Ilgi gaidītā pietura Brenguļi ir pienākusi un līdz ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem izkāpjam arā arī mēs. Viegla, svaiga gaisa aromāts sasniedz mūs, blakām atrodas biezs mežs dažādu koku, vietējie iedzīvotāji jau paklīduši kur nu kurš. Laikam jau svaigs gaiss apdullinājis alus ceļotājus un devāmies uz Ziemeļiem, kaut arī lielākā daļa skaidri atceras, ka karte bija jāiet ~kilometru uz Dienvidiem.. Sanāca mērot trīs reizes garāku ceļu nekā bija plānots.
Nonākuši pie Abulas alus darītavas, uzreiz tika apskatīta apkārtne un kādam paspruka joks - "He! Brenguļi sastāv tikai no alus darītavas, alus sētas un upes!" Visi draudzīgi pasmējās un taisnā ceļā devās iemalkot sevis iecienīto Abulas alus kausu (70 sant. kausā!). Pēc viena notiesāta kausa konstatējam, ka laika vēl ir gana lai apskatītu visus Brenguļus, pagūsim arī piepildīt tukšo taru un lēnā gara aiziet līdz dzelzceļam.
Brenguļi tiesām izrādījās diezgan maza vieta - lauki apkārt, Alus darītava pati ar savu hidroelektrostaciju pie upes Abuls, krogu pretējā ceļā pusē, pašvaldība un veikals. Dīvaini likās arī kaķi kuri kliboja uz vienu priekšējo kāju. Konstatējot iepriekšminētos faktus, devāmies piepildīt tukšu taru un gājām uz necilās ķieģeļu dzelzceļa stacijas virzienu, nākamā pietura - Valmiera!
Valmiera mūs pārsteidza ar savu kārtību - pa malām nemētājas Rīgai tik ierastie sadzīvisko atkritumi maisi un to saturs, zālīte smuki apfrizēta kur vien paskaties, ļoti bieži tika manītas arī Rīgā neredzētas ilietoto plastmasas pudeļu tvertnes. Centrā pie Gaujas smuki izstādīts uzraksts "Valmiera", kuru, diemzel, neizdevās iemūžināt bildēs.
Galvenais mūsu uzdevums Valmierā bija tikt uz Valmiermuižu kur tagad ražo Valmiermuižas alu, taču pa ceļam bija diezgan daudz laika, tāpēc arī devāmies apskatīties 13. g.s. Livonijas ordeņa pili, iespaidīgo Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcu, Dzirnavu ezeriņu visā tā krāšņumā un Ugunsdzēsēju tornīti, beigās nonācām tieši uz mūsu mērķi - Valmiermuižu.
Valmiermuižas vārtus nevarēja nepamanīt no attāluma, Pļavā uzceltie akmens stabi pie kuriem klāt piestiprināti vārti, tikpat vareni ka paši vārtu stabi. Valmiermuižas alus darītava atradās tieši pa kreisi no vareno vārtu ieejas. Ekskursijas vadītāja nebija pārsteigta, ka tikai trīs no plānotajiem astoņiem cilvēkiem ieradās un ar lielu entuziasmu nesteidzīgi novadīja ekskursiju, parādīja kā var atšķirties mieži pēc garšas un kāpēc alus ir vainu tumšāks, vai g gaišāks, izstāstīja visu visos sīkumos ka top Valmiermuižas alus no pašas ingredientu piegādāšanas līdz pat konveijeram kur tiek pildīts alus un līmēta etiķete. Ekskursijas beigās mums tika iespēja arī izbaudīt Valmiermuižas alus veidus, pagaidām tikai divus - gaišo filtrēto un gaišo nefiltrēto. "Ja būtu ieradušies nedēļu vēlāk - tiktu arī tumšais.." sacīja ekskursijas vadītāja. Malkojot alu un oriģinālās alus uzkodas mums tika pastāstīts ari par pasu Valmiermuižu, tās vēsturi, tagadējām ekskursijām un ekskursantiem. Mūsu apmierinātībai nebija robežu!
Laiks gāja un mums nācās doties no viesmīlīgās Valmiermuižas uz vilcienu uz Rīgu. Diemžēl neizdevās apmeklēt arī Gaujas stāvos krastus.
Šajā ekskursijā ieguvu zināšanas kuras var būt noderīgas, piemēram:
- vienmēr jāiekasē nauda no ekskursijas dalībniekiem kādu laiku pirms ekskursijas, savādak var gadīties ka lielākā daļa nespēj tikt un par to pazino tikai pēdējā brīdī;
- vienmēr līdzi jābūt kompasam. Pat ja atceras karti, kompass var noderēt virziena noteikšanā;
- ne viebnmēr vietējie iedzīvotāji dodas turpat kur ir nepieciesams ekskursijas dalībniekiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru