Ar dažiem klasesbiedriem izdomājām aizbraukt un izlādēt visu kas mums ir sakrājies pa visiem šiem kopā nodzīvotiem gadiem. Viss sākās ar to, ka pēc stundām gāju parādīt klasesbiedram kur ir jauns armijas preču veikals uz
Brīvības ielas un viņš ieminējās, ka dodas svētdien uz Valmieru uzspēlēt
airsoft, pašam vēl nebija īsti nojausmas kas un kā tur notiek un bija ari citi plāni.
Šoreiz, nu jau ar divām mašīnām sakopojušies gan datorspēļu fani, gan pneimatisko ieroču entuziasti, armijas lietu piekritēji un vienkārši interesenti kuri vēlas paskatīties - kas un kā, devāmies uz
bewo rīkoto airsoft spēli Garciema bijušajā PSRS pretgaisa aizsardzības raķešu bāzē. Ceļš līdz turienei bija ļoti viegli atrodams, pašai norises vietai gandrīz pabraucām garām, labi ka laikus apstājāmies, jo ieraudzījām padomju laiku simboliku un slavinošus uzrakstus, kā arī vairākas mašīnas un militāri tērptus cilvēkus. Pēc reģistrācijas veikšanas mums izstāstīja ko darīt un ko labāk nedarīt, izsniedza tērpus, brilles un ieročus pēc savas patikas. Mana izvēle krita uz pasaulē
vienu no labākajiem ieročiem dēļ tā mazā izmēra un augstiem parametriem. Komandas tika sadalītas 12 pret 11 cilvēkiem (ja nemaldos), mūsu komandai nācās vilkt oranžās šalles, lai varētu atpazīt savus un pretiniekus..
Pirmā spēle bija "Ieņemt karogu". Spēles mērķis bija vienai komandai ieņemt karogu uz desmit sekundēm. Mūsu komandai tas bija pārāk grūts uzdevums, mūsu sašķeltības dēļ, pretinieku komanda bija arī vairāk pieredzes un tai bija diezgan labāka stratēģiskā pozīcija - viņiem bija māja, kamēr mums neliela sirsniņmāja un jaunaudzes. Karogs atradās klāja lauka vidū uz pakalniņa. Diemžēl oranžie lakati vienmēr nodeva mūsu pozīcijas.
Nākamā spēle bija "Noturēt karogu", kur mums bija iedots laukums ar angāriem, krūmiem, jaunaudzēm un kalnu ar ieeju. Tas bija tikai laika jautājums, kad gan pretinieku komanda pārraus mūsu aizsardzību un tiks pie karoga. Kamēr asa cīņa noritēja visapkārt, tikmēr es ar vēl diviem komandas biedriem centāmies novērst apiešanas iespēju no kalna, protams, palikām pēdējie dzīvie un mūs pa vienam nošāva. Mani paguva atkāpšanās procesa vidū.
Trešā spēle notika pie tiem pašiem angāriem un spēles mērķis bija tāds pats - mums jānosargā karogs kamēr pretinieku komandai jāieņem tas, tikai mūsu komandas nošautie aiziet uz "Mirtuvi" un atgriežas atpakaļ nu jau pretinieku komandā. Man novērotājs ieteica paslēpties pie betoniem, kur arī mana oranžā šalle un, uz šo spēli apmainītais AK47 saplūda ar skujām, mani bija gana grūti pamanīt. Pāris komandas biedri, kuri ātri vien krita, ieņēma pozīcijas jaunaudzēs, sekojot fotogrāfa objektīvam vāca nost viņa modeļus, un divas sievietes bija pa labi no manis skatījās uz karogu. Mana pacietība tiešam bija augstā līmenī, par ko liecināja abi kritušie komandas biedri jaunaudzēs, gan skudras uz AK47 stobra un manai nedalītai uzmanībai uz potenciālo pretinieka šķērsošanas vietu. Ilgi gaidīto mērķi nošāvu ar pirmo šāvienu, taču lai jūt, ka ir nošauts, rezerves pēc tika ielaists vēl pārītis plastmasas bumbiņu ķermenī. Svaigi nošautais, pacēlis ieroci gaisā, pretimnācējam paziņoja manu atrašanās vietu, kas nav īsti godīgi, un man nācās atšauties no viņa. Čiekuri zem manis jau visi bija palikuši plakani, un te negaidīti saņemu vairākus šāvienus mugurā - atkal izrādījos viens no pēdējiem izdzīvojušajiem, visi kuri piesedza no aizmugures, jau sen bija citā komandā. Sievietes, pa labi no manis, tika nošautas tiklīdz es biju pacēlis roku, ziņodams par savu bojāeju. Uz laiku aizņemtais AK šķita drošāks šaujamais, īstais draugs kuram uzticēties, taču manas rokas, vismaz guļus pozīcijā, priekš viņa bija pārāk īsas.
Nākamā spēlē norisinājās mežā, kur tikai pretiniekiem bija kaut kas līdzīgs celtnēm. Pa mežu bija samētāti 8 karodziņi, uzvar tā komanda kurai ir visvairāk karodziņi, katram cilvēkam rokā drīkst būt ne vairāk par vienu karogu un ar karogu nav atļauts skriet, nošautajam karognesējam karogu jāatstāj iespraustu zemē miršanas vietā, un jādodas uz Mirtuvi, kur, pēc 10 sekundēm, var atkal turpināt spēli. Tātad, mani pirmo reizi nošāva kamēr es piesedzu komandas biedru atkāpšanos ar karogu rokās. Otrā reize bija daudz aizraujošāka - kamēr man pa priekšu gāja komandas biedrene, to centās novākt, man izdevās paslēpties pie apgāzta betona padomju savienību slavinošās plāksnes, apšaudīts tiku vismaz no divām pusēm (nebija laika skaitīt) un dzirdēju pretinieku balsis uz netālu esošā kalna pretinieku pusē. Domāju, ka dzīve man nebūtu ilga, guļot zem plāksnes, atšaudīdamies metos uz tuvāko kalnu, kuram bija ieeja. Skrienot iekšā, redzēju kā plastmasa bumbas triecās visapkārt kalnā, krūmi čabēja, kuru katru mirkli gaidīju jaunu triecienu mugurā, taču tas nenotika, tikai šāvieni palika precīzāki kalna gaiteņa atverē un sāka atsperties no sienām - ātri metos kādā pirmajā telpā ko ieraudzīju, tur arī bija neliela lūka, caur kuru, ilgi nedomādams, devos ārā no kalna sāna. Tur nokāvu vienu uz kalna esošu pretinieku, kurš tēmēja uz kalna ieeju, taču nācās ātri vien nesties atpakaļ, jo tur kur nesen stāvēju, tur jau bija gaisā kā trakas metušās smiltis no nu jau beigtā pretinieka komandas biedra puses. Atkal attapos gaitenī, izskrēju caur otru pusi ārā un tālāk neatceros kā tiku noņemts no ceļa, bet noskrējies es biju, kā arī diezgan liela adrenalīna sajūta mani nelika mierā. Trešo reizi mani nemaz nenošāva, bet gan abus ar grupas vadītāju apmuļķoja - pretinieki nesa divus zarus ar uzspraustām lapām, pēc viņu nošaušanas, savācam tās un devāmies uz bāzi uzzināt par cūcību, kā arī uzzinājām to, ka jau labu laiku cīnāmies par karogiem kuri visi jau ir savākti - šoreiz 4 karogi katrai komandai - neizšķirts.
Pēdējā spēle bija "Cietums". Atgriezāmies uz pirmo spēļlaukumu, norunājām cietumus un bāzes, man tika piešķirts cietuma apsarga amats. Spēles ideja - nošautie pretinieki iet pretinieku apsargātajā cietumā, no kuras var izglābt tikai līdz cietumam tikušie komandas biedri, no cietuma aizliegts skriet un ja sašauts - atgriezies cietumā. Šoreiz, pārmaiņu labad, paņēmām smuku māju ar logu rūtīm pretī angāriem, kuros jāsēž pretiniekiem, kā ari labs skats pavērās uz laukumu pa kuru iespējamie glābēji varētu doties. Mūsu komandai paredzētais cietums bija netālu esošais stabs. Ieņēmis savu pozīciju, biju gatavs aizsargāt cietumu. Drīz vien tur parādījās pirmie ieslodzītie un nebija ilgi jāgaida līdz pirmie glābēji centās ierasties. Tā kā mani logi bija diezgan mazi - trāpīšana man bija apgrūtināta + man tādu logu bija divi, kas nozīmēja, ja es esmu pēc iespējas tālāk no logu rūts krītošas gaisma, jo grūtāk redzēt manu pozīciju, kas nozīmē, ka nevar zināt kura logā es skatos. Kamēr visi šaudījās apkārt, es pa vienam medīju krūmos slēpošos, kuru mērķis bija mani logi, gan glābējus. Tā bija mana zvaigžņu stunda! Kopumā, krūmos nomedīju vairākus lielizmēra objektus, kā ari dažus ātri skrienošus. Kad ieslodzīto skaits bija jau vismaz 6, viens glābējs ātri atskrēja, pateica lai pārējie tam seko, man tieši ierocis atteicās strādāt kā nākas - pat pēc neilgas aptveres satura revīzijas un aptveres ritentiņa grozīšanas, ierocis nestrādāja kā tas to darīja iepriekš, taču tas mani neatturēja no, pret likumiem, skrienošu ieslodzīto un to glābēju, apbārstīšanas ar plastmasa bumbiņu lietu. Es zinu, ka es vismaz visiem esmu trāpījis, vismaz vairākas reizes un to, ka viņi, pretēji noteikumiem, skrēja projām, nevis gāja, no tāda attāluma grūti bija netrāpīt pat netēmējot, taču tas mani neuztrauc. Tad jau bija saklausāmas spēles beigas, es tikai dāsni bārstīju viņus ar visu savas aptveres bumbiņu pārpalikumu. Pēc, apmēram, minūtes, tikko tikuši brīvībā, ieslodzītie sašāva manā mājā divu komandas biedru novietoto mānekli - lakas bundžu, sāka atkāpties. Neredzēdams oranžo šalli, nošāvu savu komandas biedru, tad mani ātri vien nošāva citā stūrī esošs komandas biedrs. Ejot ārā bija skaidri redzams, ka izdzīvot nebija iespējas - mēs pēdējie trīs bijām ielenkti vienā mājā, pārējie mūsu komandas biedri bija ieslodzīti.
Kopumā, šis pasākums ir pilnīgi noteikti izdevies. Man, kā ekipējuma, ieroču, armijas lietu un pilsētvides pētniecības entuziasmam, šis pasākums tiešām bija jaunums. Tik lielu aizrautību no savas puses neesmu izjutis kopš pirmā pārgājiena "
pirmā reize trijatā" kad katru vakaru izmantojot telefonsakarus, informēju mūsu kompānijas atbalstītājus par mūsu notikumiem. Pilnīgi obligāti, ari turpmāk piedalīšos tāda veida pasākumos, un iespējams, pat iegādāšos savu airsoft ieroci ekonomisku un pieraduma apsvērumu dēļ!
Pirmā spēle bija "Ieņemt karogu". Spēles mērķis bija vienai komandai ieņemt karogu uz desmit sekundēm. Mūsu komandai tas bija pārāk grūts uzdevums, mūsu sašķeltības dēļ, pretinieku komanda bija arī vairāk pieredzes un tai bija diezgan labāka stratēģiskā pozīcija - viņiem bija māja, kamēr mums neliela sirsniņmāja un jaunaudzes. Karogs atradās klāja lauka vidū uz pakalniņa. Diemžēl oranžie lakati vienmēr nodeva mūsu pozīcijas.
Pēdējā spēle bija "Cietums". Atgriezāmies uz pirmo spēļlaukumu, norunājām cietumus un bāzes, man tika piešķirts cietuma apsarga amats. Spēles ideja - nošautie pretinieki iet pretinieku apsargātajā cietumā, no kuras var izglābt tikai līdz cietumam tikušie komandas biedri, no cietuma aizliegts skriet un ja sašauts - atgriezies cietumā. Šoreiz, pārmaiņu labad, paņēmām smuku māju ar logu rūtīm pretī angāriem, kuros jāsēž pretiniekiem, kā ari labs skats pavērās uz laukumu pa kuru iespējamie glābēji varētu doties. Mūsu komandai paredzētais cietums bija netālu esošais stabs. Ieņēmis savu pozīciju, biju gatavs aizsargāt cietumu. Drīz vien tur parādījās pirmie ieslodzītie un nebija ilgi jāgaida līdz pirmie glābēji centās ierasties. Tā kā mani logi bija diezgan mazi - trāpīšana man bija apgrūtināta + man tādu logu bija divi, kas nozīmēja, ja es esmu pēc iespējas tālāk no logu rūts krītošas gaisma, jo grūtāk redzēt manu pozīciju, kas nozīmē, ka nevar zināt kura logā es skatos. Kamēr visi šaudījās apkārt, es pa vienam medīju krūmos slēpošos, kuru mērķis bija mani logi, gan glābējus. Tā bija mana zvaigžņu stunda! Kopumā, krūmos nomedīju vairākus lielizmēra objektus, kā ari dažus ātri skrienošus. Kad ieslodzīto skaits bija jau vismaz 6, viens glābējs ātri atskrēja, pateica lai pārējie tam seko, man tieši ierocis atteicās strādāt kā nākas - pat pēc neilgas aptveres satura revīzijas un aptveres ritentiņa grozīšanas, ierocis nestrādāja kā tas to darīja iepriekš, taču tas mani neatturēja no, pret likumiem, skrienošu ieslodzīto un to glābēju, apbārstīšanas ar plastmasa bumbiņu lietu. Es zinu, ka es vismaz visiem esmu trāpījis, vismaz vairākas reizes un to, ka viņi, pretēji noteikumiem, skrēja projām, nevis gāja, no tāda attāluma grūti bija netrāpīt pat netēmējot, taču tas mani neuztrauc. Tad jau bija saklausāmas spēles beigas, es tikai dāsni bārstīju viņus ar visu savas aptveres bumbiņu pārpalikumu. Pēc, apmēram, minūtes, tikko tikuši brīvībā, ieslodzītie sašāva manā mājā divu komandas biedru novietoto mānekli - lakas bundžu, sāka atkāpties. Neredzēdams oranžo šalli, nošāvu savu komandas biedru, tad mani ātri vien nošāva citā stūrī esošs komandas biedrs. Ejot ārā bija skaidri redzams, ka izdzīvot nebija iespējas - mēs pēdējie trīs bijām ielenkti vienā mājā, pārējie mūsu komandas biedri bija ieslodzīti.
Kopumā, šis pasākums ir pilnīgi noteikti izdevies. Man, kā ekipējuma, ieroču, armijas lietu un pilsētvides pētniecības entuziasmam, šis pasākums tiešām bija jaunums. Tik lielu aizrautību no savas puses neesmu izjutis kopš pirmā pārgājiena "pirmā reize trijatā" kad katru vakaru izmantojot telefonsakarus, informēju mūsu kompānijas atbalstītājus par mūsu notikumiem. Pilnīgi obligāti, ari turpmāk piedalīšos tāda veida pasākumos, un iespējams, pat iegādāšos savu airsoft ieroci ekonomisku un pieraduma apsvērumu dēļ!