Atmiņas (bilde 365/1)

Memory is deceptive because it is colored by today's events.

/Alberts Einšteins (?)

Jau kādu laiku mani nomāc domas par to cik daudz tiek aizmirsts. Pat no šķietami neaizmirstamiem piedzīvojumiem pāri paliek tikai spilgtāko momentu pabālējusi daļa kura mainās dienu no dienas, pārveidojas šodienas iespaidā un centībā atcerēties skaidrāk vēl vairāk izkropļo seno notikumu.

Nav ne jausmas ko tur darīju Februārī

Pārlasot dažus manis rakstītos rakstus šajā pašā emuārā es brīnos par cilvēka atmiņas īsumu. Februāra izbraucienu vēl atceros samērā svaigi. Vismaz kodolraķešu daļu, vienu interesantu slēpni un vējdzirnavas. Kad centos atcerēties par Cēsu pili, sanāca īss, neizteiksmīgs un pat vājš raksts, kaut arī emocijas bija fantastiskas. Atceros velves, cietumu, lampas, logus, torņa panorāmu. Gadu vecajās atmiņās par Karavīra maizīti 2 atceros Elhanu, torni, sāncenšu maldināšanu, apelsīnus, slapjas kājas, lūšus un smago rītu stopējot. Pirmais CITO Latvijā - aprakts suns, bedres kāpās, katra talkotāja sapni putuplastu, spēles un tetri. Ko es darīju Norvēģijā? Tagad bez rakstu pārlasīšanas es atceros tikai negulēšanu, vilka skulptūru, strūklakas, kā man savus pakalpojumus piedāvāja amerikāniete, stopēšanu un Aass alu. Vēl tur bija daudz vimpeļu (trīsstūrainie karogi). Pat nesen notikušās Kritiskās masas atmiņas aizēnoja lekcija par viduslaiku vainagiem, Pērkona un Turaidas Rozes koncerts kā arī Beverīna 2012 apmeklējums. Pat cilvēki ar kuriem pavadīti 9 gadi vienā solā vai gads roku rokā - tas viss nu jau ir miglaina oāze un grūti pat uzvārdu atcerēties.



Ko tad var darīt lai neaizmirst kas reiz ir noticis un kur esi bijis? Iemūžināt rakstiski vai fotografējot. Vairāk vai mazāk publiski - tā ir katra paša darīšana. Agrāk tādiem nolūkiem rakstīja dienasgrāmatas, kuras pārtapa par pārāk privātu pasākumu, vai ierīkoja fotoalbumu kurš sēdēja skapī un reizi gadā parāda "te mēs kaut kur Igaunija bijām, neatceros ko darījām un kamdēļ". Man ir prieks, ka mēs sākām šo nodarbi pavisam netīšām un tas ir izaudzis. Pat pirmie komplimenti dzirdēti! Ar blogu ir vienkārši - saliec spilgtākās, interesantākās bildes un apraksti dienu sev tīkamā valodā, manierē, stila. Publiskojot jau nerakstīs slikti. Vēl lieliski ir atrast kādu tukšu "grāmatu" bez burtiem, zīmējumiem, līnijām un sākt veidot savu hroniku, papildinot ar bildēm, grafikām, zīmējumiem. Īpaši pārīšiem patiks tāda ideja pierakstīt jūtas uz papīra, aizlīmēt prognožu un desmit gadu plānu lapas tālākai atvēršanai, izgriezt logotipus no pasākumiem un ielīmēt grāmatā līdzās savai bildei. Tikai vēlāk uzzināju, ka tāds vaļasprieks tiešām eksistē un ir populārs.

Tātad, kāda jēga no šī raksta? Pamēģināt atcerēties gadu un mēnesi un ko tu darīji tajā. Cik daudz tu atceries? Pārsteigts ka atceries? Izvēlies senāku laiku.

Ko es domāju uzsākt ir neliels eksperimentāls piedzīvojums laikā. Sākot ar 10. maiju es savā Flickr galerija ielādēšu vienu bildi no savas ikdienas. Kāda būs tāda būs. Tas turpināsies pat līdz 2013. gada 10. maijam, kad es centīšos atskatīties uz to ko es darīju, cik daudz atceros un atkārtoti domāšu par cilvēka atmiņu. Es izmantošu vienkāršāko aparātu kas man nemitīgi ir kabata - 5 megapikseļu telefonu ar zvanīšanas funkciju un e-pastu. Bildes nekādā gadījuma nebūs profesionālas un/vai mākslinieciskas un tāds arī nav mērķis, par laimi.

Bildes būs pieejamas apskatīšanai katras dienas vakarā flickr albūmā ar birku "Dienasbilde"

20 fakti par atmiņu
Fakti un mīti par atmiņu