laikus apstājāmies, jo ieraudzījām padomju laiku simboliku un slavinošus uzrakstus, kā arī vairākas mašīnas un militāri tērptus cilvēkus. Pēc reģistrācijas veikšanas mums izstāstīja ko darīt un ko labāk nedarīt, izsniedza tērpus, brilles un ieročus pēc savas patikas. Mana izvēle krita uz pasaulē vienu no labākajiem ieročiem dēļ tā mazā izmēra un augstiem parametriem. Komandas tika sadalītas 12 pret 11 cilvēkiem (ja nemaldos), mūsu komandai nācās vilkt oranžās šalles, lai varētu atpazīt savus un pretiniekus..

Pirmā spēle bija "Ieņemt karogu". Spēles mērķis bija vienai komandai ieņemt karogu uz desmit sekundēm. Mūsu komandai tas bija pārāk grūts uzdevums, mūsu sašķeltības dēļ, pretinieku komanda bija arī vairāk pieredzes un tai bija diezgan labāka stratēģiskā pozīcija - viņiem bija māja, kamēr mums neliela sirsniņmāja un jaunaudzes. Karogs atradās klāja lauka vidū uz pakalniņa. Diemžēl oranžie lakati vienmēr nodeva mūsu pozīcijas.

Nākamā spēle bija "Noturēt karogu", kur mums bija iedots laukums ar angāriem, krūmiem, jaunaudzēm un kalnu ar ieeju. Tas bija tikai laika jautājums, kad gan pretinieku komanda pārraus mūsu aizsardzību un tiks pie karoga. Kamēr asa cīņa noritēja visapkārt, tikmēr es ar vēl diviem komandas biedriem centāmies novērst apiešanas iespēju no kalna, protams, palikām pēdējie dzīvie un mūs pa vienam nošāva. Mani paguva atkāpšanās procesa vidū.

Trešā spēle notika pie tiem pašiem angāriem un spēles mērķis bija tāds pats - mums jānosargā karogs kamēr pretinieku komandai jāieņem tas, tikai mūsu komandas nošautie aiziet uz "Mirtuvi" un atgriežas atpakaļ nu jau pretinieku komandā. Man novērotājs ieteica paslēpties pie betoniem, kur arī mana oranžā šalle un, uz šo spēli apmainītais AK47 saplūda ar skujām, mani bija gana grūti pamanīt. Pāris komandas biedri, kuri ātri vien krita, ieņēma pozīcijas jaunaudzēs, sekojot fotogrāfa objektīvam vāca nost viņa modeļus, un divas sievietes bija pa labi no manis skatījās uz karogu. Mana pacietība tiešam bija augstā līmenī, par ko liecināja abi kritušie komandas biedri jaunaudzēs, gan skudras uz AK47 stobra un manai nedalītai uzmanībai uz potenciālo pretinieka šķērsošanas vietu. Ilgi gaidīto mērķi nošāvu ar pirmo šāvienu, taču lai jūt, ka ir nošauts, rezerves pēc tika ielaists vēl pārītis plastmasas bumbiņu ķermenī. Svaigi nošautais, pacēlis ieroci gaisā, pretimnācējam paziņoja manu atrašanās vietu, kas nav īsti godīgi, un man nācās atšauties no viņa. Čiekuri zem manis jau visi bija palikuši plakani, un te negaidīti saņemu vairākus šāvienus mugurā - atkal izrādījos viens no pēdējiem izdzīvojušajiem, visi kuri piesedza no aizmugures, jau sen bija citā komandā. Sievietes, pa labi no manis, tika nošautas tiklīdz es biju pacēlis roku, ziņodams par savu bojāeju. Uz laiku aizņemtais AK šķita drošāks šaujamais, īstais draugs kuram uzticēties, taču manas rokas, vismaz guļus pozīcijā, priekš viņa bija pārāk īsas.

Nākamā spēlē norisinājās mežā, kur tikai pretiniekiem bija kaut kas līdzīgs celtnēm. Pa mežu bija samētāti 8 karodziņi, uzvar tā komanda kurai ir visvairāk karodziņi, katram cilvēkam rokā drīkst būt ne vairāk par vienu karogu un ar karogu nav atļauts skriet, nošautajam karognesējam karogu jāatstāj iespraustu zemē miršanas vietā, un jādodas uz Mirtuvi, kur, pēc 10 sekundēm, var atkal turpināt spēli. Tātad, mani pirmo reizi nošāva kamēr es piesedzu komandas biedru atkāpšanos ar karogu rokās. Otrā reize bija daudz aizraujošāka - kamēr man pa priekšu gāja komandas biedrene, to centās novākt, man izdevās paslēpties pie apgāzta betona padomju savienību slavinošās plāksnes, apšaudīts tiku vismaz no divām pusēm (nebija laika skaitīt) un dzirdēju pretinieku balsis uz netālu esošā kalna pretinieku pusē. Domāju, ka dzīve man nebūtu ilga, guļot zem plāksnes, atšaudīdamies metos uz tuvāko kalnu, kuram bija ieeja. Skrienot iekšā, redzēju kā plastmasa bumbas triecās visapkārt kalnā, krūmi čabēja, kuru katru mirkli gaidīju jaunu triecienu mugurā, taču tas nenotika, tikai šāvieni palika precīzāki kalna gaiteņa atverē un sāka atsperties no sienām - ātri metos kādā pirmajā telpā ko ieraudzīju, tur arī bija neliela lūka, caur kuru, ilgi nedomādams, devos ārā no kalna sāna. Tur nokāvu vienu uz kalna esošu pretinieku, kurš tēmēja uz kalna ieeju, taču nācās ātri vien nesties atpakaļ, jo tur kur nesen stāvēju, tur jau bija gaisā kā trakas metušās smiltis no nu jau beigtā pretinieka komandas biedra puses. Atkal attapos gaitenī, izskrēju caur otru pusi ārā un tālāk neatceros kā tiku noņemts no ceļa, bet noskrējies es biju, kā arī diezgan liela adrenalīna sajūta mani nelika mierā. Trešo reizi mani nemaz nenošāva, bet gan abus ar grupas vadītāju apmuļķoja - pretinieki nesa divus zarus ar uzspraustām lapām, pēc viņu nošaušanas, savācam tās un devāmies uz bāzi uzzināt par cūcību, kā arī uzzinājām to, ka jau labu laiku cīnāmies par karogiem kuri visi jau ir savākti - šoreiz 4 karogi katrai komandai - neizšķirts.

Pēdējā spēle bija "Cietums". Atgriezāmies uz pirmo spēļlaukumu, norunājām cietumus un bāzes, man tika piešķirts cietuma apsarga amats. Spēles ideja - nošautie pretinieki iet pretinieku apsargātajā cietumā, no kuras var izglābt tikai līdz cietumam tikušie komandas biedri, no cietuma aizliegts skriet un ja sašauts - atgriezies cietumā. Šoreiz, pārmaiņu labad, paņēmām smuku māju ar logu rūtīm pretī angāriem, kuros jāsēž pretiniekiem, kā ari labs skats pavērās uz laukumu pa kuru iespējamie glābēji varētu doties. Mūsu komandai paredzētais cietums bija netālu esošais stabs. Ieņēmis savu pozīciju, biju gatavs aizsargāt cietumu. Drīz vien tur parādījās pirmie ieslodzītie un nebija ilgi jāgaida līdz pirmie glābēji centās ierasties. Tā kā mani logi bija diezgan mazi - trāpīšana man bija apgrūtināta + man tādu logu bija divi, kas nozīmēja, ja es esmu pēc iespējas tālāk no logu rūts krītošas gaisma, jo grūtāk redzēt manu pozīciju, kas nozīmē, ka nevar zināt kura logā es skatos. Kamēr visi šaudījās apkārt, es pa vienam medīju krūmos slēpošos, kuru mērķis bija mani logi, gan glābējus. Tā bija mana zvaigžņu stunda! Kopumā, krūmos nomedīju vairākus lielizmēra objektus, kā ari dažus ātri skrienošus. Kad ieslodzīto skaits bija jau vismaz 6, viens glābējs ātri atskrēja, pateica lai pārējie tam seko, man tieši ierocis atteicās strādāt kā nākas - pat pēc neilgas aptveres satura revīzijas un aptveres ritentiņa grozīšanas, ierocis nestrādāja kā tas to darīja iepriekš, taču tas mani neatturēja no, pret likumiem, skrienošu ieslodzīto un to glābēju, apbārstīšanas ar plastmasa bumbiņu lietu. Es zinu, ka es vismaz visiem esmu trāpījis, vismaz vairākas reizes un to, ka viņi, pretēji noteikumiem, skrēja projām, nevis gāja, no tāda attāluma grūti bija netrāpīt pat netēmējot, taču tas mani neuztrauc. Tad jau bija saklausāmas spēles beigas, es tikai dāsni bārstīju viņus ar visu savas aptveres bumbiņu pārpalikumu. Pēc, apmēram, minūtes, tikko tikuši brīvībā, ieslodzītie sašāva manā mājā divu komandas biedru novietoto mānekli - lakas bundžu, sāka atkāpties. Neredzēdams oranžo šalli, nošāvu savu komandas biedru, tad mani ātri vien nošāva citā stūrī esošs komandas biedrs. Ejot ārā bija skaidri redzams, ka izdzīvot nebija iespējas - mēs pēdējie trīs bijām ielenkti vienā mājā, pārējie mūsu komandas biedri bija ieslodzīti.

Kopumā, šis pasākums ir pilnīgi noteikti izdevies. Man, kā ekipējuma, ieroču, armijas lietu un pilsētvides pētniecības entuziasmam, šis pasākums tiešām bija jaunums. Tik lielu aizrautību no savas puses neesmu izjutis kopš pirmā pārgājiena "pirmā reize trijatā" kad katru vakaru izmantojot telefonsakarus, informēju mūsu kompānijas atbalstītājus par mūsu notikumiem. Pilnīgi obligāti, ari turpmāk piedalīšos tāda veida pasākumos, un iespējams, pat iegādāšos savu airsoft ieroci ekonomisku un pieraduma apsvērumu dēļ!

Vasarā paveiktais

MMX vasaras sezona tika aizvadīta pat ļoti neaktīvi dēļ nepietiekamas atsaucības un aizņemtības no mūsu cīņu biedriem, izpalika tādi pasākumi kā Kurzemes Ekspedīcija (maršruts: Tukums-Roja-Kolka-Ventspils-Kuldīga-Liepāja-Saldus-Talsi-Tukums), Mangaļsalas bateriju apciemošana pāris dienu garumā un vairāki citi pasākumi kuri varēja iešauties prātā, taču tas nenozīmē ka mūsu komandas atsevišķi un individuāli pasākumi nemaz nebija - pēc man pieejamās informācijas, vairāki CA objekti tika apskatīti un dažiem vēl jādabū atļaujas to apmeklējumam, citi ir bijuši tik romantiski ka devušies autostopos ar savām otrajām pusēm cauri vairākām Vidzemes pilsētām.

Man šī vasara sastāvēja galvenokārt no Rīgas pasākumu apmeklējuma, sastādījām kompāniju Rīgas Svētkos Rīgas viešņai un jaunizceptajai pilsētvides pētniecei no Talsiem, Rīgas parku apstaigāšanā un pētniecībā, Rīgas ielu izzināšanā, dažādu muzeju apmeklējumiem. Laimējās paklausīties talantīgas meitenes pašas sacerētos darbus uz klavierēm Rakstniecības un Mākslas muzejā Rīgas Svētku ietvaros, tika būts arī Brīvdabas Muzejā Jāņos, gadatirgū un Rīgas Svētku ietvaros, tika apskatīts ari Fotogrāfijas muzejs, taču labus iespaidus atstāja arī Saules muzejs kurā ļāva pašiem sakrāsot savu ģipša sauli un Jūgendstila muzejs, kurš mūs pārsteidza ar savu vienkāršību un ģenialitāti. Jūgendstila muzeja apmeklējuma laikā mans jau tā minimalistiski tendēts prāts ieguva jaunu definīciju vārdam "Mājas". Vasaru vēlējāmies noslēgt ar Dauderu apmeklējumu, kur mūs aicināja muzeja iemītniece mūsu nelielā velobraucienā apkārt Ķīšezeram, taču tas beidzās tikai ar Aldara torņa apskatīšanu, jo tur notika kāzas kuras it nemaz nebija ieplānotas tajā dienā.

Pašlaik aiz log līst, apsveru ideju ar šodienu beigt savu velosezonu kura man aprobežojās ar diviem velo-orientēšanās pasākumiem un vairākiem mazsvarīgiem velobraucieniem, piemēram, apkārt Ķīšezeram, kura treku diemžēl nevarēju saglabāt. Šeit būs divi smuki treki, pirmais ir šeit no mūsu komandas vienas puses (es un Briedis) nakts veloeventā "Mežoņparkā", otrais ir parasts izbrauciens ar ko sākās visa necilā velosezona:
Velo tūre "Ķengarags - Ķekava - Rāmava - Mežciems" 19.05.2010 at EveryTrail


Plan your trips with EveryTrail Mobile Travel Guides

Tāda nu bija mūsu vasara. Cerams, ka viss vēl sekos un mūsu piedzīvojumi tikai un vienīgi turpināsies! Ceram, ka ari turpmāk sanāks kūdīt cilvēkus uz trakiem piedzīvojumiem

Triecientējkarotes «Barona Mantojuma» atskaite

Mūsu Barona Mantojums sakās jau 31. Jūlija pusnaktī, kad uz mūsu karaliskajiem apartamentiem Kuldīgā atbrauca elites grupas komanda «Pilnīgs kosmoss». «Pilnīgs kosmoss» biedri Jānis un Maija laipni apmainījās ar mums pieredzē un dažiem jokiem. Tika sarunāts arī aizvest no rīta uz starta vietu. Tā nu devāmies gulēt divos naktī lai atkal pamostos sešos un dotos ar viņiem uz pasākuma norises vietu.

Starta vietā mēs bijām pirmie Sporta klases cilvēki, visas nevajadzīgās mantas atstājām kosmosa mašīnā un devāmies reģistrēties. Pie reģistrācijas mums iedeva trīs numuriņus ar komandas nosaukumu "riecienkarote", nācās iet un mainīt numuriņus, jo tas nu pavisam nav mūsu komanda. Varbūt notika kāda nesaprašanās. Varbūt tā ir mūsu attāli radniecīga komanda par kuru mēs nezinām. Varbūt vienkārši sajauca. Diemžēl nē.. numuriņu drukātāja nepareizi izzīda mūsu komandas nosaukumu.. nekas, laipnās sievietes pie reģistrācijas vietas piezīmēja klāt "T" burtiņu un nosaukuma vidū uzzīmēja tēju, lūk še pa labi ir pieradījums ka par mūsu komandas nosaukumu izņirgājās.. Mūsu viesorientieriste Dace, šķiet, līdz beigām nemaz nepamanīja nosaukuma dīvainību.

Startā vajadzēja atrast 8 kartes fragmentus, šeit mēs sadalījāmies - Jānis gāja vienu loku, es ar Daci otru. Viss negāja tik jestri kā vēlējāmies, skrējām cauri visam purvainam mežam un gravjiem meklēdami maisus ar uzlīmēm-fragmentiem. Kājas jau tagad bija ievērojami mitras, taču tas netraucēja mums skriet un nepaklupt. Vienīgās aizķeršanās mums radīja 5. punkts kur nepareizi noorientējamies un aizgājām pretējā virzienā un Jānis bija pazaudējis vienu kartes fragmentu, kuru mums pēcāk uzzīmēja kartē. Mobilā tīkla pārklājuma praktiskās neesamības dēļ  nācās arī daudz komandas laist pa priekšu mums, jo komandas daļas vairs nebija sameklējamas. Šeit mēs daudz laika zaudējām.

konkurenti

Beidzot tikuši pie gumijas laivas ar lielu entuziasmu devāmies 14km laivu brauciena pa Abavas upi. Kādam komandas biedram tā bija senu atmiņu un iemaņu atsaukšana atmiņā, man tā bija jauna pieredze un jaunas mācības. Ļoti ilgi  nācās atrasties laivas vidū, kur airēšana atņem daudz vairāk enerģijas neka aizmugurē. Airētāji bijām mēs ar Jāni, kamēr Dace bija asistents it visā un orientieris. Pa ceļam savācam gandrīz visus kontrolpunktus, kāds bija oficiāli nozudis, kādu neatradām, kāds tika paslēpts tik cītīgi ka bija loti apgrūtināta piekļuve. Interesantākais, protams, bija speciāluzdevumu (tālāk SU) veikšana. Pirmajā specuzdevumā mēs ieradāmies jau aiz vienas citas komandas laivas, kuri jau bija skrējuši kalna augšā, kur nezināmu iemeslu mudināti apstājās padiskutēt, tiem smuki pacirtām garām. Ilgi mēģinājām saprast ko cilvēki vēlas no mums lai mēs izdarītu kalna augšā ar 3 trubām un vairākām dažādu izmēru riepām. Šis uzdevums tika veikts ļoti ātri pēc tam kad iebraucam loģikā. Bija vairākas riepas jāpārstiepj tā lai neviena riepa nebūtu rokās un lielāka riepa nevarēja atrasties uz mazākas riepas, beigas tai visai konstrukcijai bija jāveido piramīda. Tad sekoja skrējiens uz laivu un airēšana pretī nākamajiem punktiem, kamēr diskutētāji krāmēja riepas.

2. SU bija diezgan liela aizķeršanās, jo organizatoru vainas pēc, tur jau pirms mums bija vismaz 7 laivas gan Sporta, gan Tautas grupās. Šeit starp trīs kokiem tika novilkta trose V veidā pa kuru komandas biedriem vajadzēja noiet turoties vienam pie otra 3 minūtēs, kuru mums neieskaitīja, diemžēl. Turpat blakām bija arī otrs uzdevums kuru nācās gaidīt diezgan ilgi. Starp vairākiem kokiem loku lokiem savīts striķis ar metāla gredzeniem un šī uzdevuma mērķis bija savienot visus trīs komandas biedrus un ieķēdēt lielajā tīklā kurs gāja caur un ap kokiem, metala rinķiem, uz augstumiem un lejām..


3. SU bija ļoti viegls kuru mēs izpildījām ļoti ātri. Starp kokiem bija uztaisīts striķu tiltiņš ar koka dēļiem. Pamanījām ka nodauzītas kājas nav tikai mūsu komandas šortu īpašnieku zīmols, diezgan daudz meitenes šortos savas daiļās kājas nodauzīja zili-zaļas, saskrāpēja un izmocīja visur kur tas ir iespējams. Svārki uz atlikušo vasaru nu ir liegti. 4. SU gan nešķita tik viegls. Tika dotas bigfuta kājas - plakanas koka kājas ar iešļūceņveidīgajiem striķiem kurus bija jātur un nācās izstaigāt apli visai komandai pēc kārtas ar tādiem. Tālāk sekoja trīs plastmasa kastes, šķēršļa ideja bija kāpt uz priekšu pa kastēm - viena kaste tika pārvietota no aizmugures uz priekšu kamēr trīs komandas biedri stāv uz pārejam divām. Visgrūtak bija lidojošo šķīvju trāpīšana dzelzs riņķī un telts celšana, kuras mums ļoti negribēja ieskaitīt.


Pēdējais SU laivu posma bija ļoti interesants - trīs mieti iesprausti zemē, katram uz tiem gala ir "acs" kurā ir ievērpts striķis, visi trīs striķi ir savienoti vidū ar āķi ar kura palīdzību vajadzēja pacelt koka lādi. Kā mums teica spēles tiesneši - "Jūs esat pirmie kuri izpildīja šo uzdevumu bez runāšanas!" Tā tiešām varētu būt, komanda pēc visiem šiem pārbaudījumiem  strādāja kā pulkstenis. Tālāk gan neveicas tik labi, bija iestājies pagrimums. Kas peldus, kas laivojot tika līdz galam un uzsāka kāju posmu.


1. kāju posma SU mums netika ieskaitīts - 3 minūšu laikā vajadzēja vienam komandas biedram ķēdēties klāt pie drošības jostām uz koka un kāpt uz alus kastēm saliktam zem sevis, kuras pats saliek, otrajam komandas biedram bija jādod kastes uz augšu pirmajam komandas biedram. Mums bija palikusi tikai viena kaste ko uzlikt, taču visa konstrukcija nogāzās zemē.

Pēdējais SU arī obligātais pielika punktu visam manām cerībām iztikt vien ar slapjam kājām. Bija jāpeld pāri upei. Viss nepieciešamais tika iedots Tautas klases censoņiem lai nesamirkst tas kam nav jāsamirkst un ar visam drēbēm un apaviem devāmies peldēt pāri. Man kā nepeldētājam bija iestājies neliels šoks par paveikto, kad attapos nez kādā veidā upes otrā krastā. Nelokamais tiesnesis lika braukt ar trosi atpakaļ uz citu krastu un peldēt atpakaļ otrreiz, kas ari tika izpildīts.


Beigās sekoja lepnuma pilns skrējiens līdz finišam atzīmēties ka vismaz veicam visu pārbaudījumu..


Uz vietas ļāva arī paēst un noskatīties saulrieta pēdējo gaismu.
Šajās sacensībās mēs iemācījāmies, ka šāda veida sacensībās:

• galvenais ir paņemt punktus un ātri izpildīt uzdevumus;
• iekļauties sacensībām atvēlētajā laikā;
• jāorganizē pasākumi tā, lai vienai komandai nebūtu jāgaida otra;
• uz tādām sacensībām vienmēr jāiet ar garam biksēm;
• ja komanda dalās, vienmēr jāizlemj kur tikties pēc uzdevuma izpildes un gaidīt komandas biedrus, nevis skriet pa iespējamām viņa atrašanas vietām.

Jā, mēs nefinišējam ne pirmie, ne pat pirmie no zaudētajiem. bet mēs finišējām un priekš pirmās reizes ar to pilnīgi pietiek. Nezinām kādā vietā pēc punktiem esam atnākuši, un diez vai ka mūs tas ļoti uztrauc. Mēs pavadījām laiku labi, jautrība samaisīta kopā ar lielisku piedzīvojumu un labu kompāniju sita diezgan augstu vilni un tas tač` arī bija tas dēļ kā mēs devāmies uz šīm sacensībām.. :)

Dodamies pretī pēdējiem punktiem un pēdējiem SU

Triecientējkarote (X) Barona Mantojums

"Būt otrajam nozīmē būt pirmajam no tiem kuri zaudēja"
/F-1 pilots Airtons Senna

Triecientējkarotes augšāmcelšanās ir sākusies! Pagājušo gadu komanda Triecientejkarote testa rezīmā gāja no Rīgas uz Mangaļsalu līdz Carnikavai un Garkalnei, cauri Malpilij uz Skrīveriem un mūsu gājiens beidzas diezgan veiksmigi un patīkams skita viss ceļš. Šoreiz komanda Triecientējkarote (Tālāk TTK) citā sastāva dosies piedzīvojumu-sacensībās "Barona Mantojums".

Barona Mantojums ir piedzīvojuma sacensības notiek jau piekto reizi un pulcē ap sevi pilngadīgus piedzīvojumu meklētājus no visas Latvijas. Mēs dalību pieteicam Sporta klase kurai būs jāmēro 14km ar laivu un 8km ar kājām. Visa Leģenda zemāk:

Līgatnes alā, kad pavasarī, mātes dabas nežēlībā krita visas komandas, vienīga izdzīvojušā komanda atrada Barona lādi, kas tomēr izrādījās bez zelta...
Bet nevajag saskumt, tajā bija norādes un leģenda par īsto Zelta atrašanās vietu Ventas un Abavas krastos. Vietējie izlūki  jau sūta ziņas, ka ir redzējuši Baronu klejojam pa šo upju krastiem un it kā slēpjot savus dārgumus.  Lai gan Barons ir tik izmanīgs, ka neviens īsti nav redzējis, kurā vietā zelts ir noslēpts, ir skaidri saglabājušās kartes kur redzamas norādes par to atrašanos vietu. Barons ir atsūtījis karti ar leģendām, lai varētu braukt, kuģot un skriet pa viņa iemītajām takām Ventas un Abavas krastos līdz atradīsim paslēpto lādi ar dārgumiem.

Komanda šoreiz būs es kā Kaspars, Briedis ka Jānis un viesorientētaja Dace kuru atradām Barona Mantojuma forumā lai aizpildītu lieku vietu komandas sastāvā. Sakumā doma bija ņemt Kārumnieku, taču tas pašlaik aizbraucis specuzdevumā uz Zvērā festu un mums asistēt nevarēs, taču aicināja citā kompānija doties kāda cita sirojuma kurs ir pavisam cits stāsts.

Mūsu mērķis šoreiz nebūs īsāku un garāku maršrutu veikšana un savu spēku noteikšana (tas ir +/- zināms), šoreiz mēs salīdzināsim mūsu spēkus ar sporta entuziastiem. iepriekš spēki tika salīdzināti tikai ar slēpņotajiem par kuru nodarbēm var tikai minēt.

Piektdienas vakarā dodamies uz Kuldīgu, izguļamies un agri no rīta dodamies uz sacensību starta vietu. Pirmās dienas (31. datuma / sestdienas) sacensību notikumu risinajums būs skatāms jau tās pašas dienas vakarā, ja nogurums neņems virsroku, tacu jebkura gadījuma 1. datuma vakara vai 2. datuma rīta tiks uzdrukāta atskaite un gūtie iespaidi, ka ari tiks ieliktas tematiskas bildes no pasakuma un pēc viņa.

Aizsardzība karstā laikā

"Svelmainais karstums cilvēkiem liek rīkoties neadekvāti – dedzināt kūlu, šaut uz trolejbusu, spārdīt sintezatoru Rīgas centrā un tamlīdzīgi."

Laikam liela daļa Latvijas iedzīvotaju jau pamanīja, ka āra kļūst neciešami karsts un indivīdi sāk rikoties neadekvāti, dienā daudzi desmiti cilvēku tiek slimnīcā ar saules dūrienu, jo nespēj, nezin vai nevēlas pasargāties no karstuma. Pēdējiem palīdzēt nevaram, taču pirmiem diviem var nedaudz pateikt priekšā.

Saules dūriens tiek iegūts kad cilvēks nespēj aizsargāties vai patverties no karstuma, tādējādi liekot ķermenim pārkarst līdz brīdim kamēr ķermeņa aizsargmehānismi ar to vairs netiek galā un cilvēkam sāk parādīties dažādi saules dūriena simptomi, tādi kā karsta un sausa āda, ātrs un vājš pulss, zaudēts "vēsais prāts" un zaudēta samaņa, vemšana, pietūkušas lūpas, paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassapes, reiboņa. Saules dūriens parasti piemeklē gados jaunus un vecus cilvēkus, cilvēkus kam ir problēmas ar sirdi un asinsriti, vājus cilvēkus.

Lai novērstu saules dūrienu ir jādzer daudz ūdens, ir jābūt dabiska, elpojoša materiāla apģērbam kurš neuztur siltumu, kā ari galvassega ir obligāts pasākums, nedrīkst atrasties āra no 9:00 - 12:00 jo tad saules ultravioleto staru ietekme ir visspēcīgākā uz cilvēka organismu, un nevēlama arī atrašanās dienas karstākajā laikā -  no 13:00 - 15:00 karstās vietas, piemēram, pludmale.

Ja tomēr cilvēks ir zaudējis samaņu vai vairs nav spējīgs pārvietoties pats, tad nekavējoties ir jāsauc atrā mediciniskā palidzība. Ir jāatceras, ka siltuma dūriens var būt nāvējošs, tāpēc ir vairaki pasākumi kurus vajag veikt lai izglābtu., vai vismaz nepasliktinatu cietošā stāvokli.

Pats svarīgākais ir pārvietot cietušo uz vēsāku vietu, ēnā vai ūdenī (ar pēdējo ir jābūt uzmanīgam) un, ja ir pieejams jebkāda veida ūdens, tad labākais ko var darīt cietušā labā ir samitrināt drēbes gabalu ar vēsu ūdeni un aptīt to ap cietušā galvu un kaklu lai cietušais atvēsinās, taču jāatstāj ūdens arī dzeršanai, izģērbt cietušā vidukli un kajas (krekls, apavi), vēdinat cietušo. Ja ir nepieciesams - rikoties  pēc ABC shēmas.

Visādi var gadīties un visam ir jabut gatavam, taču mēs iesakām izvairīties  no fiziskām aktivitatēm lidz vēsakam laikam, strauji necelties  vertikala pōzā, dzert daudz udens un neizturēties vienaldzīgi pret līdzcilvēkiem.

Siguldas dzīvā daba

"Brīvā daba nav greznība, bet gan cilvēka gara nepieciešamība"
/Edvards Abbeis

Šoziem biju Siguldā pastaigājies pa kalniem un neskaitāmām siguldas terpītēm uz Krimuldas pilsdrupām, Gūtmaņalu, Pēteralu, izstaigājis pilsētas centru, bijis uzrāpies pa slideno sniegu uz vairākiem Siguldas kalniem, no kuriem man visvairāk palika atmiņā Paradīzes kalns. Tajā dienā es sev apsolījos atgriezties atpakaļ vasarā, ko šodien arī veiksmīgi piepildīju.

Diezgan lēti - 3.80Ls

Diena iesākās pavisam mierīgi ar brokastu ieturēšanu Siguldas tirgū kafejnīcā ar nosaukumu "Pikniks". Jāsaka, ka porcija bija tik tiešām king size, jo nabaga cilvēkam uzliek tā ka maz neliekas. Nolēmām neriskēt un sadalījām visu pēc studentu modei - makaroni palika makaronu cienītājam, man tika piešķirta zupa, saldais ēdiens palika uz izvēli, kā arī tika paņemts viens alus tikai slāpju remdēšanas nolūkos. Beigās katrs no mums bija pieēdies tā kā nekad agrāk no vienas porcijas puses. Kā mums pastāstīja viesmīle - vienu viņu "Dienas porciju" var notiesāt tikai divi cilvēki - strādnieki.

Pēc divriteņa izīrēšanas tuvākajā velo nomā un palīdzēšanas kādai jaunietei kura nokrita braucot ar divriteni pa kalnu un diezgan drausmīgi nobrāžot rokas, kājas, vēderu un seju, devāmies no kalna lejup, kur iepriekš divriteni nesavaldīja meitene, aizripinājāmies līdz Turaidai, kur noprikām kvasu, apdomājām tālāko rīcības plānu un devāmies ceļā.

Tā kā jau bijām nosvīduši un noguruši no mīšanās ar pilnu vēderu uz dažadiem slīpumiem, devāmies tieši zem tilta kur plūst Gauja. Mazliet apmazgājāmies, novērojām uzjautrinošu skatu kā aiz sarkanas gumijas laivas rindā viens aiz otra peld pīlēni. Drīz vien tie pievienojās arī mums un parādīja to, ka ar cilvēkiem ne viņi, ne viņu senči nav īpaši bieži saskārušies un pavisam nemaz nebaidās no lielajiem cilvēkiem.

Nākamais objekts kurš mums atradās must-see sarakstā bija "Ķeizara krēsls". Ceļš līdz viņam bija vienkārši fantastisk - mēs ar divriteņiem traucāmies pa kalniem un lejām, caur mežiem un vairākiem koka tiltiem virs strautiņa - tik asas izjūtas, kā traukties pa 1 - 1.5m platu koka tiltu bez margām ar diezgan vērā ņemamu ātrumu, dabā netika izjustas vēl nekad agrāk. Protams, visam savas beigas un pienāca laiks ar divriteni uz pleca pievarēt Siguldas slavenās trepītes no pašas apakšas līdz pat pašai augšai, kur cēli stāvēja Ķeizarkrēsls. Kāpšanas procesā odi un dunduri kļuva par mana ķermeņa neatņemamu sastāvdaļu, līdzigu kā sejas apmatojums - tikko tu no tā tiec vaļā, tas jau uzreiz nemanāmi ir klāt no jauna. Šo kukaiņu izdvestā skaņa ļoti veiksmīgi integrējās galvā un kļuva par tikpat pašsaprotamu lietu kā domas. Uzrāpjoties augšā apsēdos pašā pirmajā vietā ko manīju - Ķeizarkrēslā un skats kuru ieraudziju no šī krēsla ir tik skaists un aizraujošs, ka pat dunduru kodumi vairs nenieza, kāju nogurums škita kā nenogurstošs hidrauliskais mehānisms dīgstāvē, dunduru mugursoma bija kā spārni kas ceļ gaisā..

Sagaidot savu celabiedru, nolēmām aizstaigāt līdz Lorupes tiltam līdz Lorupes tunelim. Ceļā uz mūsu mērķi Briedis paguva sabojāt savu divriteni - atlika tikai ripot līdz tiltam. Netālu no tilta mežā tika atstāti divriteņi pie krūmiem kur neviens neredz, saslēdzam tos savā starpā ar divām drošības ierīcēm un katrs paņēma vienu atslēgu, kā holivudas bankās, un tad sākās mūsu tik kārotais dabas baudījums.

Mežs mūs sagaidīja neīpaši viesmīlīgi (vai arī mēs izvēlējāmies piedzīvojumiem bagātāko ceļu) un mums nekas cits neatlika kā izbaudīt visas meža klāstā esošas izjūtas un pārvarēt visus tā sagatavotos šķēršļus. Sākumā bija lapu koki, kuri, man kā nepotētam cilvēkam iedvesa lielas šausmas. Pa ceļam tika pārvarēti arī daži kritušie koki un uzmanīgi apgājām apkārt zvēru alas. Jo tuvāk mēs bijām mūsu mērķim, jo šķēršļi kļuva aizviengrūtāki - sākās sauso skujkoku mežs, jo dziļāk iekšā - jo biezaks un necaurejamāks. Tur arī parādījās pirmie skrāpējumi. Starp visu to atradām arī mazas stirnas galvaskausu, kurš atradās pie egles saknēm, to mēs pārvietojām uz netālu esoša celma. Pat tādā mežā bija vietas kur varēja manīt cilvēka nozāģētos kokus. Pēc eglēm sekoja diezgan riebīgi mazi kociņi ar daudz lielām lapām, kuras neļāva saskatīt kur gan tiek sperta kāja un bieži tika uzkāpts kādam slidenam, apgāztam kokam, taču tas drīz beidzās un mūsu priekšā paverās meža skaistums visā tā krāšņumā. Mēs atradāmies kalna pakājē, no kura nule nokāpuši, un mums priekšā bija sekla upīte, kurai pāri pārgāzās pāris koki, kreisajā pusē bija ļoti augsta nogāze, kuras galotnē bija varenas vecās priedes kurām puse sakņu pārkārās pāri nogāzei, kā teikt, ar vienu kāju kapā, un ir gatavas kuru katru mirkli sekot saviem bijušajiem kaimiņiem lejā. Sķērsojot upīti un nelielu saliņu, nonācam līdz saliņas otram krastam, kur tādā pašā veidā bija sagāzies cits koks, kas, protams, tika izmantots kā tilts uz stāvo kalnu, kur, nu jau 100m attālumā atradās mūsu tunelis.

Tuneļa konstrukcija ir diezgan interesanta - virs tā turpinās milzīgs kalns ar veciem kokiem, tunelī ir diezgan sekls, vidū ir nepatīkami akmeņi un bedres zem kājām. Tuneļa sienas ir taisītas no tiem ašiem milzu akmeņiem kurus izmantoja pils celtniecibā, kaut ari no ārpuses tunelis izskatās pēc padomju betona lējuma. Tur kur beidzas betons, tur sākas akmeņi zem kājām, vecas sienas un ļoti augsti griesti, kuri bija par pamatu manām neapstiprinātam cerībām ka es ieraudzīšu sikspārņus. Par sikspārņiem lika domā netālu esošais Lorupes tilts, kura apkārtnē mājo sikspārņi.

Atpakaļceļā mums aptrūkās laiks, tāpēc arī es steigšus devos vienatnē uz Siguldu atdot izīrēto kalnu divriteni un sprintēt atpakaļ uz vilcienu. Patīkams ir fakts, ka Siguldas iedzīvotāji ir daudz pieklājīgāki, pretīmnākošāki un saprotošāki par Rīgas iedzīvotājiem. Tā lika man domāt vairāki Siguldas iedzīvotāji kuri man palīdzēja atrast tuvāko man interesējošu bankomātu un sieviete kurai man bija jāatdod divritenis. Man pietrūka lats par nomu, taču sieviete uzsmaidīja un ļāva doties prom.

Noteikti būs jāatrgiežas pilsētā kurā cilvēki izgudroja kalnus un romantiku!

«Kas jāievēro ikvienam dzimtenes ceļiniekam»

Izraksts no K. Vanaga grāmatas «Ceļvedis pa dzimto zemi» 1. daļas "Vidzeme un Latgale" (Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļas izdevums 1937).

Cēls un skaists ir tūrisma sports, tādēļ dzimtenes apceļotājam visur jāuzvedas tā, lai pret tūristiem sajustu cienību. Noželojami ir tie, kas saka, ka ceļojumā ievērot pieklājību nozīmē sagādāt sev neērtības. Tie nav tūristi, kas ceļojot atstājuši mājās pieklājību un smalkjūtību, iedomājoties, ka svešā malā neviens viņu nepazīs. Pieklājība jāievēro nevien darbos un vārdos, bet arī apģērbā. Cienījiet savus ceļa biedrus un ikvienu cilvēku kā dzelzceļa vagonā, tā tūristu apmetnē, mežā vai klājā laukā. Esiet nopietni visās lietās, vienmēr apdomīgi ar jokiem un asprātībām.


Savās tūristu gaitās vienmēr esiet vienkārši, laipni un sirsnīgi. Sarunās lietojiet vienkāršo, lauku ļaužu valodu, bez salonu stila un pārgudriem svešvārdiem. Netaktiski ar vietējiem iedzivotājiem runāt izloksnē, ja to pats pamatigi nepārvalda. Cienījiet un ievērojiet vietējos tikumus un ieražas. Nekritizējiet un nezobojiet citu uzvešanos, apģērbu, valodu un ēdienu. Augsti cienījiet viesmīlību. Lauku apmetnēs uzvedieties tā, kā jūs vēlētos, lai jūsu mājā uzvedas lūgtie ciemiņi. Vienmēr esiet pats savs kalps. Papīru, olu čaumalas, pudeles, papirosu kārbiņas u. tml. nedaiļo apkārtni, tādēļ neizmētājiet tos meža, ceļā un laukā.

Nestaigājiet pa jaunaudzem. Klusumu meža. Saudzējiet dabas bagātibas, ziedus un augus. Iežu, tiltu, zolu, atpūtas nojumu vietu u. t. t. ir izskaužama vieglprātība. Neaiztieciet dzīvniekus. Respektējiet iežogojumus, izvilktas stiepules, barjēras, u. c. ierobežojumus.

Ceļojot pa dzimto zemi, aizmirstiet savas dienesta lietas un ikdienas rūpes. Neprasat, lai visur būtu tā, kā pie jums mājās. Apmierinaties ar lauku apstākļiem, kādi tie ir. kaistā daba, siltā saule un veselīgais gaiss jāuzņem ar mēru: nav jācenšas pēc rekordiem kilometru veikšanā, apsauļošanās ilgumā un peldēšanā.

Visur un vienmēr ceļojiet nevis atpūtas vai izklaidēšanās nolūkā, bet lai kautko mācītos, redzētu un saprastu, lai no ceļojuma iegūtu ne tikai skats, bet arī gars, sirds un prāts.

Par divriteņiem un Rīgu

Divritenis ar vien straujāk iegūst popularitāti ne tikai lielākajās pasaules pilsētās, kur riteņbrauceju ērtībām tika ierīkoti vairāki veloceliņi, bet arī tepat pie mums Rīgā! Ir pat ļoti lielas izredzes, ka Rīga būs sarakstā kopā ar tadam divriteņiem draudzīgajām pilsētām kā par divriteņu galvaspilsētu Eiropā uzskatīto - Amsterdamu, Portlendu (ASV), Kopenhāgenu (Dānija), San Francisko (ASV), Berlīni (Vācija), Barselonu (Spānija), Jūrmalu, Krāslavu, Cēsu un Valmieras rajonu (Latvija).

Pamats tā uzskatīt ir diezgan liels, jo pašlaik, lēnā garā, norit Brīvības ielas veloceliņa izbūve kurš stiepsies no Rīgas centra līdz Berģiem, kur tālāk gandrīz ērti varēs izbraukt uz veloceliņu gar Baltezeru uz Ādažiem. Jau tagad varam pateikt, ka piektdien (25. jūnijā) mūsu veiktais neliels vakara velobrauciens līdz Ādažiem cauri Juglai un atpakaļ problēmas tikpat ka neradīja - vienīgais kur tagad ir švakāka izbraukšana tā ceļa posmā ir pie Berģiem kur ceļš pārtop par šoseju, tur riteņbraucēji ir spiesti izbraukt uz šosejas, talāk jau ir patīkams gājēju un velobraucienu tilts starp lielveikalu DEPO un viesnīcu Berģi kurš eleganti pārtop par veloceliņu. Vietām pabeigtais veloceliņš uz Brīvības ielas izskatās daudzsološs - sestdienas vakara izbrauciena tika iemēģināti pabeigtie veloceliņa posmi no Vairoga ielas līdz Šmerļa ielai - par spīti daudzām šķērsielām un iebrauktuvēm kuras šķērso veloceliņš, nobrauciens ir ļoti elegants un vienmērīgs.

Pēc Rīgas domes Satiksmes departamenta mājaslapā var apskatīties jau esošos veloceliņus Rīgā, 2010. gadā tapšanas procesā esošos, nākotnē ieplānotos veloceliņus un potenciālos veloceliņus. Pa vienu "potenciālo veloceliņu" man sanāk diezgan biezi pārvietoties un varu droši teikt, ka viss kas tam trūkst lai sauktos par veloceliņu ir ceļa apzīmējumi.

Otrs pamats kurs liek domāt, ka Rīga vienu dienu var kļūt par divriteņiem draudzīgu pilsētu ir Rīdzinieku pieaugoša interese pret divriteņiem un Rīgas centieni piesaistīt jaunus tūristus. Jau pašlaik viens AirBaltic garadarbs uzsāk savu dzīvi Jūrmalā un no 30. junija arī Rīgā. Šim garadarbam nosaukums ir "Baltic Bike." Baltic Bike ideja ir līdzīgi kā Oslo un citās velosipēdiem draudzīgajās pilsētās izveidot maksas divriteņu nomu jebkuram interesentam.  Tiek plānots izveidot vairakas divriteņu novietnes Rīgas centrā un saistīt tās ar Jūrmalā jau esošajām Baltic Bike novietnēm. Vairak informācijas par Baltic Bike var iegūt oficiālajā tīmekļa vietne http://www.balticbike.lv/


Divritenis Rīgā nozīmē naudas ietaupīšanu, ātrāku pārvietošanos un sportiskākus cilvēkus. Personīgi es pazīstu cilvekus kuri ignorē sabiedrisko transportu un principa pēc izvēlas divriteņus. Tādi cilveki apgalvo ka no rīta ceļas vēlāk un ierodas uz darbu Rīgas centrā ātrak nekā ja brauktu ar mašīnu vai sabiedrisko transportu.

Es kā divriteņu amatieris domaju, ka tas viss varētu izdoties un izskatīties līdzīgi kā es novēroju Oslo pilsētā - cilvēki nekautrējas braukt ar divriteņiem, atrasties stacijā un veikalos ar tiem, ja tuvuma nav divritenu novietnes un tas nevienam problēmas nesagādā. Vienīgais kas gan tur ir diezgan ipaši izplatīts un Latvijā tas arī iegūs vispāeŗjo popularitāti - divriteņu daļu zagšana. Vismaz Oslo ielās varēja redzēt pieķēdētus rāmjus pie novietnes, vai tikai riteni. Daudziem trūka tikai sēdeklis. Par spīti visam - Norvēgijas iedzīvotaji pat uz nakti nekautrejas pieķēdēt savus divriteņus pie daudzstāvu dzīvokļa trepju margam un kokiem.

Vairak informācijas par divriteņu kustību:
Rīgas domes Satiksmes departamenta tīmekļa vietnē -> http://rdsd.lv;
"Velosepedistu vortālā" http://veloriga.lv/;

Norvēģija 3. diena - atklāsme

Ilgi nesanāca gulēt. Es atkal neaizmigu un manu ceļojuma biedru pamodināja sargs veclaicīgajā parādes formā, pateica "You can`t sleep in the Royal park." Nekas, devāmies pastaigāties apkārt paskatīties pilsētas nakts dzīvi.

Kaut arī tas ir nedēļas vidus, skanēja tikai viens no visiem klubiem kuriem gājām garām. Mūzika skanēja tāda pati ka visos vietējos lielveikalos, kafejnīcās un ieskrietuvēs - gan jauns gan vecs pops.

Kārtējo reizi paēdis, Briedis devās atpakaļ uz Royal Park pagulēt. Mūsu starpā radās domstarpības, jo es nevaru un negribu gulēt pilsētas apstākļos brīvdabā, tāpēc arī gāju aplūkot apkārtni vēlreiz.

Šaurākas un mazākas ielas bija ļoti klusas un vientuļas, tikpat kā pamestas ar elektromašīnām katrā malā, starp kurā iespiesti motorolleri un pie māju stūriem un kokiem pieslieti nepieķēdēti divriteņi. Uz rīta pusi jau sāka parādīties cilvēki, tai skaita arī senākā aroda pārstāves dažādās ādas krāsas un acu šķēluma ar visu savu pakalpojumu buķeti, pilnīgi ka centrāltirgū metas virsū ar dažādiem piedāvājumiem tiklīdz uzmet aci. Šoreiz mans mērķis bija Hildas minētā klintsaugša

Takas kuras ved uz Oslo austrumu puses augstāako kalnu pilsētā izrādījās pārāk vieglas lai es pa tām ietu, izvēlējos klinšainākās vietas starp priedēm. Kāpiens likās fantastisks, darbināju visas savas ekstremitātes lai tiktu līdz savam mērķim, vēl nepārtraukti runāja ūpji, kas deva fantastiskai sajūtai tās dabīgāko nokrāsu.

Skats no augšas bija fantastisks, kā jau Hilda minēja - tas ir fantastisks skats. Noelsies no kāpšanas skatījos pāri visai Oslo uz tālēm kur knapi manāmi citi kalni. Smagnēja mākoņainā sega pārklāja debesis, šķita ka gatavojas līt. Sajūtas iegūtas kalna augšā ir fascinējošas. Pašā augsā nav ko darīt - tur pļava, dažādi ceļi pa kuriem var tikt augšā un lejā.

Pēc sajūtu norimšanas devos atpakaļ uz Oslo pa vieglāko ceļu kā parasts tūrists. Kā Hilda teica, tagad tur notiek pilsētas austrumu daļās būvdarbi, tur būs ļoti moderns biznesa rajons ar dažām izklaides vietām. Būvdarbi tur rit pašā sparā jau no paša agrā rīta cilvēki rosās  pie iesāktiem topošiem debesskrāpjiem, tuneļiem klintīs tilšu balstiem un ceļiem.

Savu ceļabiedru parkā vairs nevarēju atrast veselas divas reizes. tur bija agrie parka apmeklētāji, skrienošas norvēģietes un afroamerikānis guļammaisā. Nācās skraidīt ap visu centralstaciju/autoostu un jautāt kādam vai nav redzējis digitālajā fotokamerā redzamo seju. Manu ceļabiedru [Džānis] izsauca pie infocentra arī pa visu autoostas teritoriju - nekā. Te pēkšņi atnāk īsziņa - Meet your friend Janis near the tiger in front of central station.  Izrādās ka mans nozudušais draugs bija meklējis mani kopš aptuveni tā paša laika (3h) apkārt parkam, kamēr es izēlējos pašu acīmredzamāko tikšanās punktu..

Stacijā iegādājāmies biļeti uz Rygge airport. Vilcieni viņiem tāpat ka mums ir gan jauni, gan veci. Mums tika ta iespēja tikt uz jauno vilcienu. Atšķirība no Latvijas, kur mūs krata nepārtraukti, Norvēģijas vilciena visā ceļā no Oslo līdz Rygge nemaz nekratīja - gluži pretēji - brauciens bija ļoti patīkams un mierīgs. No Rygge stacijas līdz pašai lidostai kursē ari bezmaksas autobuss. Patīkami, vismaz nav jāiet kājām un jutāmies ļoti patīkami par spīti 13LS vērtajai biļetei vilcienam.

Tā kā līdz lidmašīnai bija vel stunda - atļāvāmies līdzās citiem gaidītajiem pagulēt  uz lidostas priekšā esoša zālāja. Izskatās, ka Norvēģija nekādas dižās pludmales nav, jo diezgan daudz cilvēku sauļojās parkos, balkonos un zālājos, kas pavedināja mūs uz tādām domām.

Lidostā pie mūsu termināļa jau bija jūtama latviska gaisotne - daži cittautieši, vairākas latvietes un ōpis ar to pašu kompāniju ar kuru ielidoja līdz ar mums Norvēģijā. Sirmais piedzīvojumu meklētājs teica, ka līdz Oslo nav ticis, taču labi pavadīja laiku ar saviem ceļabiedriem pie vairākiem ezeriem dabā un pabrīnījās par mūsu stāstīto. Tiklīdz tika iekāpts lidmašīnā un pieķēdējies es zaudēju savu modrību un beidzot aizmigu. Mani pamodināja tikai lidmašīnas nosēšanās.

Autobusā no lidostas uz Rīgu bija loti nepatīkama gaisotne kuru radīja mūsu pašu georgija lentīšu vicinātāji. Tik tiešam "tvaika ielas" vērtie smiekli, mazsaturīgas runas ar bagātu lamuvārdu klāstu un 0.39 vērta alus korķu džinkstēšana skanēja nepārtraukti.

Rīgā aizgājām uz pirmo vietu kura ienāca prātā kur varētu skanēt laba mūzika, apkalpot skaistas sievietes un iedzert labu alu - Egle! Eglē šoreiz skanēja Dzelzs Vilks, kuram palīdzējām publiku uzkurināt, kas mums veiksmīgi sanāca, Egles darbinieces pret mums ir bijušas gādīgas, uzmanīgas un smaidošas gan kad tēlojam tūristus, gan lkad skaidra latviešu valodā pateicam, ka "dēļ tāda alus, mūzikas un sievietēm ir vērts pārcelties uz dzīvi Latvijā." Šoreiz nesmādējām tiešām lielisko Egles atmosfēru un izbaudījām visu ko vien piedāvāja. Eglē var gan paēst labi, gan iedzert labu alu pēc jebkuras garšas. Uz galda bija gan Užavnieks, gan Aldara Kviešu alus, Piebalgas Lux, Valmiermuižas gaišais filtrētais, taču vislielako uzmanību izpelnījās Madonas [Madonnaz] nefiltrētais alus! Noskatījušies visu koncertu secinājām, ka tik tiešam Rīga mums ir lielāka un daudz skaistāka par Oslo jebkur centrā, sievietes šaurākas un skaistākas, smaidīgākas, alus labāks un viss lētāks neka Norvēģijā, pateicamies pēdējai viesmīlei ar skūpstiem uz rokas un devāmies mājās.

Norvegija 2.diena - Oslo

Nakti ta ari nesanaca gulet. Briedis parsalis noguleja 2h ievistijies gulammaisa, es sildisanas nolukos apstaigaju Moss kalnaino pilsetu, biju skaistas vietas, loznaju pa klintim un trauceju tur gulosiem mazbudzeta turistiem. Mani fascineja majas kuras uzceltas tuvu viena pie otras uz stavam klintim. Mus sargaja ari vilks, ko atkalajam no rita taja pasa parka aiz hostela.

No pasa rita devamies talak uz tuvako DUS kur ieturejam brokastis un meginajam nokert kadu masinu kura varetu pakert lidzi uz Oslo. Tas izdevas tikai pec pusotras stundas.
Draudziga sieviete Hilda aizveda mus lidz Oslo, iedeva internetu,ar kura palidzibu saladejam jaunus GPX datus plaukstdatora, pastastija ka Norvegija stopetajus nenem, jo tiem slikta slava, bet mes izskatamies draudzigi. Interesantajai sievietei tika pieskirta balzama pudele. Helena apsolijas paradit nakts dzivi, apmainijamies numuriem, tacu prognozejam ka nezvanis.
Oslo mus sagaidija ar sauli, laimigiem cilvekiem un daudz pozitiviem iespaidiem. Oslo iedzivotaji izradijas ari tirigaki par Moss.

Tacu ne viss seit ir ka idille. Katra otra cela zime sabraukta, soferi par mums doma ka par aitu baru un dod celu, cenas ir vismaz 5 reizes augstakas. Sirojot pa pilsetu krustam skersam redzejam daudz skaistu udenskritumu, ka ari to par ko bridinaja Helena - narkomaniju. Slirces masveida tiek lietotas pie Centralas stacijas nemaz to neslepjot. Publicitates salidzinajumam Riga - ka pie Origo galvenas ieejas.. Par cilveku slaniem - pabijam ari ne tik labos rajonos, tur ir ari dazadi musulmani un cigani kuri tirgo narkotikas pa starptautiskam cenam un visi skatas uz tevi ka uz potencialu preci, nevis garamgajeju.


Ari seit ieverojam tendenci likt daudz dazadas struklakas katra pilsetas mala un beizi trapijas ari dazadas skulpturas veltitas rokam, kajam, pirkstiem, rozem, bebriem, bembijam, tiltam, dazadiem cilvekiem un pat dzivi pieminekli izradijas pat loti populari! Ceru, ka atgriezoties majas seitpat blakam varesu ielikt kadu pariti no spilgtakajiem objektiem!

Tika izbaudits ari iespejams musu dzives dargakais alus kauss kuru sauca par 'Aass' un kurs maksa ap 50 kronam kausa (~5Ls). Pecak viesmile piedavaja bezmaksas kafiju, jo bija zel laist zuduma. Protams, no ta neatteicamies.

Tagad tuvakie plani - padzit appipejusos igaunus no mums un likties uz auss lidz nepaliks auksti. Tad bus gaidama nakts dzives apskatisana.
Rit jau uz Rigu, ceru ka ieladesu dazas bildes ari!

Norvegija 1.diena - Benchmark

Viens naktī pēc Latvijas laika, pašlaik atrodamies uz ērta Benchmark, taisāmies gulet. Bet pastāstīšu visu no sākuma.

Izlidojām no Rīgas bez starpgadījumiem. Biju diezgan lielā apjukumā un panikā visa lidojuma laikāa - pirmajai reizei vienmēr jāpienāk. Jau Rygge lidostā attapāmies ka mūsu lolotais GPS pievīla mūs. Visi punkti izdzēsās. Labi ka kartes ir!
Nākamais - neveicās ar ceļa pievarēšanu, nolēmām sameklēt naktsmājas un paēst. Izrādījās ka abiem naktsmājas nav pa kabatai..izstaigājām apkārt pilsētai, izpētījām apkārtni. Tagad aiz hosteļa iekārtojāmies pilsātā Moss. Cilvēki pretimnākoši, iedeva siltu ūdeni lai pagatavojam Latvija pirktos roltonus. Šķiet ka viss izgāzās.

EDIT PĒC ATGRIEŠANĀS MĀJĀS: Pati pilsēta Moss ir neliels guļbūvju rajons. Pārsteidz visur esošās strūklakas un skulpturas ielu vidū. Atšķirībā no Rīgas, šeit netika manīts neviens jaunietis blandāmies uz ielas. Vienīgais mazliet iedzēris cilvēks kuru sastapām nakts melnumā sēdēja pie skulptūras - akmens svari.

Mūsu kļūdas:
*vairs nebrauksim uz dārgām valstīm;
*7 reizes pārbaudīsim pirms nogriezīsim;
*iekrāsim vairāk informacijas par maršruta objektiem kuri var noderēt

Rīt pec brokastim meginasim tikt uz Oslo. Tas bus jautri!

Vieglprātīgais geoceļojums uz Oslo

"Labam ceļotājam nav noteiktu merķu un nav apņēmies sasniegt savu galamērķi" /Laodzi

MMX sezona ir klāt un pirmais grandiozais piedzīvojums vairs nav aiz kalniem jāmeklē - Ryanair satriecošais piedāvājums aizlidot uz Skandināvu valstīm par smieklu naudu. Biļete uz abām pusēm izmaksāja mums 7LS un mēs ar Briedi esam apņēmusies apskatīt un izjust visu ko vien karaļa Haralda trešā dibinātā pilsēta Oslo spēj piedāvāt diviem latvju studentiem.

Sestdienas vakarā/naktī līdz pat pulksten trijiem, ievadījām OpenStreetMap Oslo kartes iekš GPS ierīces un ~dažus slēpņus kurus varētu paķert līdzās.
Ceļošana notiks izmantojot lidmašīnu - nokļūšanai uz Norvēģiju, tad ar auto stopiem līdz  Oslo un tad visu laiku jāpavada uz kājām.
Naktsmītnes pašlaik vēl nav atrastas, taču ceram to izdarīt ar CouchSurfing palīdzību.

Tā kā lidmašīnās ir diezgan lieli ierobežojumi ko drīkst un ko nedrīkst pārvadāt, nāksies iztikt bez daudziem ierastajiem palīglīdzekļiem, piemēram, nažiem, saspraudēm, zāģiem un citiem instrumentiem kuri ir neatņemama ceļojumu sastāvdaļa. Cerams, ka Norvēģijas galvaspilsētā nebūs vajadzības izmantot nazi.
Vēl  ir jāņem vērā somas izmērus kuri var būt par pamatu piemaksai  par bagāžu. Somas mēra pēc lieluma un smaguma, t.i. "Bagāžas izmērs līdzi ņemšanai salonā: 55cm x 40cm x 20cm, svars ne vairāk par 10kg." (avots)
Nevarēs iepirkties arī Duty Free zonā, jo iepirkumam ir vajadzība ietilpt iepriekš norādītajā somā. No šī visa izriet - vajadzēs ceļot pēc iespējas vieglāk. Vai visu salikt kabatās!
Mana ierastā soma kura ar mani ir ceļojusi it visur kur es esmu bijis iederas šajos kritērijos, tāpēc arī man nebūs jāuztraucas par iekļaušanos normās.

Ceru, ka es varēšu izveidot ceļojuma kopsavilkumus pa dienām, jo e-pasta nosūtīšana solās būt loti dārgs prieks. Kā jau ierasts, tas notiks izmantojot vecu, bojātu, taču izturīgu un vienmēr uzticamu Sony Ericsson k750i. Kā vienmēr - bez diakritiskajām zīmēm. Ceļojums notiks no 15.jūnija līdz 17. jūnija vakaram.

Iespaidi no alus tūres

Bija jūnija sākuma agrs rīts, rīta migla jau paklīdusi un trīs jaunieši ekipējušies ar tukšu taru kāpj vilciena Zemitāni - Valga un mūsu mērķis ir viens - alus.

Ilgi gaidītā pietura Brenguļi ir pienākusi un līdz ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem izkāpjam arā arī mēs. Viegla, svaiga gaisa aromāts sasniedz mūs, blakām atrodas biezs mežs dažādu koku, vietējie iedzīvotāji jau paklīduši kur nu kurš. Laikam jau svaigs gaiss apdullinājis alus ceļotājus un devāmies uz Ziemeļiem, kaut arī lielākā daļa skaidri atceras, ka karte bija jāiet ~kilometru uz Dienvidiem.. Sanāca mērot trīs reizes garāku ceļu nekā bija plānots.

Nonākuši pie Abulas alus darītavas, uzreiz tika apskatīta apkārtne un kādam paspruka joks - "He! Brenguļi sastāv tikai no alus darītavas, alus sētas un upes!" Visi draudzīgi pasmējās un taisnā ceļā devās iemalkot sevis iecienīto Abulas alus kausu (70 sant. kausā!).  Pēc viena notiesāta kausa konstatējam, ka laika vēl ir gana lai apskatītu visus Brenguļus, pagūsim arī piepildīt tukšo taru un lēnā gara aiziet līdz dzelzceļam.

Brenguļi tiesām izrādījās diezgan maza vieta - lauki apkārt, Alus darītava pati ar savu hidroelektrostaciju pie upes Abuls, krogu pretējā ceļā pusē, pašvaldība un veikals. Dīvaini likās arī kaķi kuri kliboja uz vienu priekšējo kāju. Konstatējot iepriekšminētos faktus, devāmies piepildīt tukšu taru un gājām uz necilās ķieģeļu dzelzceļa stacijas virzienu, nākamā pietura - Valmiera!

Valmiera mūs pārsteidza ar savu kārtību - pa malām nemētājas Rīgai tik ierastie sadzīvisko atkritumi maisi un to saturs, zālīte smuki apfrizēta kur vien paskaties, ļoti bieži tika manītas arī Rīgā neredzētas ilietoto plastmasas pudeļu tvertnes. Centrā pie Gaujas smuki izstādīts uzraksts "Valmiera", kuru, diemzel, neizdevās iemūžināt bildēs.

Galvenais mūsu uzdevums Valmierā bija tikt uz Valmiermuižu kur tagad ražo Valmiermuižas alu, taču pa ceļam bija diezgan daudz laika, tāpēc arī devāmies apskatīties 13. g.s. Livonijas ordeņa pili, iespaidīgo Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcu, Dzirnavu ezeriņu visā tā krāšņumā un Ugunsdzēsēju tornīti, beigās nonācām tieši uz mūsu mērķi - Valmiermuižu.

Valmiermuižas vārtus nevarēja nepamanīt no attāluma, Pļavā uzceltie akmens stabi pie kuriem klāt piestiprināti vārti, tikpat vareni ka  paši vārtu stabi. Valmiermuižas alus darītava atradās tieši pa kreisi no vareno vārtu ieejas.  Ekskursijas vadītāja nebija pārsteigta, ka tikai trīs no plānotajiem astoņiem cilvēkiem ieradās un ar lielu entuziasmu nesteidzīgi novadīja ekskursiju, parādīja kā var atšķirties mieži pēc garšas un kāpēc alus ir vainu tumšāks, vai g gaišāks, izstāstīja visu visos sīkumos ka top Valmiermuižas alus no pašas ingredientu piegādāšanas līdz pat konveijeram kur tiek pildīts alus un līmēta etiķete. Ekskursijas beigās mums tika iespēja arī izbaudīt Valmiermuižas alus veidus, pagaidām tikai divus - gaišo filtrēto un gaišo nefiltrēto. "Ja būtu ieradušies nedēļu vēlāk - tiktu arī tumšais.."  sacīja ekskursijas vadītāja. Malkojot alu un oriģinālās alus uzkodas mums tika pastāstīts ari par pasu Valmiermuižu, tās vēsturi, tagadējām ekskursijām un ekskursantiem. Mūsu apmierinātībai nebija robežu!

Laiks gāja un mums nācās doties no viesmīlīgās Valmiermuižas uz vilcienu uz Rīgu. Diemžēl neizdevās apmeklēt arī Gaujas stāvos krastus.

Šajā ekskursijā ieguvu zināšanas kuras var būt noderīgas, piemēram:

• vienmēr jāiekasē nauda no ekskursijas dalībniekiem kādu laiku pirms ekskursijas, savādak var gadīties ka lielākā daļa nespēj tikt un par to pazino tikai pēdējā brīdī;
• vienmēr līdzi jābūt kompasam. Pat ja atceras karti, kompass var noderēt virziena noteikšanā;
• ne viebnmēr vietējie iedzīvotāji dodas turpat kur ir nepieciesams ekskursijas dalībniekiem.