Memory is deceptive because it is colored by today's events.
Jau kādu laiku mani nomāc domas par to cik daudz tiek aizmirsts. Pat no šķietami neaizmirstamiem piedzīvojumiem pāri paliek tikai spilgtāko momentu pabālējusi daļa kura mainās dienu no dienas, pārveidojas šodienas iespaidā un centībā atcerēties skaidrāk vēl vairāk izkropļo seno notikumu.
 |
| Nav ne jausmas ko tur darīju Februārī |
Pārlasot dažus manis rakstītos rakstus šajā pašā emuārā es brīnos par cilvēka atmiņas īsumu.
Februāra izbraucienu vēl atceros samērā svaigi. Vismaz kodolraķešu daļu, vienu interesantu slēpni un vējdzirnavas.
Kad centos atcerēties par Cēsu pili, sanāca īss, neizteiksmīgs un pat vājš raksts, kaut arī emocijas bija fantastiskas. Atceros velves, cietumu, lampas, logus, torņa panorāmu. Gadu vecajās atmiņās par
Karavīra maizīti 2 atceros Elhanu, torni, sāncenšu maldināšanu, apelsīnus, slapjas kājas, lūšus un smago rītu stopējot.
Pirmais CITO Latvijā - aprakts suns, bedres kāpās, katra talkotāja sapni putuplastu, spēles un tetri. Ko es darīju
Norvēģijā? Tagad bez rakstu pārlasīšanas es atceros tikai negulēšanu, vilka skulptūru, strūklakas, kā man savus pakalpojumus piedāvāja amerikāniete, stopēšanu un
Aass alu. Vēl tur bija daudz vimpeļu (trīsstūrainie karogi). Pat nesen notikušās
Kritiskās masas atmiņas aizēnoja lekcija par viduslaiku vainagiem, Pērkona un
Turaidas Rozes koncerts kā arī
Beverīna 2012 apmeklējums. Pat cilvēki ar kuriem pavadīti 9 gadi vienā solā vai gads roku rokā - tas viss nu jau ir miglaina oāze un grūti pat uzvārdu atcerēties.
