Triecientējkarotes «Barona Mantojuma» atskaite

Mūsu Barona Mantojums sakās jau 31. Jūlija pusnaktī, kad uz mūsu karaliskajiem apartamentiem Kuldīgā atbrauca elites grupas komanda «Pilnīgs kosmoss». «Pilnīgs kosmoss» biedri Jānis un Maija laipni apmainījās ar mums pieredzē un dažiem jokiem. Tika sarunāts arī aizvest no rīta uz starta vietu. Tā nu devāmies gulēt divos naktī lai atkal pamostos sešos un dotos ar viņiem uz pasākuma norises vietu.

Starta vietā mēs bijām pirmie Sporta klases cilvēki, visas nevajadzīgās mantas atstājām kosmosa mašīnā un devāmies reģistrēties. Pie reģistrācijas mums iedeva trīs numuriņus ar komandas nosaukumu "riecienkarote", nācās iet un mainīt numuriņus, jo tas nu pavisam nav mūsu komanda. Varbūt notika kāda nesaprašanās. Varbūt tā ir mūsu attāli radniecīga komanda par kuru mēs nezinām. Varbūt vienkārši sajauca. Diemžēl nē.. numuriņu drukātāja nepareizi izzīda mūsu komandas nosaukumu.. nekas, laipnās sievietes pie reģistrācijas vietas piezīmēja klāt "T" burtiņu un nosaukuma vidū uzzīmēja tēju, lūk še pa labi ir pieradījums ka par mūsu komandas nosaukumu izņirgājās.. Mūsu viesorientieriste Dace, šķiet, līdz beigām nemaz nepamanīja nosaukuma dīvainību.

Startā vajadzēja atrast 8 kartes fragmentus, šeit mēs sadalījāmies - Jānis gāja vienu loku, es ar Daci otru. Viss negāja tik jestri kā vēlējāmies, skrējām cauri visam purvainam mežam un gravjiem meklēdami maisus ar uzlīmēm-fragmentiem. Kājas jau tagad bija ievērojami mitras, taču tas netraucēja mums skriet un nepaklupt. Vienīgās aizķeršanās mums radīja 5. punkts kur nepareizi noorientējamies un aizgājām pretējā virzienā un Jānis bija pazaudējis vienu kartes fragmentu, kuru mums pēcāk uzzīmēja kartē. Mobilā tīkla pārklājuma praktiskās neesamības dēļ  nācās arī daudz komandas laist pa priekšu mums, jo komandas daļas vairs nebija sameklējamas. Šeit mēs daudz laika zaudējām.

konkurenti

Beidzot tikuši pie gumijas laivas ar lielu entuziasmu devāmies 14km laivu brauciena pa Abavas upi. Kādam komandas biedram tā bija senu atmiņu un iemaņu atsaukšana atmiņā, man tā bija jauna pieredze un jaunas mācības. Ļoti ilgi  nācās atrasties laivas vidū, kur airēšana atņem daudz vairāk enerģijas neka aizmugurē. Airētāji bijām mēs ar Jāni, kamēr Dace bija asistents it visā un orientieris. Pa ceļam savācam gandrīz visus kontrolpunktus, kāds bija oficiāli nozudis, kādu neatradām, kāds tika paslēpts tik cītīgi ka bija loti apgrūtināta piekļuve. Interesantākais, protams, bija speciāluzdevumu (tālāk SU) veikšana. Pirmajā specuzdevumā mēs ieradāmies jau aiz vienas citas komandas laivas, kuri jau bija skrējuši kalna augšā, kur nezināmu iemeslu mudināti apstājās padiskutēt, tiem smuki pacirtām garām. Ilgi mēģinājām saprast ko cilvēki vēlas no mums lai mēs izdarītu kalna augšā ar 3 trubām un vairākām dažādu izmēru riepām. Šis uzdevums tika veikts ļoti ātri pēc tam kad iebraucam loģikā. Bija vairākas riepas jāpārstiepj tā lai neviena riepa nebūtu rokās un lielāka riepa nevarēja atrasties uz mazākas riepas, beigas tai visai konstrukcijai bija jāveido piramīda. Tad sekoja skrējiens uz laivu un airēšana pretī nākamajiem punktiem, kamēr diskutētāji krāmēja riepas.

2. SU bija diezgan liela aizķeršanās, jo organizatoru vainas pēc, tur jau pirms mums bija vismaz 7 laivas gan Sporta, gan Tautas grupās. Šeit starp trīs kokiem tika novilkta trose V veidā pa kuru komandas biedriem vajadzēja noiet turoties vienam pie otra 3 minūtēs, kuru mums neieskaitīja, diemžēl. Turpat blakām bija arī otrs uzdevums kuru nācās gaidīt diezgan ilgi. Starp vairākiem kokiem loku lokiem savīts striķis ar metāla gredzeniem un šī uzdevuma mērķis bija savienot visus trīs komandas biedrus un ieķēdēt lielajā tīklā kurs gāja caur un ap kokiem, metala rinķiem, uz augstumiem un lejām..


3. SU bija ļoti viegls kuru mēs izpildījām ļoti ātri. Starp kokiem bija uztaisīts striķu tiltiņš ar koka dēļiem. Pamanījām ka nodauzītas kājas nav tikai mūsu komandas šortu īpašnieku zīmols, diezgan daudz meitenes šortos savas daiļās kājas nodauzīja zili-zaļas, saskrāpēja un izmocīja visur kur tas ir iespējams. Svārki uz atlikušo vasaru nu ir liegti. 4. SU gan nešķita tik viegls. Tika dotas bigfuta kājas - plakanas koka kājas ar iešļūceņveidīgajiem striķiem kurus bija jātur un nācās izstaigāt apli visai komandai pēc kārtas ar tādiem. Tālāk sekoja trīs plastmasa kastes, šķēršļa ideja bija kāpt uz priekšu pa kastēm - viena kaste tika pārvietota no aizmugures uz priekšu kamēr trīs komandas biedri stāv uz pārejam divām. Visgrūtak bija lidojošo šķīvju trāpīšana dzelzs riņķī un telts celšana, kuras mums ļoti negribēja ieskaitīt.


Pēdējais SU laivu posma bija ļoti interesants - trīs mieti iesprausti zemē, katram uz tiem gala ir "acs" kurā ir ievērpts striķis, visi trīs striķi ir savienoti vidū ar āķi ar kura palīdzību vajadzēja pacelt koka lādi. Kā mums teica spēles tiesneši - "Jūs esat pirmie kuri izpildīja šo uzdevumu bez runāšanas!" Tā tiešām varētu būt, komanda pēc visiem šiem pārbaudījumiem  strādāja kā pulkstenis. Tālāk gan neveicas tik labi, bija iestājies pagrimums. Kas peldus, kas laivojot tika līdz galam un uzsāka kāju posmu.


1. kāju posma SU mums netika ieskaitīts - 3 minūšu laikā vajadzēja vienam komandas biedram ķēdēties klāt pie drošības jostām uz koka un kāpt uz alus kastēm saliktam zem sevis, kuras pats saliek, otrajam komandas biedram bija jādod kastes uz augšu pirmajam komandas biedram. Mums bija palikusi tikai viena kaste ko uzlikt, taču visa konstrukcija nogāzās zemē.

Pēdējais SU arī obligātais pielika punktu visam manām cerībām iztikt vien ar slapjam kājām. Bija jāpeld pāri upei. Viss nepieciešamais tika iedots Tautas klases censoņiem lai nesamirkst tas kam nav jāsamirkst un ar visam drēbēm un apaviem devāmies peldēt pāri. Man kā nepeldētājam bija iestājies neliels šoks par paveikto, kad attapos nez kādā veidā upes otrā krastā. Nelokamais tiesnesis lika braukt ar trosi atpakaļ uz citu krastu un peldēt atpakaļ otrreiz, kas ari tika izpildīts.


Beigās sekoja lepnuma pilns skrējiens līdz finišam atzīmēties ka vismaz veicam visu pārbaudījumu..


Uz vietas ļāva arī paēst un noskatīties saulrieta pēdējo gaismu.
Šajās sacensībās mēs iemācījāmies, ka šāda veida sacensībās:

• galvenais ir paņemt punktus un ātri izpildīt uzdevumus;
• iekļauties sacensībām atvēlētajā laikā;
• jāorganizē pasākumi tā, lai vienai komandai nebūtu jāgaida otra;
• uz tādām sacensībām vienmēr jāiet ar garam biksēm;
• ja komanda dalās, vienmēr jāizlemj kur tikties pēc uzdevuma izpildes un gaidīt komandas biedrus, nevis skriet pa iespējamām viņa atrašanas vietām.

Jā, mēs nefinišējam ne pirmie, ne pat pirmie no zaudētajiem. bet mēs finišējām un priekš pirmās reizes ar to pilnīgi pietiek. Nezinām kādā vietā pēc punktiem esam atnākuši, un diez vai ka mūs tas ļoti uztrauc. Mēs pavadījām laiku labi, jautrība samaisīta kopā ar lielisku piedzīvojumu un labu kompāniju sita diezgan augstu vilni un tas tač` arī bija tas dēļ kā mēs devāmies uz šīm sacensībām.. :)

Dodamies pretī pēdējiem punktiem un pēdējiem SU