08 februāris 2012

Gadu ieilgušais izbrauciens uz Eleju

Jau vairāk nekā mēnesis pagāja kopš Karavīra maizītes 4 un neviens no mums īsti nebija apmeklējis nevienu slēpni un pagāja jau gandrīz gads no dienas, kad sarunājām "drīz doties uz Eleju," tāpēc arī nolēmām beidzot īstenot savu ieilgušos apņemšanos un labot vēsturisku netaisnību.


No Rīgas izbraucām ap desmitiem - vadītājs Marcipāns7 ar Briedi blakām un ar nevienu, Laruto un Kārumnieku aizmugurē vienā maza golfā, devāmies uz Eleju.

Pie pirmā slēpņa Misā Briedis iedeva man savu sviesta nazi uzasināt zīmuli un gāja ielūzt ledū. Kamēr Briedis bija aizņemts ar savām aktivitātēm, es jau ar savu nazi biju noasinājis zīmuli ar diviem naža vilcieniem un devāmies prom pretī nākamajiem slēpņiem.

[Spoiler alert!]
Vienu tiltapakšu, pokemonu kārbu, pilsētas zīmi un baznīcu vēlāk nokļuvām līdz interesantam Evopipes slēpnim, pie kura ar magnētu bija jāuzvelk kasti augšā pa trubu, kas lika mums smaidīt un katram atsevišķi izmēģināt uzvilkt slēpni.
[/SpoilerAlert]


Bez mūsu dienas mērķa lielu laika daudzumu aizņēma Pēterlauku vējdzirnavu izpēte. Bija grūti pabraukt garām 1860. gadā projektētām dzirnavām ar diviem spārniem un milzīgu ratu ceļa pusē. Izrādās šīs holandiešu tipa vējdzirnavas darbojās gandrīz apaļus simts gadus - līdz pat 1950. gadam un skaitījās ļoti progresīvas tik ilgi.
Tajā atradās Baltijā pirmais Vēja muzejs. Slēpņa izlicējs apgalvo, ka tika atjaunoti spārni, no kuriem tagad palika tikai pusotrs gabals, lai gan slēpņotāju bildēs dažās ir visi četri spārni redzami, kā arī tika atjaunota piebūve, kura izskatījās daudz šaubīgākas par pašām vējdzirnavām. Vējdzirnavās nebija pat putnu, to interjers bija pārsteidzoši labi saglabājies. Arī rats labi griezās, taču viss griešanās spēks turpat asī ari palika, jo viss kam būtu jārotē vējdzirnavu spārnus jau nefunkcionēja.

Nākamie apskates objekti bija galvenokārt muižas. Kā pirmais un iespaidīgākais muižas paraugs bija Elejas muiža. Milzīga teritorija ieskauta akmens sētā ar arkām. Pati muiža tika celta 19. gadsimtā un bija viens no nozīmīgākajiem toreizēja klasicisma paraugiem. Pagalmā atradās hercogistes Dorotejas piemineklis un parkā ierīkoti Medēmu dzimtas kapi. Tiesa, mūsdienās no tā tikpat kā nekas nav saglabājies. Muiža nodegusi pirmā pasaules kara laikā un tā restaurācija nenotika. Tējas paviljons ar hercogistes Dorotejas pieminekli pamatīgi cieta otrā pasaules kara laikā, abas simetriskas celtnes - teātra telpa un viesu nams ir aiztaisīti ciet ar finiera plāksnēm un veciem dēļiem. Kapsētas vārti ir diezgan papostīti. Neizskatās, ka kāds tur ļoti vēlētos ko interesantu rīkot vai atjaunot.

Pēc Vilces muižas un kodolraķešu bāzes apmeklēšanas devāmies mājās, laiks vairāk izklaidēties neļāva. Par bunkura apmeklējumu nākamajā rakstā.

Pilnais maršruts @ EveryTrail

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru