Aušvicas nāves nometne

Autors: Jānis Briedis
Es agrāk nezināju ne to, kur šī vieta atrodas, ne tās patieso vēsturi. Es zināju tikai to, ka šī vieta bija pasaules lielākā koncentrācijas nometne. Es biju domājis, ka šajā posta vietā savu nāvi sagaidījuši tikai ebreju izcelsmes cilvēki, patiesībā – manuprāt, šīs vietas pagātni var raksturot tikai viens apzīmējums – Elle zemes virsū.

Sākšu ar to, ka iebraucot šajā Polijas pilsētā nekas neliecināja, ka šāda vieta reiz te ir eksistējusi, pie tam vēl nepilnus 70 gadus atpakaļ. Vienīgais, kas uz to norādīja bija zīmes ceļmalā, kas vēstīja kur meklēt „Aushwitz muzeum”. Piebraucot vietai tuvumā, mūs novirzīja kādā ieliņā, kur novietot auto. Tur arī viegli iestiprinājušies, atstājām savu braucamrīku, un devāmies šo muzeju skatīties.

Prāts vēl īsti nespēja uztvert vietas vēsturi, jo apkārt redzami bija čalojošu skolnieku un tūristu bari. Pašam bija licies, ka vieta atradīsies kaut kur meža ielenkumā, kā tas ir Salaspils koncentrācijas nometnes bijušajā vietā. Pirmajā brīdī iegājām Okupācijas muzejam līdzīgās telpās, kur bija iespējams sarunāt gidu, un caur kuru varēja iekļūt bijušās koncentrācijas nometnes teritorijā. Tā kā bez gida ieeja bija bez maksas, mēs daudz nedomājot iegājām muzeja teritorijā un nonācām pie vārtiem, kurus rotāja vēsturiskais teiciens „Arbeit machts frei” (latviskojot – „Darbs dara brīvu”).

ARBEIT MACHT FREI

Aiz šiem vārtiem atradās dzeloņdrāšu žogiem apjozta teritorija, kurā savu nāves stundu bija sagaidījuši vairāki simti tūkstošu cilvēku (sievietes un bērnus ieskaitot). Vēl tajā brīdī es nespēju uztvert to, kur atrodos, jo ieejot Salaspils nāves nometnes teritorijā aura pati liek sevi manīt, bet šeit to izkliedēja tūristu bari, kas klausoties gidu stāstītajā vazājās apkārt un bez liekas saprašanas fotografēja un fotografējās ar visu. Par laimi pie katras no ēkām atradās plāksne, kas divās valodās vēstīja notikumu gaitu šajā nelielajā elles nostūrī. Iedziļinoties uz plāksnēm rakstītajos tekstos kļuva skaidrs, ka šeit valdīja disciplīna, kuras mērķis bija nogalināt milzīgu cilvēku skaitu, taupot naudu uz lodēm. Cilvēki šeit tika paverdzināti, izkropļoti, piesmieti, badināti, spīdzināti, pazemoti, nomocīti un iekšēji nogalināti. Šīs ciešanas kombinācijā ar pārtikas trūkumu un antisanitārajiem apstākļiem bija galvenais nāves iemesls šeit, un ja tās tika izciestas, tad bija vairāk kā ļoti liela iespēja, ka šo ciešanu upuris savi galu sagaidīja nošaujot, pakarot vai nosmokot gāzes kamerā. Tikai loģiski, ka bija arī tādi, kas mēģināja no šīs elles bēgt, taču visbiežāk viņi tika nošauti pirms nokļūšanas pie žogiem. Šo cilvēku līķi tika izkārti, kā atgādinājums citiem, ka glābiņa nav. Iespējams, ka daudzi no šiem „bēdzējiem” to jau bija sapratuši, un patiesībā glābiņu meklēja ātrajā nāvē, ko sniedza lodes izurbjoties cauri viņu izdilušajiem ķermeņiem. Nav jau tā, ka nevienam neizdevās izbēgt, taču pret tiem, kuriem tas izdevās, izturējās savādāk – viņu ģimenes tika apcietinātas un turētas šajā posta vietā līdz brīdim, kad izbēgušais tika notverts vai nogalināts. Kas notika ar ģimenēm pēc tam? Šaubos vai viņi savas dzīves pēc tam atguva, drīzāk stājās Dieva priekšā, lai iegūtu jaunu dzīvi Tā Kunga valstībā.

Man personīgi pilnīgi jaunu izpratni par šo vietu sniedza viena no ekspozīcijām bijušo baraku ēkās. Tā bija ekspozīcija par poļu tautas likteni nacistu jūgā. Stils, kādā tā tika eksponēta, bija līdzīgs Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijai, taču šīs sienas atspoguļoja vēl baisāku vēsturi, tādu, kurā parādījās veselas tautas masu iznīcināšana. Es nenoliedzu izsūtīšanas šausmas, tikai skaidroju, ka nacistu galvenais mērķis bija vistiešākajā nozīmē iznīcināt poļu tautu. To apliecināja Ādolfa Hitlera citāti uz sienām, kas vēstīja par viņa plāniem bez jebkādas žēlastības nogalināt ikvienu poļu izcelsmes vīrieti, sievieti vai bērnu. Kāda mērķa labad? Lai vāciešiem būtu kur dzīvot. Ekspozīcija bija piesātināta ar fotogrāfijām, kas attēloja cilvēku masveida apcietināšanu un aizsūtīšanu uz nāves nometnēm. Bija arī avīžu izgriezumi un plakāti, kas vēstīja par publisku cilvēku eksekūciju. Man personiski visšokējošākie likās attēli, kuros bija redzami publiski pakārtie cilvēki – nevis līķu kaudze, kurai nav noteiktu personu, tikai zudušas dvēseles, bet bildes ar reālu cilvēku pakārtajiem ķermeņiem. Sievietes un vīrieši, ka savu dzīvi beidza karājoties cilpā bija redzami sejā – katram no viņiem bija dvēsele, kura tika izrauta no viņu ķermeņiem kādas svešas varas pavēlētas. Tās ir dīvainas sajūtas, kad tu skaties uz fotogrāfijām, kurās miruši cilvēki ar atvērtām acīm un pēdējā elpas tvērienā pavērtu muti lūkojas tevī. Vēl dīvaināk ir saprast, ka tie nav Holivudas filmās redzamie aktieri vai manekeni, bet īstu cilvēku mirstīgās atliekas. Visdīvainākais, ka vērojot šādus kadrus manas vienīgās emocijas bija apbrīna un līdzjūtība. Apbrīna par cilvēku spēju ko tādu nodarīt un to vēl fotografēt pēc tam. Nekāda riebuma, šoka vai šausmu, tikai apbrīns un līdzjūtība. Vēl viens attēls, kas manu uzmanību piesaistīja bija bilde, kurā redzami pieci poļu izcelsmes vīrieši, kas stāv pie sienas uz nošaušanu, un nevis ar seju pret sienu, bet pret šāvējiem. Četri no viņiem stāvēja samierinājušies ar savu likteni, un iekšējā nosvērtībā skaitīja pēdējo lūgsnu, aukstasinīgi lūkojoties savu slepkavu sejās, un nolādot tos ar savu skatienu. Tikai viens bija izplūdis asarās. Tās tekot pār viņa raudu krampjos savilkto seju, simbolizēja viņa mīlestību pret dzīvi un viņa dvēseli, kas lūdza pēdējo apžēlošanu. Manā skatījumā neviens cits pasaules „mākslas foto” nespētu noķert šī cilvēka dvēseli vēl skaidrāk. Vienīgais, ko es domāju šo kadru apskatot, bija jautājums: Ko darītu es? Raudātu vai akmens cietu ģīmi samierinātos un gaidītu paaugstināšanu? Es nezinu... Un nekad arī nevēlos to uzzināt.

Kad poļu genocīda zāles bija izstaigātas, pienāca kārta arī kam nedaudz pozitīvākam – poļu pagrīdes pretošanās kustībai. Tie bija detalizēti apraksti, kā slepeni tika organizēta pretošanās nacistu varai. Iespaidīgi, jo ikviens apspiestais spēlēja kādu lomu kopējās tautas labuma vārdā. Taču iepriekšējā izstāde bija izsūkusi enerģiju un vēlmi iedziļināties, tāpēc pēc ātras izsoļošanas cauri ekspozīcijai devāmies tālāk.

Izgājuši atkal cauri dzeloņstiepļu žogiem, mēs nonācām pie karātavu plača. Turpat blakus runājošā gide stāstīja par to, kas te atradies un gluži neviļus izdevās dzirdēt vismaz vienu patīkamu faktu – šajā vietā savulaik tika pakārts viens no šīs iestādes galvenajiem pārvaldītājiem. Dīvaini, bet savādāku nāvi es šādiem cilvēkiem nespēju iztēloties.

Vēl vien lieta, kas stipri traucēja bija jūdu tautas necieņa pret šo vietu. Viņi stāvēja nelielos grupējumos, kas ar saskaņojoties savā starpā bija tērpušies pazīšanas zīmēs – kreklos un džemperos, ko spītīgi rotāja Dāvida sešstūru zvaigzne. Taču šo cilvēku cieņa pret šo vietu šķita niecīga, jo tie ne tikai jestri pļāpāja un sabļaustījās savā starpā, bet arī tādās telpās, kā bijušajās gāzes kamerās un krematorijā vazājās visu filmēdami un skaļi komentēdami, kamēr pārējie ienācēji godinot šo vietu upurus cieta klusu.

Vēl neliels mirklis pagāja, un mēs sapratām, ka pietiek. Tā nu devāmies prom ar smaga drūmuma izteiksmēm piepildītām sejām. Ja kādam ir iespēja pabūt šajā Polijas galā, iesaku. Tā teikt, lai neaizmirstu vēsturi. Un nedrīkst aizmirst, ka arī mūsu zemē bija šāda vieta, kas ik pa laikam jāapciemo, lai saprastu cik ļoti mums ir paveicies ar laiku, kurā dzīvojam.

Āmen!