Triecientējkarote (X) Barona Mantojums

"Būt otrajam nozīmē būt pirmajam no tiem kuri zaudēja"
/F-1 pilots Airtons Senna

Triecientējkarotes augšāmcelšanās ir sākusies! Pagājušo gadu komanda Triecientejkarote testa rezīmā gāja no Rīgas uz Mangaļsalu līdz Carnikavai un Garkalnei, cauri Malpilij uz Skrīveriem un mūsu gājiens beidzas diezgan veiksmigi un patīkams skita viss ceļš. Šoreiz komanda Triecientējkarote (Tālāk TTK) citā sastāva dosies piedzīvojumu-sacensībās "Barona Mantojums".

Barona Mantojums ir piedzīvojuma sacensības notiek jau piekto reizi un pulcē ap sevi pilngadīgus piedzīvojumu meklētājus no visas Latvijas. Mēs dalību pieteicam Sporta klase kurai būs jāmēro 14km ar laivu un 8km ar kājām. Visa Leģenda zemāk:

Līgatnes alā, kad pavasarī, mātes dabas nežēlībā krita visas komandas, vienīga izdzīvojušā komanda atrada Barona lādi, kas tomēr izrādījās bez zelta...
Bet nevajag saskumt, tajā bija norādes un leģenda par īsto Zelta atrašanās vietu Ventas un Abavas krastos. Vietējie izlūki  jau sūta ziņas, ka ir redzējuši Baronu klejojam pa šo upju krastiem un it kā slēpjot savus dārgumus.  Lai gan Barons ir tik izmanīgs, ka neviens īsti nav redzējis, kurā vietā zelts ir noslēpts, ir skaidri saglabājušās kartes kur redzamas norādes par to atrašanos vietu. Barons ir atsūtījis karti ar leģendām, lai varētu braukt, kuģot un skriet pa viņa iemītajām takām Ventas un Abavas krastos līdz atradīsim paslēpto lādi ar dārgumiem.

Komanda šoreiz būs es kā Kaspars, Briedis ka Jānis un viesorientētaja Dace kuru atradām Barona Mantojuma forumā lai aizpildītu lieku vietu komandas sastāvā. Sakumā doma bija ņemt Kārumnieku, taču tas pašlaik aizbraucis specuzdevumā uz Zvērā festu un mums asistēt nevarēs, taču aicināja citā kompānija doties kāda cita sirojuma kurs ir pavisam cits stāsts.

Mūsu mērķis šoreiz nebūs īsāku un garāku maršrutu veikšana un savu spēku noteikšana (tas ir +/- zināms), šoreiz mēs salīdzināsim mūsu spēkus ar sporta entuziastiem. iepriekš spēki tika salīdzināti tikai ar slēpņotajiem par kuru nodarbēm var tikai minēt.

Piektdienas vakarā dodamies uz Kuldīgu, izguļamies un agri no rīta dodamies uz sacensību starta vietu. Pirmās dienas (31. datuma / sestdienas) sacensību notikumu risinajums būs skatāms jau tās pašas dienas vakarā, ja nogurums neņems virsroku, tacu jebkura gadījuma 1. datuma vakara vai 2. datuma rīta tiks uzdrukāta atskaite un gūtie iespaidi, ka ari tiks ieliktas tematiskas bildes no pasakuma un pēc viņa.

Aizsardzība karstā laikā

"Svelmainais karstums cilvēkiem liek rīkoties neadekvāti – dedzināt kūlu, šaut uz trolejbusu, spārdīt sintezatoru Rīgas centrā un tamlīdzīgi."

Laikam liela daļa Latvijas iedzīvotaju jau pamanīja, ka āra kļūst neciešami karsts un indivīdi sāk rikoties neadekvāti, dienā daudzi desmiti cilvēku tiek slimnīcā ar saules dūrienu, jo nespēj, nezin vai nevēlas pasargāties no karstuma. Pēdējiem palīdzēt nevaram, taču pirmiem diviem var nedaudz pateikt priekšā.

Saules dūriens tiek iegūts kad cilvēks nespēj aizsargāties vai patverties no karstuma, tādējādi liekot ķermenim pārkarst līdz brīdim kamēr ķermeņa aizsargmehānismi ar to vairs netiek galā un cilvēkam sāk parādīties dažādi saules dūriena simptomi, tādi kā karsta un sausa āda, ātrs un vājš pulss, zaudēts "vēsais prāts" un zaudēta samaņa, vemšana, pietūkušas lūpas, paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassapes, reiboņa. Saules dūriens parasti piemeklē gados jaunus un vecus cilvēkus, cilvēkus kam ir problēmas ar sirdi un asinsriti, vājus cilvēkus.

Lai novērstu saules dūrienu ir jādzer daudz ūdens, ir jābūt dabiska, elpojoša materiāla apģērbam kurš neuztur siltumu, kā ari galvassega ir obligāts pasākums, nedrīkst atrasties āra no 9:00 - 12:00 jo tad saules ultravioleto staru ietekme ir visspēcīgākā uz cilvēka organismu, un nevēlama arī atrašanās dienas karstākajā laikā -  no 13:00 - 15:00 karstās vietas, piemēram, pludmale.

Ja tomēr cilvēks ir zaudējis samaņu vai vairs nav spējīgs pārvietoties pats, tad nekavējoties ir jāsauc atrā mediciniskā palidzība. Ir jāatceras, ka siltuma dūriens var būt nāvējošs, tāpēc ir vairaki pasākumi kurus vajag veikt lai izglābtu., vai vismaz nepasliktinatu cietošā stāvokli.

Pats svarīgākais ir pārvietot cietušo uz vēsāku vietu, ēnā vai ūdenī (ar pēdējo ir jābūt uzmanīgam) un, ja ir pieejams jebkāda veida ūdens, tad labākais ko var darīt cietušā labā ir samitrināt drēbes gabalu ar vēsu ūdeni un aptīt to ap cietušā galvu un kaklu lai cietušais atvēsinās, taču jāatstāj ūdens arī dzeršanai, izģērbt cietušā vidukli un kajas (krekls, apavi), vēdinat cietušo. Ja ir nepieciesams - rikoties  pēc ABC shēmas.

Visādi var gadīties un visam ir jabut gatavam, taču mēs iesakām izvairīties  no fiziskām aktivitatēm lidz vēsakam laikam, strauji necelties  vertikala pōzā, dzert daudz udens un neizturēties vienaldzīgi pret līdzcilvēkiem.

Siguldas dzīvā daba

"Brīvā daba nav greznība, bet gan cilvēka gara nepieciešamība"
/Edvards Abbeis

Šoziem biju Siguldā pastaigājies pa kalniem un neskaitāmām siguldas terpītēm uz Krimuldas pilsdrupām, Gūtmaņalu, Pēteralu, izstaigājis pilsētas centru, bijis uzrāpies pa slideno sniegu uz vairākiem Siguldas kalniem, no kuriem man visvairāk palika atmiņā Paradīzes kalns. Tajā dienā es sev apsolījos atgriezties atpakaļ vasarā, ko šodien arī veiksmīgi piepildīju.

Diezgan lēti - 3.80Ls

Diena iesākās pavisam mierīgi ar brokastu ieturēšanu Siguldas tirgū kafejnīcā ar nosaukumu "Pikniks". Jāsaka, ka porcija bija tik tiešām king size, jo nabaga cilvēkam uzliek tā ka maz neliekas. Nolēmām neriskēt un sadalījām visu pēc studentu modei - makaroni palika makaronu cienītājam, man tika piešķirta zupa, saldais ēdiens palika uz izvēli, kā arī tika paņemts viens alus tikai slāpju remdēšanas nolūkos. Beigās katrs no mums bija pieēdies tā kā nekad agrāk no vienas porcijas puses. Kā mums pastāstīja viesmīle - vienu viņu "Dienas porciju" var notiesāt tikai divi cilvēki - strādnieki.

Pēc divriteņa izīrēšanas tuvākajā velo nomā un palīdzēšanas kādai jaunietei kura nokrita braucot ar divriteni pa kalnu un diezgan drausmīgi nobrāžot rokas, kājas, vēderu un seju, devāmies no kalna lejup, kur iepriekš divriteni nesavaldīja meitene, aizripinājāmies līdz Turaidai, kur noprikām kvasu, apdomājām tālāko rīcības plānu un devāmies ceļā.

Tā kā jau bijām nosvīduši un noguruši no mīšanās ar pilnu vēderu uz dažadiem slīpumiem, devāmies tieši zem tilta kur plūst Gauja. Mazliet apmazgājāmies, novērojām uzjautrinošu skatu kā aiz sarkanas gumijas laivas rindā viens aiz otra peld pīlēni. Drīz vien tie pievienojās arī mums un parādīja to, ka ar cilvēkiem ne viņi, ne viņu senči nav īpaši bieži saskārušies un pavisam nemaz nebaidās no lielajiem cilvēkiem.

Nākamais objekts kurš mums atradās must-see sarakstā bija "Ķeizara krēsls". Ceļš līdz viņam bija vienkārši fantastisk - mēs ar divriteņiem traucāmies pa kalniem un lejām, caur mežiem un vairākiem koka tiltiem virs strautiņa - tik asas izjūtas, kā traukties pa 1 - 1.5m platu koka tiltu bez margām ar diezgan vērā ņemamu ātrumu, dabā netika izjustas vēl nekad agrāk. Protams, visam savas beigas un pienāca laiks ar divriteni uz pleca pievarēt Siguldas slavenās trepītes no pašas apakšas līdz pat pašai augšai, kur cēli stāvēja Ķeizarkrēsls. Kāpšanas procesā odi un dunduri kļuva par mana ķermeņa neatņemamu sastāvdaļu, līdzigu kā sejas apmatojums - tikko tu no tā tiec vaļā, tas jau uzreiz nemanāmi ir klāt no jauna. Šo kukaiņu izdvestā skaņa ļoti veiksmīgi integrējās galvā un kļuva par tikpat pašsaprotamu lietu kā domas. Uzrāpjoties augšā apsēdos pašā pirmajā vietā ko manīju - Ķeizarkrēslā un skats kuru ieraudziju no šī krēsla ir tik skaists un aizraujošs, ka pat dunduru kodumi vairs nenieza, kāju nogurums škita kā nenogurstošs hidrauliskais mehānisms dīgstāvē, dunduru mugursoma bija kā spārni kas ceļ gaisā..

Sagaidot savu celabiedru, nolēmām aizstaigāt līdz Lorupes tiltam līdz Lorupes tunelim. Ceļā uz mūsu mērķi Briedis paguva sabojāt savu divriteni - atlika tikai ripot līdz tiltam. Netālu no tilta mežā tika atstāti divriteņi pie krūmiem kur neviens neredz, saslēdzam tos savā starpā ar divām drošības ierīcēm un katrs paņēma vienu atslēgu, kā holivudas bankās, un tad sākās mūsu tik kārotais dabas baudījums.

Mežs mūs sagaidīja neīpaši viesmīlīgi (vai arī mēs izvēlējāmies piedzīvojumiem bagātāko ceļu) un mums nekas cits neatlika kā izbaudīt visas meža klāstā esošas izjūtas un pārvarēt visus tā sagatavotos šķēršļus. Sākumā bija lapu koki, kuri, man kā nepotētam cilvēkam iedvesa lielas šausmas. Pa ceļam tika pārvarēti arī daži kritušie koki un uzmanīgi apgājām apkārt zvēru alas. Jo tuvāk mēs bijām mūsu mērķim, jo šķēršļi kļuva aizviengrūtāki - sākās sauso skujkoku mežs, jo dziļāk iekšā - jo biezaks un necaurejamāks. Tur arī parādījās pirmie skrāpējumi. Starp visu to atradām arī mazas stirnas galvaskausu, kurš atradās pie egles saknēm, to mēs pārvietojām uz netālu esoša celma. Pat tādā mežā bija vietas kur varēja manīt cilvēka nozāģētos kokus. Pēc eglēm sekoja diezgan riebīgi mazi kociņi ar daudz lielām lapām, kuras neļāva saskatīt kur gan tiek sperta kāja un bieži tika uzkāpts kādam slidenam, apgāztam kokam, taču tas drīz beidzās un mūsu priekšā paverās meža skaistums visā tā krāšņumā. Mēs atradāmies kalna pakājē, no kura nule nokāpuši, un mums priekšā bija sekla upīte, kurai pāri pārgāzās pāris koki, kreisajā pusē bija ļoti augsta nogāze, kuras galotnē bija varenas vecās priedes kurām puse sakņu pārkārās pāri nogāzei, kā teikt, ar vienu kāju kapā, un ir gatavas kuru katru mirkli sekot saviem bijušajiem kaimiņiem lejā. Sķērsojot upīti un nelielu saliņu, nonācam līdz saliņas otram krastam, kur tādā pašā veidā bija sagāzies cits koks, kas, protams, tika izmantots kā tilts uz stāvo kalnu, kur, nu jau 100m attālumā atradās mūsu tunelis.

Tuneļa konstrukcija ir diezgan interesanta - virs tā turpinās milzīgs kalns ar veciem kokiem, tunelī ir diezgan sekls, vidū ir nepatīkami akmeņi un bedres zem kājām. Tuneļa sienas ir taisītas no tiem ašiem milzu akmeņiem kurus izmantoja pils celtniecibā, kaut ari no ārpuses tunelis izskatās pēc padomju betona lējuma. Tur kur beidzas betons, tur sākas akmeņi zem kājām, vecas sienas un ļoti augsti griesti, kuri bija par pamatu manām neapstiprinātam cerībām ka es ieraudzīšu sikspārņus. Par sikspārņiem lika domā netālu esošais Lorupes tilts, kura apkārtnē mājo sikspārņi.

Atpakaļceļā mums aptrūkās laiks, tāpēc arī es steigšus devos vienatnē uz Siguldu atdot izīrēto kalnu divriteni un sprintēt atpakaļ uz vilcienu. Patīkams ir fakts, ka Siguldas iedzīvotāji ir daudz pieklājīgāki, pretīmnākošāki un saprotošāki par Rīgas iedzīvotājiem. Tā lika man domāt vairāki Siguldas iedzīvotāji kuri man palīdzēja atrast tuvāko man interesējošu bankomātu un sieviete kurai man bija jāatdod divritenis. Man pietrūka lats par nomu, taču sieviete uzsmaidīja un ļāva doties prom.

Noteikti būs jāatrgiežas pilsētā kurā cilvēki izgudroja kalnus un romantiku!

«Kas jāievēro ikvienam dzimtenes ceļiniekam»

Izraksts no K. Vanaga grāmatas «Ceļvedis pa dzimto zemi» 1. daļas "Vidzeme un Latgale" (Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļas izdevums 1937).

Cēls un skaists ir tūrisma sports, tādēļ dzimtenes apceļotājam visur jāuzvedas tā, lai pret tūristiem sajustu cienību. Noželojami ir tie, kas saka, ka ceļojumā ievērot pieklājību nozīmē sagādāt sev neērtības. Tie nav tūristi, kas ceļojot atstājuši mājās pieklājību un smalkjūtību, iedomājoties, ka svešā malā neviens viņu nepazīs. Pieklājība jāievēro nevien darbos un vārdos, bet arī apģērbā. Cienījiet savus ceļa biedrus un ikvienu cilvēku kā dzelzceļa vagonā, tā tūristu apmetnē, mežā vai klājā laukā. Esiet nopietni visās lietās, vienmēr apdomīgi ar jokiem un asprātībām.


Savās tūristu gaitās vienmēr esiet vienkārši, laipni un sirsnīgi. Sarunās lietojiet vienkāršo, lauku ļaužu valodu, bez salonu stila un pārgudriem svešvārdiem. Netaktiski ar vietējiem iedzivotājiem runāt izloksnē, ja to pats pamatigi nepārvalda. Cienījiet un ievērojiet vietējos tikumus un ieražas. Nekritizējiet un nezobojiet citu uzvešanos, apģērbu, valodu un ēdienu. Augsti cienījiet viesmīlību. Lauku apmetnēs uzvedieties tā, kā jūs vēlētos, lai jūsu mājā uzvedas lūgtie ciemiņi. Vienmēr esiet pats savs kalps. Papīru, olu čaumalas, pudeles, papirosu kārbiņas u. tml. nedaiļo apkārtni, tādēļ neizmētājiet tos meža, ceļā un laukā.

Nestaigājiet pa jaunaudzem. Klusumu meža. Saudzējiet dabas bagātibas, ziedus un augus. Iežu, tiltu, zolu, atpūtas nojumu vietu u. t. t. ir izskaužama vieglprātība. Neaiztieciet dzīvniekus. Respektējiet iežogojumus, izvilktas stiepules, barjēras, u. c. ierobežojumus.

Ceļojot pa dzimto zemi, aizmirstiet savas dienesta lietas un ikdienas rūpes. Neprasat, lai visur būtu tā, kā pie jums mājās. Apmierinaties ar lauku apstākļiem, kādi tie ir. kaistā daba, siltā saule un veselīgais gaiss jāuzņem ar mēru: nav jācenšas pēc rekordiem kilometru veikšanā, apsauļošanās ilgumā un peldēšanā.

Visur un vienmēr ceļojiet nevis atpūtas vai izklaidēšanās nolūkā, bet lai kautko mācītos, redzētu un saprastu, lai no ceļojuma iegūtu ne tikai skats, bet arī gars, sirds un prāts.