Spītējot dzīves ciklam jeb ViA Kāju Rallijs - 1.diena

Autors: Jānis Briedis

Prologs:

Tiem, kas nezin, ViA Kāju Rallijs ir ikgadējs pasākums kurš notiek Vidzemes Augstskolas studentu starpā un to organizē RNP (Rallija Nedomājošā Padome) sadarbībā ViA/SA un citiem jautrību garantējošiem grupējumiem. Šī gada maršruts bija Strenči – Brenguļi –Valmiera un moto „Spītējot dzīves ciklam”. Kāpēc? Jo tiem, kas neiet Kāju Rallijā visticamāk nāksies iziet pretējā virzienā: pabeidzot augstskolu (ja paveiksies) Valmierā, pēc tam uz ballīti Brenguļos, pēc kuras viņi nokļūs Strenčos uz narkoloģisko. Domājams tas arī izsaka visu. Patīkamu lasīšanu.

Atskats uz 21.Latvijas Vienības braucienu

Autors: Jānis "Briedis"

4.septembris. No rīta ierodamies Siguldā un diezgan ātri izdodas atrast vietu, kur noparkot busu, lai sāktu gatavoties braucienam. Tā kā man šis bija pirmais Vienības brauciens, tad bija diezgan interesanti noskaidrot, ka norit šis tautu vienojoāis velobrauciens.

Tiem, kuri nezin: Vienības velobrauciens ir patriotisks pasākums kura sākums meklējams Ulmanlaikots, kad to iedibināja Kārlis Ulmanis. Padomju laikā protams šis tautu vienojošais pasākums tika nolīdzināts tāpat, ka citas lietas, kas varēja rosināt uz tautas brīvības izpausmēm un radošā gara attīstību. Par laimi šis pasākums ir atdzimis pirms vairakiem gadiem ar exprezidenta Karļa Ulmaņa palīdzību un nu mums ir iespēja reizi gadā nobraukt par Latviju.

Skats uz aizmuguri stāvot starta koridorā

Tā nu tika reģistrācijas teltī iegūts numurs, partikas talons putrai pēc finiša un čupiņa ar reklāmas bukletiem. Kad pēdējā sagatavošanās veikta un LV karogs velo aizmugurē piestiprināts, ir arī pienācis laiks doties uz starta koridoru. Tā kā mans numurs bija 4906, tad arī nācās ieņemt starta koridoru netālu no beigām. Neilgi pēc iekārtošanās savā starta koridorā tika noņemtas lentas, kas atdala dažādus numurus starta koridorā un visi braucēji saplūda vienā masā, kura lēnām ik pa laikam pavirzījās uz priekšu tuvāk startam par pāris metriem.

Skats uz priekšu stāvot starta koridorā

Pats biju izvēlējies tautas distanci ~38km garumā. Pienākot zīmīgajam laikam 13.15 tālumā atbalsojas kāda skaņa, ziņojot, ka ir sācies starts. Mazliet žēl, jo gribēju dzirdēt to slaveno Kārļa Ulmaņa runu, kas dzirdama katru gadu šajā pasākumā, taču tas nekas, jo gan jau, ka katru gadu tiek atskaņots viens un tas pats. Dažas minūtes un braucēju pūlis no kliba gliemeža tempiem uzņēma lēna maratonista ātrumu, lai pietuvotos starta vietai, caur kuru braucēji palielinot ātrumu plūda, kā upe. Izņemot pirmo līkumu ieraudzīju savu draudzeni, kura izbrīnā paspēja tikai acis nobolīt, bet nepaspēja uzņemt bildi (nu nekas, varbūt finišā).  Braucienam turpinoties, un lēnā garā tuvojoties Vidzemes šosejai, garām lielos tempos panesās persona, kura man no mugurpuses izskatījās pēc slēpņotāja vārdā Dainiss. Izlēmu arī daudz nebremzēt un lavierējot starp citiem braucējiem sāku uzņemt ātrumu, taču īpaši tālu netiku, jo atdūros pret sastrēgumu, kurš bija radies no pirmā kritušā. Puisis gulēja uz zemes novietots sānu pozā un nekustējās, kamēr divas meitenes viņu pieskatīju un uzmundrināja, gaidot medicīnisko palīdzību. Uzbraucot uz Vidzemes šosejas sākās pirmais “deserts” (apzīmējums, ko lietošu saistībā ar nogāzi uz leju, kur braucot nav jāminas, bet ātrums ir pamatīgs) lejā uz Lorupes gravu. Pa ceļam redzēju pirmos nelaimīgos, kas bija stājušies malā ar pārdurtām riepām. Par laimi man nekādas ķebeles brauciena laikā neradās.

 

Lēnām manevrējot garām citiem braucējiem, iznāca panākt triandēma velosipēdu uz kura trīs puiši bija ērti iekārtojušies un nodrošināja pārējiem braucējiem muzikālo pavadījumu ar tumbām, ko vilka ratos aiz sevis.

Nobildējis interesanto braucamrīku, uzņēmu ātrumu un turpināju braukt uz priekšu. Diezgan drīz garām panesās neliela “čūska” ar velosportistiem, kuriem uz kādu laiku iesēdos astē. Kad viņi no manis atrāvās, bija jau pienākusi “Sēnīte”, kur neapstājoties dzirdīšanas punktā pabraucu garām un veicot manevru 150grādu pargiezienā uz Murjāņiem nonācu pie nākošā “deserta” - kalna no “Sēnītes” un Rāmkalnu tiltu pār Gauju. Pēc šī “deserta” nācās mazliet pasvīst, jo tālāk uz priekšu sākās neliels slīpums pret kalnu apmēram 2-3km garumā. Kad tas bija pieveikts, tālāk ceļš uz Raganu bija mierīgas ar dažiem ne pārāk lieliem kāpumiem un kritumiem. Pa ceļam varēja redzēt lietas, ko citi braucēji bija pazaudējuši: viena dekoratīvā ķivere (tāda, kurā var iestiprināt alus bundžu, ar trubiņu, ko sūkt dzērienu), saulesbrilles un protams braucienā visbiežāk pazaudēto objektu, kuru redzēju uz ceļa mētājamies ļoti daudzās vietās – velosipēda ūdens pudeli. Kad Ragana bija sasniegta, pagrieziens tālāk veda uz Turaidas pusi. Pēc neilga ceļa gabala parādījās vēlviens dzirdināšanas punkts kuram es arī pabraucu garām ātrumu nesamazinot.
Dīvaini, ka uz šosejas varēja redzēt visdažādākos braucējus: bērnus, kurus vecāki pieskata un māca iekļauties kopējā plūsmā, gan zīdaiņus, kuri sēžot uz velosipēda krēsliņa aiz tētiem ar ieplestām acīm vēro pasauli, gan meitenes, kas varbūt ikdienā velosipēdu neaiztiek, pensionārus, kuri parāda savu mīlestību pret Latviju pieturoties pie veselīga dzīvesveida, profesionālus sportistus, kuri pēc skata liekas, ka ietrāpījušies nepareizajā distancē, velobraucējus neprofesionāļus, kas izstaro patriotisko garu un protams neiztikt bez tiem, kas izceļas uz pārējo fona ar interesantiem tērpiem un atraktīvām idejām.
Tā nu apcerot, ko rakstīt šajā ierakstā, es pietuvojos nākošajam dzirdināšanas punktam, kurā es gan šoreiz piestāju, jo gribējās dikti iemalkot to dārgo vitamīnu suslu, ko sportisti parasti lieto un kuru šeit pasniedza. Ātri ielējis rīklē glāzītes saturu es saķu skatīties, kur ir miskaste, kur to iemest, bet tikpat ātri secināju, ka miskaste ir tur, kur tu savu glāzīti nometīsi. (Lai piedod zaļās domāšanas cilvēki, bet es savu glāzīti nometu pie pārējās čaukstošās masas uz zemes, tāpēc ka drūzmēšanās būtu bijusi bezjēdzīga, jo viņi tāpat dabūja to visu savākt). Sākot braukt tālāk, un lēnām uzņemot apgriezienus, redzēju, ka tālākos 30 metrus pēc šī dzirdināšanas punkta asfalts bija nosnidzi ar baltajām plastmasas glāzītēm. Pēc šiem 30 metriem bija augļu dalīšanas punkts, kur tika doti banāni un citi augļi un kā par humoru, arī nākošie 30 metri bija nosēti ar banānu mizām. Tālāk atkal ceļš bija raits ar visiem Latvijas skaistajiem klajumiem un kalniņiem. Vienā brīdī bruacu garām kādam pavecākam kungam, kurš noteikti ir sportists, jo tas bija ierakstīts viņa sirsnīgajos vaibstos. Es viņam teicu: „Jums izskatās, ka riepa caura...” uz ko viņš atbildēja: „Zinu!Jau no Sēnītes!” Es mazliet nobrīnījos, bet viņš redzēdams manu izbrīnu teica: „Nestāšos jau tāda sīkuma dēļ malā, jānobrauc taču ir!” Šajā brīdī izjūtot milzīgu cieņas uzplūdu pret šo cilvēku es nedaudz pieliecu galvu un uzsaucot „Nu tad par Latviju!” atvadījos un minos tālāk uz priekšu. Garām paskrēja vēl daži līkumi un melnie burti uz baltās zīmes liecināja ka esmu ticis jau līdz Turaidai. Ātrs telefona zvans, lai paziņotu fotogrāfam kur esmu un gad gaidīt un tad jau arī brauciena lielākais „deserts” bija klāt. Domājams, ka visi zin to stāvo, skaisto un viegli līkumoto ceļu no Turaidas parka ieejas līdz autostāvvietai pie Gūtmaņalas. Tas arī bija tas deserts. Sākot ripot no kalna lejā man radās iekšējs žēlums, ka nav spidometra, lai redzētu cik ātri es lidoju, taču varu būt pārliecināts, ka tur esošo ātruma ierobežojumu 40km/h es noteikti pārsniedzu. Bremzes es nemaz netaisījos izmantot. Es gribēju to izbaudīt. Adrenalīnam šalkojot manās asinīs, es manvrēju no vienas joslas uz otru cenšoties pie šī ātruma nepalikt brauktuves malā kas varētu beigties ar ļoti sāpīgu, ja ne fatālu, lidojumu nost no ceļa. Katru reizi, kad mainīju joslu man nācās iekrampēties sava braucamrīka stūrē, jo plaisas starp joslām kurā katrā mirklī varēja izsist man stabilitāti. Tādu adrenalīna pilnu minūtei es ripoju pa šo „desertu” nespējot pēc tam saprast vai tā bija pasaulē labākā šokolādes kūka, vai izcils itāļu tiramisu. Protams kalna beigās nācās bremzēt, lai ātrumā neielidotu kādam aizmugurē, taču diezgan ātri izdevās izmanevrēt starp citiem braucējiem un doties uz kaloriju dedzināšanu pēc ši sātīgā „desertiņa”. Tuvojoties Siguldas „Golgātai” (kalnam, kurš ved no Gaujas tilta uz Siguldas spieķu parku) jau sagaidīja atbalstītāju pūļi uz kuru stiprinājuma saukļiem atbildēju ar saucienu: „Par Latviju!”

Briedis ar pēdējiem spēkiem tizli uzsmaida kamerai

Pavisam drīz jau bija iespēja izmantot visus braucamrīka piedāvātos pārnesumus (Paldies Dievam, ka iepriekšējā dienā biju nomainījis ritenim visu ritošo daļu), jo lielāko brauciena daļu es biju pavadījis minoties augstākajā pārnesumā, vai drusku zemāk. Tad nu pienākot „Golgātai” es pamazām pārgāju līdz pat pašam mazākajam pārnesumam. Tiem kas nekad nav minušies pret šo kalnu varu pastāstīt, ka tas ir ļoti grūts uzdevums, kuru nav iespējams pārvarēt, ja velosipēds nav pilnā tehniskajā kārtībā. Pūļa mīšanās ātrums bija ~5km/h, bet spriedze milzīga, līdz ar to nokāpt no braucamrīka būtu bijis kauns un negods, tāpēc arī tupināju savu ceļu augšup pa šo mocīu ieleju. Tuvojoties kalna augšai ieraudzīju draudzeni, kura šoreiz gan paspēja uzņemt bildi (kā nu neuzņemt, ja pārvietojas 5km/h). Tiekot augšā bija vairs palikuši pēdējie goda 50 metri, kurus tad arī godam nobraucu un pēdējos metros ar uzvarā paceltām rokām. Finišs, pīkstiens sistēmā un drīz pēc finiša koridora kaklā tika uzkārta medaļa par finišēšanu. Vēl daži metri un rokā tiek iespiesta minerālūdens pudele un sulas saldējums. Turpat arī gaidīja Aleksis, lai kopīgi dotos pēc nopelnītās putras.

Putra un tēja bija tieši tas, ko organisms prasīja, tāpēc jau pēc dažiem mirkļiem iestājās pilnīgs atlābums, kuru pēc tam ar mokām un treknu krūzi kafijas nācās pārvarēt, lai tiekot uz Valmieru varētu savas mantas uznest uz kojām. Citiem varu tikai ieteikt, jo kā var labāk parādīt rīcību mīlestībā pret Latviju, ja ne nobraucot ar sirdi un dvēseli pa skaistajām Latvijas ārēm...

Pārdomas pēc Gaujas Nacionālā Parka pārgājiena

Nu jau esam atpūtušies un pietiekami domājuši par to, ko ieguvām no šī pārgājiena. Šeit būs pāris atklāsmes pie kurām nonācām pēc pārgājiena Gaujas Nacionālajā Parkā.

Tas nav pirmais šī parka apmeklējums un noteikti nav pēdējais, jo pāris dienās apskatīt un dokumentēt visu tur notiekošo nemaz nevar. Bez visa Latvijas dabas skaistuma, Gaujas un brīnumiem tur notiek arī dažādi pasākumi, kurā sev solījos vismaz vienā ierasties.

Paskaties uz skaisto Latviju un priecājies par to!

"Tev ir vajadzīgi īpaši apavi pārgājieniem, un arī mazliet īpašas dvēseles."


No rīta, pēc VA ballītes, diezgan operatīvi pagatavojām vīrišķīgo četru graudu putru un, pēc tās notiesāšanas, ātri uzmetām pārgājiena maršrutu lidz Cēsīm. Daudz slēpņu pa ceļam nav, taču laba daļa esošo ir īpaši un pārgājiens solījās būt fantastisks.


Mūsu ceļš nejauši sakrita ar LātEst veloceļu, pa kuru arī turpinājām pārvietoties. Ceļš iet diezgan interesanti - pāri privātīpašumiem, kurus saimnieki sargā no riteņbraucējiem ar auklām un elektriskajiem ganiem, brīžiem, ceļš ir "velo-" titula vērts, taču pārsvarā tā segums ir dubļainas saknes un ceļa malas rotā atkritumi. Kā spriedām ar Jāni, veloceļam nebūtu ne vainas, ja vien cilvēki cienītu savu apkārtni, zemi un citus, kā arī padarītu to draudzīgāku riteņbraucējiem, jo tajā ir sastopamas Latvijas dabas pērles ne tikai veloceļa platumā, bet arī izņemot līkumu, var redzēt fantastiskus skatus, izpeldēties Gaujā, tikt līdz klintīm un, pa ceļam vākt dabas labumus.

Raunis kosterings un viens vienīgs latvāņu lauks

Rīta sauli neaizredza neviens mākonis. Mēs tikāmies pie Zinātņu akadēmijas un devāmies ceļā uz Runis upi, ar kosteringu nodarboties slēpņošanas ietvaros.


Nedaudz pirms lielā pasākumu iegriežamies Ādama avotus paskatīties. Itkā avots nav nekas īpašs Latvijas dabai, taču šis avots, apvienojoties vairakiem avotiem krīt lejup no kalna uz klints un veidojas vairāki ūdenskritumi - tas izskatās tiešām iespaidīgi. Ūdens garšo "pēc spaiņa" liela dzelzs satura dēļ, ar ko arī ir izskaidrojama strauta gultnes rudā nokrāsa. Diemžēl tāds skaistums atrodas privātīpašumā.


Kosterings ir fiziska aktivitāte kurā perona(-s) pārvietojas gar klinšainu ūdens tilpni, piemēram, upi, jūru, ezeru u.c. Šīs aktivitātes ietvaros personai iesējams nākas pārvietoties ne tikai gar tilpni,bet arī šķērsot to un kāpt klintīs. Reāli tas ir pārgājiens pa upi. Cilvēkiem patīk visādu muļķību dalīt smakakās vienībās.