10 jūlijs 2010

Siguldas dzīvā daba

"Brīvā daba nav greznība, bet gan cilvēka gara nepieciešamība"
/Edvards Abbeis

Šoziem biju Siguldā pastaigājies pa kalniem un neskaitāmām siguldas terpītēm uz Krimuldas pilsdrupām, Gūtmaņalu, Pēteralu, izstaigājis pilsētas centru, bijis uzrāpies pa slideno sniegu uz vairākiem Siguldas kalniem, no kuriem man visvairāk palika atmiņā Paradīzes kalns. Tajā dienā es sev apsolījos atgriezties atpakaļ vasarā, ko šodien arī veiksmīgi piepildīju.

Diezgan lēti - 3.80Ls
Diena iesākās pavisam mierīgi ar brokastu ieturēšanu Siguldas tirgū kafejnīcā ar nosaukumu "Pikniks". Jāsaka, ka porcija bija tik tiešām king size, jo nabaga cilvēkam uzliek tā ka maz neliekas. Nolēmām neriskēt un sadalījām visu pēc studentu modei - makaroni palika makaronu cienītājam, man tika piešķirta zupa, saldais ēdiens palika uz izvēli, kā arī tika paņemts viens alus tikai slāpju remdēšanas nolūkos. Beigās katrs no mums bija pieēdies tā kā nekad agrāk no vienas porcijas puses. Kā mums pastāstīja viesmīle - vienu viņu "Dienas porciju" var notiesāt tikai divi cilvēki - strādnieki.

Pēc divriteņa izīrēšanas tuvākajā velo nomā un palīdzēšanas kādai jaunietei kura nokrita braucot ar divriteni pa kalnu un diezgan drausmīgi nobrāžot rokas, kājas, vēderu un seju, devāmies no kalna lejup, kur iepriekš divriteni nesavaldīja meitene, aizripinājāmies līdz Turaidai, kur noprikām kvasu, apdomājām tālāko rīcības plānu un devāmies ceļā.

Tā kā jau bijām nosvīduši un noguruši no mīšanās ar pilnu vēderu uz dažadiem slīpumiem, devāmies tieši zem tilta kur plūst Gauja. Mazliet apmazgājāmies, novērojām uzjautrinošu skatu kā aiz sarkanas gumijas laivas rindā viens aiz otra peld pīlēni. Drīz vien tie pievienojās arī mums un parādīja to, ka ar cilvēkiem ne viņi, ne viņu senči nav īpaši bieži saskārušies un pavisam nemaz nebaidās no lielajiem cilvēkiem.



Nākamais objekts kurš mums atradās must-see sarakstā bija "Ķeizara krēsls". Ceļš līdz viņam bija vienkārši fantastisk - mēs ar divriteņiem traucāmies pa kalniem un lejām, caur mežiem un vairākiem koka tiltiem virs strautiņa - tik asas izjūtas, kā traukties pa 1 - 1.5m platu koka tiltu bez margām ar diezgan vērā ņemamu ātrumu, dabā netika izjustas vēl nekad agrāk. Protams, visam savas beigas un pienāca laiks ar divriteni uz pleca pievarēt Siguldas slavenās trepītes no pašas apakšas līdz pat pašai augšai, kur cēli stāvēja Ķeizarkrēsls. Kāpšanas procesā odi un dunduri kļuva par mana ķermeņa neatņemamu sastāvdaļu, līdzigu kā sejas apmatojums - tikko tu no tā tiec vaļā, tas jau uzreiz nemanāmi ir klāt no jauna. Šo kukaiņu izdvestā skaņa ļoti veiksmīgi integrējās galvā un kļuva par tikpat pašsaprotamu lietu kā domas. Uzrāpjoties augšā apsēdos pašā pirmajā vietā ko manīju - Ķeizarkrēslā un skats kuru ieraudziju no šī krēsla ir tik skaists un aizraujošs, ka pat dunduru kodumi vairs nenieza, kāju nogurums škita kā nenogurstošs hidrauliskais mehānisms dīgstāvē, dunduru mugursoma bija kā spārni kas ceļ gaisā..

Sagaidot savu celabiedru, nolēmām aizstaigāt līdz Lorupes tiltam līdz Lorupes tunelim. Ceļā uz mūsu mērķi Briedis paguva sabojāt savu divriteni - atlika tikai ripot līdz tiltam. Netālu no tilta mežā tika atstāti divriteņi pie krūmiem kur neviens neredz, saslēdzam tos savā starpā ar divām drošības ierīcēm un katrs paņēma vienu atslēgu, kā holivudas bankās, un tad sākās mūsu tik kārotais dabas baudījums.



Mežs mūs sagaidīja neīpaši viesmīlīgi (vai arī mēs izvēlējāmies piedzīvojumiem bagātāko ceļu) un mums nekas cits neatlika kā izbaudīt visas meža klāstā esošas izjūtas un pārvarēt visus tā sagatavotos šķēršļus. Sākumā bija lapu koki, kuri, man kā nepotētam cilvēkam iedvesa lielas šausmas. Pa ceļam tika pārvarēti arī daži kritušie koki un uzmanīgi apgājām apkārt zvēru alas. Jo tuvāk mēs bijām mūsu mērķim, jo šķēršļi kļuva aizviengrūtāki - sākās sauso skujkoku mežs, jo dziļāk iekšā - jo biezaks un necaurejamāks. Tur arī parādījās pirmie skrāpējumi. Starp visu to atradām arī mazas stirnas galvaskausu, kurš atradās pie egles saknēm, to mēs pārvietojām uz netālu esoša celma. Pat tādā mežā bija vietas kur varēja manīt cilvēka nozāģētos kokus. Pēc eglēm sekoja diezgan riebīgi mazi kociņi ar daudz lielām lapām, kuras neļāva saskatīt kur gan tiek sperta kāja un bieži tika uzkāpts kādam slidenam, apgāztam kokam, taču tas drīz beidzās un mūsu priekšā paverās meža skaistums visā tā krāšņumā. Mēs atradāmies kalna pakājē, no kura nule nokāpuši, un mums priekšā bija sekla upīte, kurai pāri pārgāzās pāris koki, kreisajā pusē bija ļoti augsta nogāze, kuras galotnē bija varenas vecās priedes kurām puse sakņu pārkārās pāri nogāzei, kā teikt, ar vienu kāju kapā, un ir gatavas kuru katru mirkli sekot saviem bijušajiem kaimiņiem lejā. Sķērsojot upīti un nelielu saliņu, nonācam līdz saliņas otram krastam, kur tādā pašā veidā bija sagāzies cits koks, kas, protams, tika izmantots kā tilts uz stāvo kalnu, kur, nu jau 100m attālumā atradās mūsu tunelis.

Tuneļa konstrukcija ir diezgan interesanta - virs tā turpinās milzīgs kalns ar veciem kokiem, tunelī ir diezgan sekls, vidū ir nepatīkami akmeņi un bedres zem kājām. Tuneļa sienas ir taisītas no tiem ašiem milzu akmeņiem kurus izmantoja pils celtniecibā, kaut ari no ārpuses tunelis izskatās pēc padomju betona lējuma. Tur kur beidzas betons, tur sākas akmeņi zem kājām, vecas sienas un ļoti augsti griesti, kuri bija par pamatu manām neapstiprinātam cerībām ka es ieraudzīšu sikspārņus. Par sikspārņiem lika domā netālu esošais Lorupes tilts, kura apkārtnē mājo sikspārņi.

Atpakaļceļā mums aptrūkās laiks, tāpēc arī es steigšus devos vienatnē uz Siguldu atdot izīrēto kalnu divriteni un sprintēt atpakaļ uz vilcienu. Patīkams ir fakts, ka Siguldas iedzīvotāji ir daudz pieklājīgāki, pretīmnākošāki un saprotošāki par Rīgas iedzīvotājiem. Tā lika man domāt vairāki Siguldas iedzīvotāji kuri man palīdzēja atrast tuvāko man interesējošu bankomātu un sieviete kurai man bija jāatdod divritenis. Man pietrūka lats par nomu, taču sieviete uzsmaidīja un ļāva doties prom.

Noteikti būs jāatrgiežas pilsētā kurā cilvēki izgudroja kalnus un romantiku!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru