Norvēģija 3. diena - atklāsme

Ilgi nesanāca gulēt. Es atkal neaizmigu un manu ceļojuma biedru pamodināja sargs veclaicīgajā parādes formā, pateica "You can`t sleep in the Royal park." Nekas, devāmies pastaigāties apkārt paskatīties pilsētas nakts dzīvi.

Kaut arī tas ir nedēļas vidus, skanēja tikai viens no visiem klubiem kuriem gājām garām. Mūzika skanēja tāda pati ka visos vietējos lielveikalos, kafejnīcās un ieskrietuvēs - gan jauns gan vecs pops.

Kārtējo reizi paēdis, Briedis devās atpakaļ uz Royal Park pagulēt. Mūsu starpā radās domstarpības, jo es nevaru un negribu gulēt pilsētas apstākļos brīvdabā, tāpēc arī gāju aplūkot apkārtni vēlreiz.

Šaurākas un mazākas ielas bija ļoti klusas un vientuļas, tikpat kā pamestas ar elektromašīnām katrā malā, starp kurā iespiesti motorolleri un pie māju stūriem un kokiem pieslieti nepieķēdēti divriteņi. Uz rīta pusi jau sāka parādīties cilvēki, tai skaita arī senākā aroda pārstāves dažādās ādas krāsas un acu šķēluma ar visu savu pakalpojumu buķeti, pilnīgi ka centrāltirgū metas virsū ar dažādiem piedāvājumiem tiklīdz uzmet aci. Šoreiz mans mērķis bija Hildas minētā klintsaugša

Takas kuras ved uz Oslo austrumu puses augstāako kalnu pilsētā izrādījās pārāk vieglas lai es pa tām ietu, izvēlējos klinšainākās vietas starp priedēm. Kāpiens likās fantastisks, darbināju visas savas ekstremitātes lai tiktu līdz savam mērķim, vēl nepārtraukti runāja ūpji, kas deva fantastiskai sajūtai tās dabīgāko nokrāsu.

Skats no augšas bija fantastisks, kā jau Hilda minēja - tas ir fantastisks skats. Noelsies no kāpšanas skatījos pāri visai Oslo uz tālēm kur knapi manāmi citi kalni. Smagnēja mākoņainā sega pārklāja debesis, šķita ka gatavojas līt. Sajūtas iegūtas kalna augšā ir fascinējošas. Pašā augsā nav ko darīt - tur pļava, dažādi ceļi pa kuriem var tikt augšā un lejā.

Pēc sajūtu norimšanas devos atpakaļ uz Oslo pa vieglāko ceļu kā parasts tūrists. Kā Hilda teica, tagad tur notiek pilsētas austrumu daļās būvdarbi, tur būs ļoti moderns biznesa rajons ar dažām izklaides vietām. Būvdarbi tur rit pašā sparā jau no paša agrā rīta cilvēki rosās  pie iesāktiem topošiem debesskrāpjiem, tuneļiem klintīs tilšu balstiem un ceļiem.

Savu ceļabiedru parkā vairs nevarēju atrast veselas divas reizes. tur bija agrie parka apmeklētāji, skrienošas norvēģietes un afroamerikānis guļammaisā. Nācās skraidīt ap visu centralstaciju/autoostu un jautāt kādam vai nav redzējis digitālajā fotokamerā redzamo seju. Manu ceļabiedru [Džānis] izsauca pie infocentra arī pa visu autoostas teritoriju - nekā. Te pēkšņi atnāk īsziņa - Meet your friend Janis near the tiger in front of central station.  Izrādās ka mans nozudušais draugs bija meklējis mani kopš aptuveni tā paša laika (3h) apkārt parkam, kamēr es izēlējos pašu acīmredzamāko tikšanās punktu..

Stacijā iegādājāmies biļeti uz Rygge airport. Vilcieni viņiem tāpat ka mums ir gan jauni, gan veci. Mums tika ta iespēja tikt uz jauno vilcienu. Atšķirība no Latvijas, kur mūs krata nepārtraukti, Norvēģijas vilciena visā ceļā no Oslo līdz Rygge nemaz nekratīja - gluži pretēji - brauciens bija ļoti patīkams un mierīgs. No Rygge stacijas līdz pašai lidostai kursē ari bezmaksas autobuss. Patīkami, vismaz nav jāiet kājām un jutāmies ļoti patīkami par spīti 13LS vērtajai biļetei vilcienam.

Tā kā līdz lidmašīnai bija vel stunda - atļāvāmies līdzās citiem gaidītajiem pagulēt  uz lidostas priekšā esoša zālāja. Izskatās, ka Norvēģija nekādas dižās pludmales nav, jo diezgan daudz cilvēku sauļojās parkos, balkonos un zālājos, kas pavedināja mūs uz tādām domām.

Lidostā pie mūsu termināļa jau bija jūtama latviska gaisotne - daži cittautieši, vairākas latvietes un ōpis ar to pašu kompāniju ar kuru ielidoja līdz ar mums Norvēģijā. Sirmais piedzīvojumu meklētājs teica, ka līdz Oslo nav ticis, taču labi pavadīja laiku ar saviem ceļabiedriem pie vairākiem ezeriem dabā un pabrīnījās par mūsu stāstīto. Tiklīdz tika iekāpts lidmašīnā un pieķēdējies es zaudēju savu modrību un beidzot aizmigu. Mani pamodināja tikai lidmašīnas nosēšanās.

Autobusā no lidostas uz Rīgu bija loti nepatīkama gaisotne kuru radīja mūsu pašu georgija lentīšu vicinātāji. Tik tiešam "tvaika ielas" vērtie smiekli, mazsaturīgas runas ar bagātu lamuvārdu klāstu un 0.39 vērta alus korķu džinkstēšana skanēja nepārtraukti.

Rīgā aizgājām uz pirmo vietu kura ienāca prātā kur varētu skanēt laba mūzika, apkalpot skaistas sievietes un iedzert labu alu - Egle! Eglē šoreiz skanēja Dzelzs Vilks, kuram palīdzējām publiku uzkurināt, kas mums veiksmīgi sanāca, Egles darbinieces pret mums ir bijušas gādīgas, uzmanīgas un smaidošas gan kad tēlojam tūristus, gan lkad skaidra latviešu valodā pateicam, ka "dēļ tāda alus, mūzikas un sievietēm ir vērts pārcelties uz dzīvi Latvijā." Šoreiz nesmādējām tiešām lielisko Egles atmosfēru un izbaudījām visu ko vien piedāvāja. Eglē var gan paēst labi, gan iedzert labu alu pēc jebkuras garšas. Uz galda bija gan Užavnieks, gan Aldara Kviešu alus, Piebalgas Lux, Valmiermuižas gaišais filtrētais, taču vislielako uzmanību izpelnījās Madonas [Madonnaz] nefiltrētais alus! Noskatījušies visu koncertu secinājām, ka tik tiešam Rīga mums ir lielāka un daudz skaistāka par Oslo jebkur centrā, sievietes šaurākas un skaistākas, smaidīgākas, alus labāks un viss lētāks neka Norvēģijā, pateicamies pēdējai viesmīlei ar skūpstiem uz rokas un devāmies mājās.