Cietokšņu anatomija (papildināts)

Jau labu laiku atpakaļ pamanīju cilvēku interesi par cietokšņiem un nolēmu apgaismot par cietokšņu uzbūvi, kāpēc tā vēsturiski veidojās, priekš kam tiem ir vajadzīgas tranšejas pilnas ar ūdeni un kā paspīdēt ar savām zināšanām nākamreiz, kad iesiet garām Bastejkalnam vai pāri Rīgas kanālam.

Cietoksnis ir militāras konstrukcijas paredzētas pozīcijas aizsardzībai un cīņai. Cietokšņi un to daļas mainījās laika gaitā, jo evolucionēja arī ieroči, to efektivitāte uzlabojās, tika izgudroti arī jauni veidi kā tikt pāri vai cauri aizsardzībai. Cietokšņi evolucionēja aptuveni līdz 19. gadsimtam, kad no lielā mūra sienām palika vien tikai zemes valnis/uzbērums. Nav īsti skaidrs kad ko var saukt par cietoksni, jo to pašu vienu zemes uzbērumu ir grūti nosaukt par cietoksni, kaut arī tas ir evolucionējis cietoksnis, kamēr pilsētas mūris ir tikai daļa cietokšņa. Tad tiksim skaidrībā ar visu pēc kārtas.

Ilgi gaidītais ziemas izbrauciens uz kodolraķešu bāzi

Pagājušajā gadā bijām R-12 raķešu bāzē ziemā, taču tas tika diezgan slikti dokumentēts tāpēc ka neko īsti neredzējām, jo igauņu saimnieki, cik apsargs stāstīja, pamatīgi pacentās visu padomju brīnumu likvidēt. Viss kas bija palicis ir kontrolpunkti pa perimetru un viena neaizbērta raķešu palaišanas šahta bez kupola. Pēc Liepājas talkas apmeklējām ari R-14 raķešu bāzi, kura mūs sagaidīja jau ar vairākām raķešu palaišanas šahtām, taču tāpat kontroles bunkurā netikām. Nu tad šoreiz, pēc gada, devāmies otrā ekspedīcijā uz sen kāroto raķešu kompleksu.

Šoreiz R-12U kodolraķešu palaišanas bunkurā izdevās sekmīgi iekļūt un objekta pētīšana varēja sākties.

Gadu ieilgušais izbrauciens uz Eleju

Jau vairāk nekā mēnesis pagāja kopš Karavīra maizītes 4 un neviens no mums īsti nebija apmeklējis nevienu slēpni un pagāja jau gandrīz gads no dienas, kad sarunājām "drīz doties uz Eleju," tāpēc arī nolēmām beidzot īstenot savu ieilgušos apņemšanos un labot vēsturisku netaisnību.