Karavīra Maizīte 3 - Mores Kauja

Tātad, šeit būs apsolītā atskaite par Karavīra Maizīti!

Agri no rīta, nozīmētajā vietā, tikāmies visi ekipāžas dalībnieki - pēdējā brīdī pievienojies Briedis, pilots VM.tūrists ar partneri un slēpņošanas dižmeistars un aktīvās atpūtas leģenda - GatisK.

Tā kā, mani rēķinājumi izrādījās daudz neprecīzāki un tikai daži, tāpēc nācās vien noraudzīties uz vienīgo, savu mājasdarbu izpildījušo, GatiK darbībā. Viņš patiesi iespaidoja, ar kādu rūpīgumu tika veikti un precizēti rezultāti sacensību gaitā un ar kādu azartu Gatis devās pretī kontrolpunktiem.

Pati pasākuma gaita ir neierasta ar to, ka nebija nedz kopīgā starta laika, nedz punktu apmeklēšanas secības un starta vietas kā tādas arī nebija, taču bija kopīgais finiša laiks. "Sacensību sajūtu" par labu "pasākuma sajūtu" gaisināja arī pretimbraucošo pasākuma dalībnieku spēkrati. Vienu brīdi pat centāmies ļauni nobiedēt vaļasprieka kolēģus, izbraucot pretī uz šaura ceļa. Mēs ar Briedi asistējām Gatim viņa skrējienos pakaļ "nepieciešamajām vērtībām", likām svecītes kapos un veselu vienu vērtību atradām paša spēkiem, apsteidzot Gati.

Vienīgās grūtības sagādāja bieza, nevainīga sniega sega ar sērsnu līdz ceļiem, kuri apgrūtināja, dažbrīd pat nepatīkami sāpīgi uzspiežot uz kājām, ja neveiklāk sper nākamo soli. Auksti gan neklājās!

Iegūstot visas vērtības uz finišu atbraucām otrie, kam nav īpaši lielas starpības, jo katra ekipāža varēja sākt darbu  cikos vien vēlējās, galvenais bija iegūtās vērtības, kuras, šķiet, nebija īsti pareizas visām komandām. Pirmajai komandai, kura ieradās pirms norādītā finiša laika, tika piešķirtas divas lāpstas, mūsu komandai viena, kuras operēšanai pieteicos es un lepni notīrīju Mores kauju piemiņas parka pieminekļa priekšu, lai nākamie finišētāji ērti varētu nolikt svecītes par godu kritušajiem varoņiem.
Pasākuma noslēgumā, kad liela daļa pasākuma dalībnieku devās mājās, organizators Udajs izvilka savu akordeonu un centāmies dziedāt, cik spējam, taču beigās visi iztika ar Brieža līdzpaņemto dziesmu grāmatu. Bez dziesmām un dejām, notiesājām šogad krietni gardāku karavīra lauku zupu un no skujām gatavoto tēju ar ābolu vieglu smaržu.

Geoevent KM III- Mores kauja at EveryTrail

Brīdinu, bildes neatbilst vietām!

Domāju, ka viena bilde ir tūkstoš vārdu vērta, tāpēc arī piedāvāju apskatīties bildes, nevis muldēt to, ko, iespējams, saprastu tikai šaurs cilvēku loks.

Atmiņās par Karavīra Maizīti 2

"Tikai tāds cilvēks var būt patriots, kurš zina savas tautas vēsturi."

Pēc vakardienas nejaušas Brieža satikšanas, kuras laikā mēs apspriedām «Karavīra Maizītes 3» jaunumus, ka tas tomēr šogad arī notiks, uznāca nepārvarama nostaļģija un palūkojos kas tad īsti darījās tajā dienā kas šodien liek būt pateicīgam cilvēkiem kurus nemaz nepazinu un esmu apņēmības pilns viņu liktās cerības attaisnot.

Tātad, pagājušā gada nogalē notika Karavīra maizīte 2 Tīreļu purva plašumos, kur 1916. gada 23. decembrī līdz 29. decembrī notika "Ziemassvētku kaujas" kuru laikā tika izdarīts 7km pārrāvums vācu pozīcijās, savāktas daudz kara trofejas un latviešu strēlnieki, ciešot lielus zaudējumus, ieņēma Ložmetējkalnu, taču tālāk negāja, jo krievu ģenerāļi nebija gaidījuši tik lielu latviešu strēlnieku panākumu un nebija spējīgi organizēt atbalstu arī tālākām operācijām. Pasākuma laikā slēpņotāji no dažādām Latvijas nomalēm brauca piedalīties aizraujošā ~orientēšanās rallija sacensībās, kuru laikā risinājām dažādus uzdevumus, skaitījām vairogus uz piemiņas vietām, skrējām, kāpām, šķetinājām kādreizējos notikumus un beigās arī ēdām karavīru zupu, dzērām karstvīnu un pārrunājām sacensību norises laikā piedzīvotās grūtības un posmu nianses. Protams, neiztikām arī bez organizatoru nesankcionētas apdziedāšanas.

Devāmies ceļā forumā atrastās Elhanas ekipāžā, ietilpām kopā ar Kārumnieku un Briedi. Tā kā tas bija puslīdz rallijs, Elhanas mazā, tam nepiemērota mašīna sparīgi kustējās  un attaisnoja visas uz tās liktās naivās cerības. Katram komandā tika dots savs uzdevums - Briedis koordinēja, es ar Kārumnieku meklējām punktus un mizojām mandarīnus šoferei Elhanai! Kopā finišējām ceturtie, kas nebija īpaši sarūgtinošs iznākums, jo piedalījās vairāk nekā 20 ekipāžas. Pēc pasākuma beigām, daudzi slēpņotāji devās uz savām mājām, taču mēs ar Briedi izdomājām izmēģināt veiksmi un palikām uz vietas ar citiem pieredzējušiem slēpņotājiem. Bez filmas par šurika gaitām noskatīšanās ar dziesmām pagodinājām vienu no organizatoriem, jo solītā sadziedāšanās aprobežojās ar Ūdaja  līdzi ņemtās dziesmu grāmatas publiski nolasīto.

Pēc zemnīcas krāsniņas nejēdzības apzināšanās, no rīta pamodināju Briedi (pats negulēju), atvadījāmies no tiem kuri bija pusmiegā un netraucējām tos kas jau guļ, devāmies ceļā cauri visam Tīreļa purvam līdz šosejai kur varētu nostopēt, jo neviens braucējs kuram būtu vietas neatradās. Ceļā sekojām kāda truša pēdām, kuras veda no pasākuma galapunkta līdz pat šosejai, tas ir - 8km vicošana uz mazam kājām pa ceļa malām kurās mašīnas nepieblietēja sniegu, baidoties iegāzties grāvī. 3 km no šosejas uz ceļa pamanīju no grāvja izlienam kaut ko oranžīgi pelēku, kas traki kontrastēja apkārtnes melnbaltumam - tas bija lūsis, kurš neticis līdz ceļa otrai malai, apstājies lai pārliecinātos ka diviem aiz viņa ejošiem sugas brāļiem nekas nekait un tad nozuda sniega baltumā līdz ar tiem. Domas par lapsu kliedēja tā ne tik izteikti garš purns, masīvāka paskata kājas un viss ķermenis, kā ari pēdas bija krietni vien platākas nekā lapsām.

Beidzot nonākuši līdz šosejas, nostopējām 38. mašīnu kas brauca garām - kāda izskatīga paskata drosmīga sieviete apstādināja savu Honda Civic un piedāvāja aizgādāt divus tikko no meža izbridušos mežoņus līdz Spicei, kur tika ieturētas brokastis un tālāk devāmies katrs savā virzienā.

Kopumā, pasākums bija kolosāls un neaizmirstams, taču arī šī gada Karavīra maizīte liek cerēt, ka pasākums neliks sevī vīlies un pilnīgi noteikti arī tagad kāda no nozīmīgajām kaujas vietām pieminēsim mūsu brašos karavīrus! Pilnīgi noteikti taps ari atskaite!