Atgadījumi iz' stopētāja dzīves 2# - Cilvēki iedvesmo

Plkst. 7:55. Nozvana pirmais modinātāja zvans. Nākošajam zvanam jāzvana pēc 15 minūtēm, bet saprotot, ka nav steigas, visi modinātāji tiek  pārcelti par pusstundu uz priekšu. Iepriekšējā vakarā jau biju aprēķinājis, lai tiktu uz Rīgu, un visu izdarītu laikā, man jāizbrauc no Palangas vēlākais 12:00, taču drošības labad gribējās visu izdarīt laicīgi un izbraukt īsi pēc 10:00. Kā jau tas parasti notiek, es izkasījos no Palangas tikai 11:30, un devos taisnā ceļā uz apvadceļu.

Atgadījumi iz’ stopētāja dzīves #1 - Virziens “Palanga”

Prologs:

 

Jāsāk, laikam, ar to, ka kādu laiku atpakaļ, pēc diezgan interesantiem piedzīvojumiem stopējot no Viļņas, man draudzene ieteica sākt rakstīt arī par šiem atgadījumiem, un izveidot rakstu sēriju par maniem piedzīvojumiem stopējot. Kādu laiku šī doma tika  apcerēta, bet kā jau parasti ar rakstu veidošanu notiek: ja tev nav laika, lai izveidotu rakstu par notikumu uzreiz vai tuvāko 2-3 dienu laikā, tad pēc tam jau būsi aizmirsis, ko rakstīt. Līdzīgi bija ar šo projektu, taču beidzot esmu nolēmis laboties, un tā kā šī vasara tiks pavadīta nedaudz brīvākā režīmā ar pietiekami lielu stopēšanas dauzumu, tad cerams atradīsies arī laiks kaut ko uzrakstīt. Veiksmīgu lasīšanu!

Atpūta ar skatu uz Tartu

Ja runājam par Tartu, jāsaka, ka esmu tur bijis pirms tam divas reizes – pirmoreiz ekskursijā ar kursu no RTTS (Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skola), un otro reizi pavisam nesen mācību ekskursijas laikā no Vidzemes Augstskolas. Protams, šī otrā reize bija tā, kas atstāja pamatīgu iespaidu uz mani, un ierakstīja Tartu, kā obligāto galamērķi šovasar.

Tā nu daudz nedomājot tika izlemts paņemt draudzeni, sagaidīt, kad visi darbi nodoti, un stopēt prom uz kaimiņu zemi Igauniju.

Pavisam nemanot, arī nozīmētā diena bija klāt. Rīts bija apmācies un lija, taču pēcpusdienā laiks tomēr uzlabojās un mēs saulaini vējainajā 17. jūnija dienā devāmies uz Valmieras tālāko Ziemeļrietumu stūri, lai stopētu uz Tartu.

Pirmā mašīna, mūs paķēra līdz Strenčiem, un to vadīja jauneklis ar interesanta paskata ūsām, kurš, kā izrādījās bija students no RTU un studēja kaut kādu tur mistisko ar datoriem saistīto studiju programmu.

Nākošā mašīna mūs paķēra līdz Valkai, taču turku izcelsmes anglis, kas to vadīja, nebija īpaši runīgs, tāpēc neko daudz neuzzinājām.

Ja runājam par trešo mašīnu, kas mūs nogādāja līdz Tartu robežai, jāsaka, ka priecājāmies par to, ka igauņu pārītis, kas mūs veda ne īpaši labi runāja angļu valodā, tāpēc varējām mierīgi klusumā nosnausties.

Tikuši līdz Tartu, sazinājāmies ar puisi vārdā Toomas, pie kura bija ar CouchSurfing.Org palīdzību sarunāts nakšņot. Tā kā vakars jau vairs nebija aiz kalniem, dažādu iemeslu vadīti (drēgnais vējš, nogurums, utt.), nolēmām doties pie miera, lai taupītu spēkus nākošajai dienai.

No rīta pamodāmies laicīgi un jau 9:00 atradāmies pilsētas centrā, kur pirmais mērķis bija rātslaukums ar Tartu simbolu – strūklaku „Studentu skūpsts”. Turpat blakus TIC (Tūrisma informācijas centrs) tika paņemta pilētas centra karte ar ievērojamākajiem objektiem un apskates vietām. Ar karti, fotoaparātu un lielisku garastāvokli pie rokas, tika apmeklēti dažādi objekti, izstaigātas Tartu šarmantās ieliņas un vienkārši baudīta vieta. Tā nu pēc pāris stundām ēstgriba arī sāka sevi manīt, tāpēc turpat pie Tartu Universitātes galvenās ēkas kādai studentei uzjautājām, kur var garšīgi un lēti paēst. Jāsaka, ka viena no spožākajām idejām, kādas man jebkad bijušas...

Informāciju ieguvuši, devāmies uz norādīto vietu, kas bija noslēpusies nelielā iekšpagalmā, taču šarmēja ar savu māksliniecisko piesitienu (Ja saprotiet igauņu valodu, tad te būs vairāk info par vietu - http://www.genklubi.ee/ ).

Pasūtījām spinātu krēmzupu, dienas piedāvāju un divas glāzes sarkanvīna, kas kopumā neizmaksāja nemaz tik dārgi – 7.70Euro, jeb latviešu naudā - 5.35Ls, + tējas nauda

Paēduši un apmierināti ar dzīvi, devāmies augšā kalnā, lai skatītu Doma baznīcas drupas un torņus. Drupas ir brīvi pieejamas ikvienam, taču, lai uzkāptu drupu torņos, nācās mums katram šķirties no 1Euro (Ne-studentiem tas prieks ir dārgāks). Pēc pamatīgas izdzīvošanās pa torņiem, turpinājām klaiņot pa pilsētu. 

Viena no interesantajām vietām bija radošo darbnīcu un amatnieku pagalms, kur vairākās ēkās darbojās dažādi amatnieki un mākslinieki, tikai diemžēl ieradāmies pirmdienā, kad lielākā daļa amatnieku nav uz vietas. Taču tas nekas, jo tagad vismaz ir papildus iemesls atgriezties.

Tā nu klaiņojām meklējot muzejus, kas būtu vaļā pirmdienā, bet nesekmīgi. Meklējām, līdz vēders atkal atgādināja par savu klātbūtni. Šoreiz izvēle krita par labu rokkafejnīcai „Krooks”, kurā pirms diviem gadiem biju ēdis pusdienas. Šoreiz sanāca samaksāt nedaudz vairāk – 10.25 Euro + tējas nauda, bet maltīte bija to vērta. Kopumā jāsaka, ka ir vērts apmeklēt, jo ēdiens ir garšīgs, atmosfēra – kā jau rokkafejnīcā, forša, un vispār, lieliska vieta, kur pasēdēt un pabaudīt alu ar draugiem. Info - http://www.visittartu.com/1437?org=5421&l=12845

Vēl nedaudz paklīdām pa Tartu ielām, un devāmies kopā ar savu „hostu” iepirkt igauņu alu un sastāvdaļas aukstajai zupai, ko iepriekš solījām pagatavot.

 

Domāju, ka par zupu nav īsti daudz, ko stāstīt, sanāca baigi garšīga, un igauņiem patika. Taču interesants likās fakts, ka viņiem tādas zupas nav, atšķirībā no Lietuvas, kas kura arī lepojas ar šādas zupas gatavošanu.

Taču, ko tur daudz par zupu... Pastāstīšu par alu:

Tātad pirmais kandidāts bija kādas salīdzinoši nelielas alusdarītavas „H.V. Puls” brūvējums, kurš bija diezgan patīkams tumšais alus ar nelielu ķiršu garšas piesitienu. Iesaku pamēģināt, ja gadās šāda iespēja.

Nākošais kandidāts bija šī paša ražotāja brūvēts kastaņu garšas tumšais alus, ko pat mana draudzene, kā persona, kas alus vietā izvēlas vīnu, atzina par garšīgu alu.

Kaut arī iepriekšējais alus, bija labs, mans vakara favorīts, un uz doto mirkli Igaunijas alus favorīts, bija lielražotāja SAKU radīts medalus ar nosaukumu „Mōdu” (dīvaini, bet „Mōdu” nenozīmē „medus”, kā es to biju iedomājies). Par pašu alu runājot, jāsaka tumšs, tumīgs, salds un visnotaļ patīkams dzēriens. Noteikti iesaku, ja gadās būt Igaunijā un skatoties uz alus plauktu domāt: „Ko vajadzētu nogaršot?”

Protams, pēc tāda alus nākošais jau likās neizteiksmīgs, taču kopumā varu teikt, ka nebija slikts arī šis. Standarta tumšais alus, kur iesals pamatīgāk apgrauzdēts, nekā Latvijas alus ražotnēs, taču arī garša vairāk velk uz vieglajiem Eiropas standarta tumšajiem aliem.

Un, protams, vakaru noslēdzu ar gaišo alu, kas tika paņemts dēļ skaistā uzraksta „Organic” uz etiķetes. Jāsaka, ka sava savdabīgā piegarša nedaudz bija, bet kopumā alus, kā alus.

Pēc vakara socializēšanās ar igauņiem, tika atkal uzkrāti spēki, lai varētu izbaudīt nākošo dienu.

No rīta pēc modinātāja nozvanīšanas nācās secināt, ka ārā līst, taču bija labi apzināties, ka lielāko dienas daļu pavadīsim Tartu zinātnes centrā AHHAA ( http://www.ahhaa.ee/lv/kas_ir_ahhaa ). Vēl pirms tam gan bija brokastis, un mūsu izmitinātāja Toomasa sagatavotais rīta vingrinājums - bija jāpārbauda spēki igauņu nacionālajā sievu nešanas sportā un jāskrien pa lielveikalu nesot draudzeni diezgan savdabīgā pozā, turot aiz kājām uz muguras. Kad tas bija veiksmīgi izpildīts, varējām doties izklaidēties uz zinātnes centru AHHAA.

Par pašu zinātnes centru runājot, jāsaka, ka vieta ir tiešām interesanta, un tur ir iespējams redzēt un uz savas ādas izbaudīt to, cik zinātne var būt jautra. Bija iespēja, gan pārbaudīt dažādus optikas brīnumus, kā spoguļu zāles, kaleidoskopus, un citas ar gaismu un perspektīvu saistītas lietas, kā arī papriecāties par ūdens spēku, pūst burbuļus želejā vērojot, kā tie ceļas uz augšu, uzspēlēt prāta spēlēs un vienkārši labi pavadīt laiku. Es personīgi sajutos, kā bērns, kurš priecājās par visu, kas pieejams šādā vietā. Un ja gadījumā ir vēlme tur aizbraukt ar bērniem, noteikti iesaku to darīt (pašam bērnu vēl nav, bet kad būs, tad šī būs tā vieta , ko apmeklēt).

Ārpus kategorijas vēl pieminēšu Tartu rotaļlietu muzeju, kuru ir vērts apmeklēt īpaši ja dodas uz Tartu ar bērniem, bet garlaicīgi nebūs, ja apskatīs arī tāpat vien. Tur ir interesanti apskatīt gan rotaļlietas, kas pašam kādreiz bijušas, gan tās, kas tagad ir, kā arī dažās vietās iespējams arī paspēlēties ar tur esošajām rotaļlietām. Vairāk informācijas šeit: http://www.mm.ee/mm_eng.html

Par AHHAA var teikt, ka ir jāieplāno diezgan liela dienas daļa, lai dotos uz turieni, jo mēs iegājām tur 10:00 un iznācām īsi pirms 15:00. Protams, pa vidu vēl aizgājām paēst, tāču tas nemaina būtību par to, ka vismaz 3 stundas ir jārēķinās, ne mazāk. Pozitīvi gan ir tas, ka nav jāapskata visu uzreiz, bet var doties iekšā un ārā, tik cik sirds kāro, jo pie ieejas tiek uzliktas aproces, kā koncertos un festivālos. Vēl viena pozitīva lieta par AHHAA: informācija gandrīz visur ir pieejama arī latviešu valodā, tāpēc arī uztvert visu ir daudz vieglāk.

Tā nu pēc kārtīgas izdzīvošanās pa zinātnes centru, bija pienācis laiks stopēt atpakaļ uz Valmieru. Ceļš līdz Valmierai samērā raiti un pēc vizināšanās ar vairākām mašīnām, mēs bijām galā.

Kopējās sajūtas: Tartu tiešām ir pilsēta, kuru vērts apmeklēt. Ar mīļoto, ar draugiem, ar bērniem – vienalga. Te būs ko darīt. Vajag tikai atrast laiku un aizbraukt.

P.S. Ja ir kāda vieta, ko es neesmu pieminējis, bet ko ir vērts apskatīt Tartu, droši var pievienot informāciju par to komentāros.

Četri slēpņotāji un Rūsa GNP Amatas takā

Stāsta suns vārdā Rūsa.

"Vau! Es esmu dzīvespriecīgs suns - Rūsa! Es mītu Gaujas Nacionālajā Parkā, Kārļos un es esmu ļoti sociāls un draudzīgs! Man patīk ceļot! Mani cilvēki ir braukuši man pakaļ uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un citām ne tik tālām vietām. Paldies viņiem par manu vārdu un telefona numuru uz siksnas!

Dzirdēju ka Amatas taka paliek iecienīta pastaigu vieta dažādiem dīvaiņiem ar plaukstā nodurtām galvām, nu tad devos paskatīties vai tā tiešām ir. Jau pie "Sofijas sēdekļa" uzodu dīvaiņus un devos viņu virzienā pa ceļa-būv-gružu taisīto taku.